Psihoterapeitei Merianai Androsai pašai pilna galva albatrosu, bet viņa metas uz savu alma mater, Kembridžas universitāti, šķetināt sengrieķu traģēdiju motīvu caurvītas slepkavības. Viņai pilnīgi un galīgi uzreiz ir skaidrs vainīgais un Meriana velta visus savus pūliņus, lai to pierādītu, ar savu teoriju nebaidoties pat kļūt smieklīga. Un viņa kļūst smieklīga tad, kad grāmatas otrajā daļā viens pēc otra atklājas fakti, kuri būtu pamanīti ātrāk, ja vien Merionai nebūtu ap kaklu aplikts tāds plastmasas konuss kā suņiem apliek vetārsts, lai nelaiza brūces. Tā dažos teikumos varu aprakstīt Aleksa Maiklīdesa jaunāko latviešu valodā izdoto romānu "Jaunavas".
Alekss Maiklīdess ir dzimis Kiprā grieķu-angļu ģimenē un studējis angļu valodu Kembridžā - arī viņa romāna galvenā varone ieguvusi daudz no autora pieredzes. Tas nebūt nav slikti, jo kaut kādās lietās autors raksta ļoti zinoši un tas ir jūtams. Vēl autors ieguvis maģistra grādu scenāriju rakstīšanā un arī tas ir ļoti jūtams, jo Kembridžas jaunavu stāsts būtu lielisks trilleris. Aleksa Maiklīdesa pirmais romāns “Klusējošā paciente” arī tika izdots latviešu valodā, taču tā popularitātes pīķī man nesanāca līdz lasāmvielai tikt. Taču skaidri atceros, ka toreiz (pirms vairākiem gadiem) redzēju romānu rokās lasītājiem ārkārtīgi bieži, turklāt ne tikai Rīgā savās ikdienas gaitās, bet arī citās valodās lasošu cilvēku rokās, kad biju atvaļinājumā Ēģiptes kūrortā. Varbūt jāatrod laiks izlasīt arī "Klusējošā paciente", jo izklaide varētu būt laba.
Nupat izlasītā romāna "Jaunavas" izklaide bija brīžiem tracinoša, jo mani kaitināja galvenā varone. Viņa bija tik ļoti pašpārliecināta par savu slepkavas versiju, ka lasītājam bija acīmredzami skaidrs, ka Merionas aizdomās turētais nudien nebūs vainīgais. Katru reizi, kad Meriona slepkavībās apsūdzēja profesoru Fosku, tā vien niezēja pirksti pāršķirt pēdējās lappuses un izlasīt vainīgā vārdu. Bet labi, ka nocietos. Jāatzīst, ka atrisinājums bija visnotaļ pārsteidzošs, ko neatklāšu šeit. Vienlaikus atzīšu arī, ka mazliet paspurdzu zem deguna, kad Maiklīdess šķetināja pēdējos romāna mezgliņus. Var jau fantazēt, bet nu šādi... Lai nu būtu. Papīrs ir pacietīgs.
Kopumā šis psiholoģiskās spriedzes romāns bija neslikta izklaide brīvdienu vakariem, īpaši, ja patīk, ka galvenie tēli lasīšanas procesā raisa nelielu aizkaitinājumu. Man patika, ka un kā aprakstītas Kembridžas tradīciju nianses un īpatnības (es patiešām ceru, ka tas viss bija un ir patiesība, jo kamoon personīgās gultu klājējas un ēdnīcā īpašs augstais galds pasniedzējiem). Lai gan jāatzīst, ka brīžiem jau šķita nedaudz par daudz snobiskuma. Sengrieķu traģēdijas bija interesants fons, kurā ietvert slepkavas maniaka rīcību, taču es šajā tēmā maz orientējos, tāpēc brīžiem mana uzmanība šajos tekstu gabalos pazuda. Skaidrs, ka Fosku es aizdomās neturēju, bet arī negaidīju to, kas bija īstais vainīgais nežēlīgajās slepkavībās. Vainīgā noteikšanā mani nedaudz samulsināja katras jaunas grāmatas daļas pirmā nodaļa, kas bija rakstīta pirmajā personā vīriešu dzimtē. Te nu jāpaklakšķina mēle un draiski jāpakrata ar pirkstu autoram, sak' - malacis, sanāca gan, negantniek, ievest mani minējumu neceļos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru