Ballītē pēc Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas mani uzrunāja Evita Maurmane. Mēs parunājām par to, kā blogeri izvēlas, ko lasīt, kā veidojas sadarbības un arī par dažādām citām lietām, ne tikai par grāmatām, lasīšanu un rakstīšanu. Vaicāta, kāds ir mans iecienītākais žanrs un kas galīgi nav "mans", atbildēju, ka "mans" noteikti ir proza un, jo īpaši, vēsturiskā proza, savukārt pašpalīdzības grāmatas, lai arī ir lasītas, nav īsti mans lauciņš. Un tad izrādījās, ka tieši par pašpalīdzības grāmatu varētu dēvēt to, ko Evita man grasījās piedāvāt. Jau nākamajā dienā e-pastā saņēmu Evitas Maurmanes jaunāko grāmatu "39", kuras lasīšanai uzreiz ķēros klāt. Taču apraksta tapšanai man bija vajadzīgs pārdomu laiks. Tā nu sanāca, ka grāmata atnāca pie manis pati. Lai arī temats "bērniņa zaudēšana" un sāpju pārvarēšana man pašai nav aktuāls, izlasīju šo nelielo grāmatiņu ar lielu interesi un aizrautību un nejūtos ne nieka zaudējusi. Es ieguvu dažus mirkļus pārdomu.
Autores mājas lapā varat izlasīt gan par viņu pašu, viņas nodarbošanos, gan iepriekš tapušajām grāmatām. Evita sevi sauc par dziednieci, kura rada dziedinošu telpu. Šajā telpā cilvēks savienojas ar savu Dvēseli – atceras patieso būtību un apzinās Dvēseles uzdevumus. Viņas iedvesmas un spēka avots ir daba – ziedu enerģija, uguns, ūdens, zeme, gaiss. Savā darbā Evita saskaņojas ar dabas ritmiem – Mēness dienu enerģētiku, Saules ritējumu un Kosmisko telpu. Lai arī varētu šķist, ka tā visa ir pagānu tradīciju un raganiskā kopšana, Evita savā dzīvē iet arī Dieva rādīto ceļu un izmanto Dieva vārdu. Caur šo grāmatu, manuprāt, autore, parāda, ka viens otru neizslēdz. Nevar tikai akli cerēt uz kādu citu un gaidīt norādes tikai no kāda cita, neieklausoties arī sevī. Un arī otrādi - dažreiz ir vajadzīgs kāds izpalīdzīgs pirksts, kas pabaksta Tevi sevis sadzirdēšanas procesa produktīvākajā virzienā.
Un tieši par Dieva parādīto virzienu sāpju pārvarēšanai, atceļā pie sevis pašas, manuprāt, ir "39". Grāmata sākas ar vairākām lappusēm piepildītām citu lasītāju atsauksmēm un pateicībām par grāmatu. Un uzreiz autore arī ķeras vērsim pie ragiem - priekšlaikus dzimušais dēls, dzīvoja tikai 39 dienas. Pēc īsā izklāsta, kas ir noticis, uzreiz arī galvenā daļa - kā Evita pati spējusi tikt šai pieredzei cauri, pavisam nedaudz pieskaroties arī vīra pieredzei. Tā noteikti ir visādā ziņā graujoša situācija vecākiem - zaudēt savu tikko iegūto bērnu. Taču autore pati norāda, ka katrs zaudējums nes līdzi ieguvumu un ka vienīgais, ko varam pazaudēt, tā ir paša dvēsele un tās ilgas, pārējais viss ir pieredze, kura liek augt un mainīties. Attiecīgi par nonākšanu līdz ieguvumiem ir šī grāmata.
Savu stāstu par zaudēto bērniņu Evita laidusi pasaulē pēc izauklētiem deviņiem gadiem un pierakstīju, lai tas būtu kā pašpalīdzības grāmata cilvēkiem, kuri zaudējuši tuvinieku. Tā varētu palīdzēt arī tiem cilvēkiem, kuru draugi vai tuvinieki piedzīvo sēras. Un pat, ja konkrēti šī grāmata nepalīdzēs rast ceļu uz mierinājumu, tad par ļaunu arī, manuprāt, nākt nevarētu.
Viena frāze, kas man ieķērusies prātā ir par to, ka Evita un viņas dēliņš viens otru izmainījuši, pieskaroties ar mīlestības spārniem. Un nudien arī citi cilvēki taču viens otru izmaina, pieskaroties ar mīlestības spārniem viens otra dvēselei! Liela māksla ir šīs spārnu vēdas saglabāt sevī ilgāk par dažiem mirkļiem. Un vēl svarīgi saprast, nevis to, kas Tu esi, bet gan to, kas Tu NEESI.
Vēl noslēgumā pievienošu citātu no Evitas mājas lapas sadaļas "Iepazīsimies":
"Katras Dvēseles ceļš ir unikāls, kurš veido neatkārtojamu rakstu Visuma telpā. Iet savu Dvēseles ceļu tas nebūt nenozīmē, ka tas būs rozēm kaisīts vai to visu laiku apspīdēs spoža gaisma. Mūsu dzīves ceļš ir mainīgs. Tajā ir arī daudz ērkšķu un tumsas, bet mums vienmēr tiek dota iespēja. Mūsu uzdevums ir mainīties. Lai mēs kļūtu par labākiem cilvēkiem, izmainot destruktīvo un graujošo. Lai mēs dzīvotu pilnīgu dzīvi."
Aicinot uz grāmatas "39" dzimšanas svētkiem jeb prezentāciju, autore lūdza nepirkt ziedus, bet gan šo enerģiju virzīt labdarībā un ziedot "Vecāku mājai". Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas "Vecāku mājai" jau tiek novirzīts autora honorārs no Evitas Maurmanes iepriekšējās grāmatas "Dvēseles čuksti". Vecāku māja ir iniciatīva, kas var pastāvēt, pateicoties atbalstītājiem, sponsoriem, brīvprātīgajiem darbiniekiem, kā arī ar Bērnu slimnīcas fonda gādību un rūpēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru