Zane Zuste, Diāna Zande "Tarakāni manā galvā"

Es pat īsti nezinu, ko gaidīju no Zanes Zustas un Diānas Zandes grāmatas "Tarakāni manā galvā". Tas, ka "tarakāni" manā (un mums ikvienam) galvā ir, bija jau skaidrs. Tas, ka tikai grāmata nevar palīdzēt tikt ar savām problēmām galā, arī tā kā būtu skaidrs. Laikam jau meklēju vieglu un ātru izklaidi, ko zināmā mērā arī ieguvu. Protams, arī vairākus pārdomu graudus izsijāt varēju un ar tiem padalīšos arī blogā. Grāmata veidota no vairāku sieviešu stāstiem, ko, iedvesmojoties no reāliem notikumiem, veidojusi žurnāliste Zane Zusta. Savukārt psiholoģe un psihoterapeite Diāna Zande katram stāstam raksta atbildi vēstules formā. Katru no 15 stāstiem lasīšanas gaitā īsi konspektēju, piefiksējot arī, manuprāt, svarīgāko mācību no atbildes. Būtiski atcerēties jau priekšvārdā rakstīto, ka šīs vēstules nevajag uzskatīt par pilnvērtīgu terapijas aizstājēju (ja tāda lasītājam patiešām nepieciešama). Šīs vēstules ir skats uz cilvēku tikai no pāris īsām etīdēm, pāris fragmentiem, bet psihoterapija ir process, kurā ar cilvēku tā teikt "rok dziļāk" un pa mezgliņam atšķetina to lielo problēmu kamolu, kas cilvēkā savijies.

Skaidrs ir viens, ka ar "tarakāniem" un to padzīšanu vai vismaz sadzīšanu rāmai dzīvei aplociņā ir jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā un tas darbs nekad neapstājas. Šī padzīšana nav konstanta. Vienu brīdi cilvēks spēj ļauties plūdumam, par savu problēmu piedomājot un kontrolējot savus "tarakānus", bet jau nākamajā mirklī noraujas, kontrole zūd un "tarakāns", bungas sizdams un taures pūšot, gavilējot iesoļo smadzeņu centrā. Un tā ir visu laiku - kad šķiet, ka esi savācies, savaldījis savus prusakus, viss ir labi un esi harmonijā, bums un nokrīti uz pakaļas, pabaro tarakānus, lai pašaustot sevi par īso vājuma mirkli, celtos un mēģinātu atkal, un atkal, un atkal...

Evita Maurmane "39"

Ballītē pēc Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas mani uzrunāja Evita Maurmane. Mēs parunājām par to, kā blogeri izvēlas, ko lasīt, kā veidojas sadarbības un arī par dažādām citām lietām, ne tikai par grāmatām, lasīšanu un rakstīšanu. Vaicāta, kāds ir mans iecienītākais žanrs un kas galīgi nav "mans", atbildēju, ka "mans" noteikti ir proza un, jo īpaši, vēsturiskā proza, savukārt pašpalīdzības grāmatas, lai arī ir lasītas, nav īsti mans lauciņš. Un tad izrādījās, ka tieši par pašpalīdzības grāmatu varētu dēvēt to, ko Evita man grasījās piedāvāt. Jau nākamajā dienā e-pastā saņēmu Evitas Maurmanes jaunāko grāmatu "39", kuras lasīšanai uzreiz ķēros klāt. Taču apraksta tapšanai man bija vajadzīgs pārdomu laiks. Tā nu sanāca, ka grāmata atnāca pie manis pati. Lai arī temats "bērniņa zaudēšana" un sāpju pārvarēšana man pašai nav aktuāls, izlasīju šo nelielo grāmatiņu ar lielu interesi un aizrautību un nejūtos ne nieka zaudējusi. Es ieguvu dažus mirkļus pārdomu.

Mets Heigs "Iemesli dzīvot tālāk"

Apgāda Zvaigzne ABC mājas lapā manu skatu piesaistīja lakonisks grāmatas vāciņš. Balts fons, cilvēciņš bez sejas vaibstiem stāv kraujas malā, autors Mets Heigs, nosaukums "Iemesli dzīvot tālāk". Kurš gan no mums nav stāvējis iedomātas vai pat īstas kraujas malā un domājis, kā lai tālāk dzīvo? Patiesībā vēl svarīgāks šajā situācijā cilvēkam ir jautājums "kāpēc?". Pārsteigums mani sagaidīja, kad savās rokās saņēmu mazu, palielākas kabatas formāta grāmatiņu, kaut kā zemapziņā bija šķitis, ka pašpalīdzības grāmatas cenšas izmēra ziņā no citām neatšķirties, lai arī plauktā tās iekļautos kopējā ainā.

Tev ir meningīts? Saņemies un tiec tam pāri!

Henriks Fekseuss "Māksla lasīt domas"

Lasīt domas ir vienkārši. Lasīt domas var visi. Vēl trakāk - visi to arī dara. Tikai paši to neapzinās. Šādi saka zviedru komunikācijas un mentālo tehniku speciālists Henriks Fekseuss. Un ne velti, jo patiesā komunikācija starp cilvēkiem notiek bez vārdiem. Vārdos izteiktais veido mazāk par desmit procentiem no kopējās informācijas. Pārējo pauž stāja, intonācija, gaita, skatiens un žesti, atklājot otras personas patiesās izjūtas un domas. Turklāt tās ļoti bieži atšķiras no vārdos izteiktajām. Henrika Fekseusa darbs "Māksla lasīt domas" kādu var biedēt, kādu iepriecināt vai saniknot. Tomēr tas viss taču ir tik dabīgi, ja savu komunikāciju neanalizējam.

Hamfrijs Hanters "Vīriešu faili"

Cik reižu dienā Tu kā sieviete prāto: "ko pie velna viņš ar to domāja?", "kāpēc viņš nezvana?", "kāpēc mums nesanāca?". Šī nu ir grāmata, kas sievietēm sola izskaidrot kā patiesībā funkcionē puiši? Hamfrijs Hanters divus gadus Londonas laikrakstam rakstījis vientuļā vīrieša sleju par randiņiem un attiecībām. Pēc zīmīgas attiecību pauzes, tās atkal ieguvis Hanters nolēma apkopot savas zināšanas grāmatā. Te nu būs - "Vīriešu faili".

Kopumā grāmata ir aizraujošs un intriģējošs dažādu veiksmes un neveiksmes stāstu apkopojums līdz ar skaidrojumiem. Iespējams, tā ir pašpalīdzības grāmata, kāds to sauks par vīriešu enciklopēdiju, kāds citas par ceļa karti. Es teiktu, ka tā ietver no visa pa mazītiņam.