Alekss Maiklīdess "Jaunavas"

Psihoterapeitei Merianai Androsai pašai pilna galva albatrosu, bet viņa metas uz savu alma mater, Kembridžas universitāti, šķetināt sengrieķu traģēdiju motīvu caurvītas slepkavības. Viņai pilnīgi un galīgi uzreiz ir skaidrs vainīgais un Meriana velta visus savus pūliņus, lai to pierādītu, ar savu teoriju nebaidoties pat kļūt smieklīga. Un viņa kļūst smieklīga tad, kad grāmatas otrajā daļā viens pēc otra atklājas fakti, kuri būtu pamanīti ātrāk, ja vien Merionai nebūtu ap kaklu aplikts tāds plastmasas konuss kā suņiem apliek vetārsts, lai nelaiza brūces. Tā dažos teikumos varu aprakstīt Aleksa Maiklīdesa jaunāko latviešu valodā izdoto romānu "Jaunavas".

Alekss Maiklīdess ir dzimis Kiprā grieķu-angļu ģimenē un studējis angļu valodu Kembridžā - arī viņa romāna galvenā varone ieguvusi daudz no autora pieredzes. Tas nebūt nav slikti, jo kaut kādās lietās autors raksta ļoti zinoši un tas ir jūtams. Vēl autors ieguvis maģistra grādu scenāriju rakstīšanā un arī tas ir ļoti jūtams, jo Kembridžas jaunavu stāsts būtu lielisks trilleris. Aleksa Maiklīdesa pirmais romāns “Klusējošā paciente” arī tika izdots latviešu valodā, taču tā popularitātes pīķī man nesanāca līdz lasāmvielai tikt. Taču skaidri atceros, ka toreiz (pirms vairākiem gadiem) redzēju romānu rokās lasītājiem ārkārtīgi bieži, turklāt ne tikai Rīgā savās ikdienas gaitās, bet arī citās valodās lasošu cilvēku rokās, kad biju atvaļinājumā Ēģiptes kūrortā. Varbūt jāatrod laiks izlasīt arī "Klusējošā paciente", jo izklaide varētu būt laba.

Džordžs Orvels "Posts Parīzē un Londonā"

"Pirmā sastapšanās ar nabadzību ir ārkārtīgi interesanta. Jūs esat daudz domājis par nabadzību - jūs no tās esat baidījies visu mūžu, jo zinājāt, ka agri vai vēlu tā uzbruks, taču nabadzība izrādās prozaiska un pilnīgi citāda. Jūs domājāt, ka tas būs gauži vienkārši, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Jūs domājāt, ka tas būs briesmīgi, taču tas ir tikai pazemojoši un nomācoši." /18.lpp./

Džordža Orvela darbu "Posts Parīzē un Londonā" man ierunāja brālis, viņš to bija klausījies angļu valodā, tālus ceļus mērodams. Viņam kā pavāram īpaši patika Parīzes apraksta daļa un galvenā varoņa darbs viesnīcas restorānā. No brāļa stāsta man bija āķis lūpā un viena bēda - šī grāmata latviešu valodā vairs nebija nopērkama, jo tulkota un izdota 2006.gadā. Nepārspīlēšu sakot, ka meklēju to grāmatu pārdošanas grupās un vietnēs vairākus gadus, apjautājos arī izdevējam vai nav kas noliktavā aizķēries. Nebija. Jau biju samierinājusies ar to, ka nāksies lasīt angļu valodā un biju pat jau pieteikusies rindā uz angļu versiju grāmatu klubiņā. Taču cauri nelaimei man uzspīdēja laime. Manā darba vietā likvidēja bibliotēku un darbinieki drīkstēja grāmatas paņemt sev. Šeku-reku es beidzot tiku pie sava Orvela eksemplāra un mierīgu sirdi noliku to plauktiņā vēlākai lasīšanai! Tas novietojās blakus vēl no plēves neizpakotajai tā paša Orvela grāmatai "Mācītaja Meita", ko biju nopirkusi kā mierinājumu savai Parīzes un Londonas posta alkstošajai dvēselei. Taču beidzot grāmatu izlasīt mani pamudināja tas, ka Dienas grāmata to nolēma izdot atkārtoti. Sapratu, ka ilgāk gaidīt vairs nedrīkstu un jāķeras klāt!

D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"

"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra  var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.

Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."

Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.

Metjū Volkers "Kāpēc mēs guļam?"

Neirozinātnes un psiholoģijas profesors, zinātnieks Metjū Volkers sevi sauc par miega fanu. Grāmatas "Kāpēc mēs guļam?" ievadā viņš pat norāda, ka lasītāja iemigšanu pie savas grāmatas lasīšanas uzskatīs par komplimentu nevis ar aizvainojumu. Un gulēju pie šīs grāmatas un ar to rokās es patiesi daudz. Katru reizi, kad paņēmu grāmatu rokās, izlasīju pārdesmit lapas un viss, nespēju noturēt acis vaļā. Populārzinātniskā grāmatā, kas citur pasaulē ir labi pārdota, Metjū Volkers kaislīgi aizstāv miegu, tā nepieciešamību cilvēkam, izklāsta par miega izcelsmi, traucējumiem un pētījumiem šajā jomā. Kā jau populārzinātniskai grāmatai tas piedienas, daudz balstīts ne tikai paša Volkera pētījumos, bet arī ar atsaucēm uz citiem pētījumiem.

Par to, ka miegs ir svarīgs, man šaubu nebija. Par kvalitatīva un pilnvērtīga miega svarīgumu man arī šaubu nebija, jo esmu pastarpināti saskārusies ar miega apnoju un zinu, ka Latvijā ir pat miega kabinets miega traucējumu diagnosticēšanai. Taču nenāk par skādi palasīt, kāpēc tieši miegs ir svarīgs un kas notiek ar cilvēku miegā, ja trešdaļu diennakts (attiecīgi arī mūža) mums ideālā gadījumā būtu jāpavada guļot.

Džons Ferndons un Robs Bītijs "Iepazīsti lietas!"

Kādā izpārdošanu trakumā iegādājos Džona Ferndona un Roba Bītija grāmatu "Iepazīsti lietas!". Mani kaut kā piesaistīja grāmatas detalizētās ilustrācijas, kas parādīja dažādus procesus pilnā ciklā. Nemaz neiedziļinājos saturā un tekstā, kad to pirku. Arī dēlam šīs ilustrācijas tīri labi patika, lai arī daudz kas no apskatītajiem procesiem vēl šķiet pilnīgi un galīgi nesaprotamas. 

Vai dīvaini, ka trīs gadu vecam bērnam vismīļākais atvērums bija tieši par kanalizāciju? Nezinu, man nešķita dīvaini. Varbūt pat tieši kanalizācijas nodaļas dēļ es šo grāmatu pamanīju veikalā. Tās iegāde aptuveni sakrita ar laiku, kad dēls pēc vannas korķa izraušanas sāka vaicāt, kur dodas ūdens? Tā nu grāmata par lietu un procesu iepazīšanu mūsu mājās tika nodēvēta par kaku grāmatu (un to neizdomāju es). Nedaudz iepazināmies arī ar atkritumu procesiem un šķirošanu, jo nav lielākas laimes dienā, kā ieraudzīt atkritumu izvešanas mašīnu darbībā.

Melānija Goldinga "Mazie mīlulīši"

Britu autores Melānijas Goldingas psiholoģiskais trilleris "Mazie mīlulīši" parauj lasītāju līdzi zem ūdens, kur savās domās ķepurojas jaunā māmiņa Lorēna, bet ārpusē savās jūtās un meistarībā pinas izmeklētāja Džo. Nav daudz jāprāto par to, kā stāsts beigsies, jo jau pirmās romāna rindiņas ir mazs ieskats nelaimes kulminācijā. Taču arī turpmākās lappuses būs aizraujošas, jo gribas taču zināt, kā līdz tam esam tikuši. Smalki savītas senas teikas un pasakas ar mūsdienām un jaunās māmiņas prāta nobīdi īsi pēc dzemdībām. Jaunajām māmiņām lasīt gan nav ieteicams. Patiesībā šī grāmata ir labs apliecinājums prāta neaptveramajam trauslumam un neparedzamībai. Jo īpaši, ja prātu sāk pārlieku ietekmēt hormoni un lieli pārdzīvojumi. 

Rūta Hogana "Pazaudēto lietu glabātājs"

Ļoti viegla lasāmviela, kas mani vispirms savaldzināja ar vāku. Tāds tā kā no pinteresta paņemts, ar ziediem, ar puzles gabaliņu un atslēdziņu ir britu rakstnieces Rūtas Hoganas romāns "Pazaudēto ietu glabātājs". Šī laikam bija vēl viena grāmata, kuru izvēlējos gandrīz vai tikai vāka dēļ. Vispār pēdējā laikā esmu sajutusi īpašu vājību uz skaistiem vākiem. Labi, ka aiz šī vāka bija arī baudāms saturs. Būtu bēdīgi vilties, ja tā nebūtu. "Pazaudēto lietu glabātājs" ir rakstnieces debija literatūrā, kas tapusi pašai autorei esot smagi slimai. Šajā grāmatā sajutu klasisku angļu mieru, tajā miglā paslēpušies rožu dārzi, ir daudzas jo daudzas jaukas tasītes tējas ar cepumiem un bez tiem, ir daži dīvaināki un mazāk dīvaini personāži. Un vēl šajā grāmatā ir par to, ka nozīme var būt pat šķietami nesvarīgām un nevajadzīgām lietām. Turklāt to nekad nevar zināt, vai atrastais ir parasta draza vai kādam nelāgi zudis dārgums. Kā jau mēdz gadīties ar rakstniekiem un viņu grāmatām, pēcvārdā lasāms, ka arī Rūtai Hoganai patīk kā žagatai visu ko savākt, kas daļēji veidojis romāna sižetu.

Karolīna Dž. Tjūdora "Krīta vīrs"

"Mēs domājam, ka gribam dzirdēt atbildes. Bet īstenībā mēs gribam saņemt pareizās atbildes. Tāda ir cilvēka daba. Mēs uzdodam jautājumus un ceram, ka dzirdēsim to patiesību, kuru vēlamies dzirdēt. Nelaime tā, ka patiesību nav iespējams izvēlēties. Patiesībai ir paradums vienkārši būt patiesībai. Vienīgā reālā izvēle ir ticēt vai neticēt."

Reiz izdevniecības vadītāja pati stāvēja pie tirdzniecības galda grāmatu svētkos Kongresu namā un kaismīgi reklamēja potenciālajiem pircējiem tās grāmatas, kuras pašai šķiet izcilas. Es aizkavējos pie galda un ilgi klausījos par šo un arī par Pračeta darbiem, bet beigās biju savaldīga savos pirkumos un aizgāju, iegādājusies tikai Plūdoņa "Zaķīšu pirtiņu" dēlam. Taču "Krīta vīrs" nepameta manas domas. Kad ieraudzīju to e-bibliotēkā 3td.lv, sapratu, ka jāizlasa taču beidzot  paša izdevēja tik ļoti slavētā grāmata.

Lūks Alnats "Mums pieder debesis"

Spilgti zils vāks ar dzeltenām saulespuķēm šķiet īstā lasāmviela gaišai, vasarīgai dienai. Pēdējā vāka anotācija gan nesola neko saulainu un vieglu, jo britu žurnālista Lūka Alnata "Mums pieder debesis" ātri vien pārvētīs lasītāju par Ventas rumbu - gara, plaša raudāšana, asaras līs aumaļām, gandrīz visa stāsta garumā. Šo grāmatu pirmo reizi pamanīju izdevniecības Zvaigzne ABC pārstāves diskusijā Facebook, kur tika apspriests piemērotākais vāks un vai attiecīgajai tematikai šis vāks nav "par jautru". Drīz vien to arī iegādājos, bet lasīšanu atliku uz vasaru, lai sižets un ārā valdošie laikapstākļi komplektā man nerada lielu emocionālo bedri. Atklāti sakot, Lūka Alnata emocionālā stāsta lasīšanai nemaz nevar izvēlēties piemērotu gadalaiku. Roba un Annas dēlam Džekam ir tikai seši gadi, kad puisēnam atklāj smadzeņu audzēju un nepilna gada laikā viņa vairs nav. Palikušas tikai atmiņas un kopā nepiedzīvotais.

Paula Hokinsa "Meitene vilcienā"

Ikdienas rutīna, brauciens ar rīta vilcienu plkst. 8.04, fantazēšana par dzelzceļa malā dzīvojošajiem cilvēkiem, var pēkšņi pārvērsties šausminošā ceļojumā ar nezināmām beigām. Ja psiholoģiskā trillera žanra grāmatu obligāts nosacījums ir padarīt par vainīgo vismazāk aizdomās turēto, tad Paulas Hokinsas "Meitene vilcienā" tas ievērots par visiem 100%. Ja sākumā lasītājs sastopas ar šķietami parastu sievieti, vienu no tūkstošiem, kura ikdienas dara vienu un to pašu, atkal un atkal, tad pamazām atklājas viņas pieredzētais un Reičela kļūst par tēlu, kurai vienlaikus ir gan grūti nejust līdzi, gan kuru viegli sākt apšaubīt un nicināt.

Reičela ir alkoholiķe, šķīrusies no vīra, dzīvo pie paziņas, katru rītu un vakaru brauc ar vienu un to pašu vilcienu un garāmbraucot fantazē par sliežu malā redzamajiem cilvēkiem. Viņa īpaši vēro pāri, kas dzīvo pāris mājas tālāk no pašas kādreizējās ģimenes ligzdiņas. Reičela devusi viņiem vārdus pati, jo īstos nezina - Džeisons un Džesa - izdomājusi arī dzīves stāstus.  Kādu vakaru Reičela ir piedzērusies tik ļoti, ka neatceras, ko izdarījusi apkaimē, kur kādreiz dzīvojusi pati un turpina dzīvot viņas šķirtais vīrs ar jauno sievu un mazuli. Bet dzērumā izdarītā neatcerēšanās Reičelai nav nekas jauns. Līdz ar Reičelu arī lasītājs izstrādā aizvien jaunas versijas par notikušo un savā prātā meklē pavedienus, norādes uz vainīgo.

Sāra Pinboro "Viņai nemanot"

Gribējās kaut ko par mīlestību, bet ne gluži tādu cukurvates saldu un rozā, izvēlējos Sāras Pinboro "Viņai nemanot". Nepavisam nenožēloju, jo autore bija savijusi mīlestību un psiholoģisku spriedzi tādos mezglos, ka tikai pēdējās 30 lappusēs beidzot šķetinājās, kurš tur ko ir izdarījis. Bet ar to vēl nebija gana, pēdējās 10 lappusēs Pinboro ne tikai apgāza to spaini otrādi, bet arī pacēla augšā un izbēra visas samazgas ārā, atklājot kaut ko, ko pilnīgi nebiju iedomājusies. Jāsaka, ka darba nosaukumu angļu valodā uzzināju tikai pirms sāku rakstīt šo atsauksmi un tad nodvesos "aaaaahhh, nu tā taču uzreiz vajadzēja!". Ejam dziļāk mežā pēc vairāk malkas.

Angļu valodas nosaukums ir daudz dziļāks, vairāk izsakošs un aprakstošs par sižetu. Latviešu valodā tas šķietami neko daudz nepasaka. Protams, ka bija varones, ka kaut ko nemanīja un nepamanīja un tāpēc notika tā, kā nu notika. Bet patiesība tiešām būtu saprotama jau ātrāk, ja es būtu netulkoto nosaukumu ieraudzījusi kaut kur uz vāka, nevis wikipēdijā, pētot autores pārējo daiļradi.

Klēra Makintoša "Es tevi redzu"

Jau kādu laiku nebiju lasījusi nevienu grāmatu, kas tik ļoti turētu ciet sevī. Britu rakstniece Klēra Makintoša pirms rakstniece karjeras divpadsmit gadus strādāja policijā, tostarp kriminālizmeklēšanas nodaļā un tas vislabākajā veidā izpaužas viņas grāmatā "Es tevi redzu". Esmu aizvērusi pēdējo vāku mūsdienīgam un aizraujošam romānam, kas liek kritiski analītisku aci paskatīties arī savām ikdienas gaitām.

Kāds visu redzošais ļaundaris izmanto to, ka cilvēki ir paredzami, ka viņu ierastās gaitas ik dienas atkārtojas solis solī. Sievietes ne tikai ir paredzamas savās darbībās, bet vairumā gadījumu arī ignorantas pret apkārt notiekošo - iegrimušas savos ekrānos, grāmatās, žurnālos vai gluži vienkārši domās. Tas viss ir lieliska augsne kāda ļaunprāša vēlmei nopelnīt. 

Mets Heigs "Iemesli dzīvot tālāk"

Apgāda Zvaigzne ABC mājas lapā manu skatu piesaistīja lakonisks grāmatas vāciņš. Balts fons, cilvēciņš bez sejas vaibstiem stāv kraujas malā, autors Mets Heigs, nosaukums "Iemesli dzīvot tālāk". Kurš gan no mums nav stāvējis iedomātas vai pat īstas kraujas malā un domājis, kā lai tālāk dzīvo? Patiesībā vēl svarīgāks šajā situācijā cilvēkam ir jautājums "kāpēc?". Pārsteigums mani sagaidīja, kad savās rokās saņēmu mazu, palielākas kabatas formāta grāmatiņu, kaut kā zemapziņā bija šķitis, ka pašpalīdzības grāmatas cenšas izmēra ziņā no citām neatšķirties, lai arī plauktā tās iekļautos kopējā ainā.

Tev ir meningīts? Saņemies un tiec tam pāri!

Džozefs Konrāds "Almajera muļķība" audio grāmata

Kolorīta nosaukuma izdevniecība "Burtlicis burkšķis" gada sākumā laida klajā angļu klasiķa Džozefa Konrāda darbu "Almajera muļķība". Vasarā grāmatu apskatniekiem vērtējumam izdevniecības pārstāvis piedāvāja arī audio grāmatas versiju. Lēnā garā pastaigās ar ratiem šo grāmatu beidzot esmu noklausījusies arī es. Kopējais garums aptuveni 8 stundas, ieskaņojis aktieris ar vīrišķīgu balss tembru Jānis Skanis.

Romāns pirmo reizi izdots 1895.gadā, ir autora pirmais darbs un ir skaists koloniālisma laikmeta apraksta paraugs. Lasītājs/klausītājs nokļūst Borneo džungļos Malaizijā Pantajas upes krastā. Grāmatas anotācija sola aprakstīt tematus, kas aktuāli arī mūsdienās. Tie ir emigrācija, globalizācija, kapitālisms un dažādu kultūru sadursme.