Ieva Auziņa un Ilze Raudiņa "Glābējcūka"

Ģimenes lasāmo vielu - Ievas Auziņas un Ilzes Graudiņas grāmatu "Glābējcūka" - saņēmu maisiņā līdz ar citām kā balvu par aktīvu piedalīšanos Latvijas literatūras gada balvai nominēto darbu lasīšanā. Mājās, pēc grāmatas izņemšanas no maisa, dēls uzreiz paziņoja, ka tā ir Valtera grāmata un mammai uz to nav lielu tiesību. Kaut kā pēc puikas aiziešanas gulēt, pie lasīšanas tiku arī es. Šī grāmata ir izdevniecības "Koši un droši" bērns un mājas lapā aprakstā par grāmatu ir arī apskatei ievietoti vairāki tās atvērumi. Un vēl par grāmatu angļu valodā var lasīt Ievas Auziņas lapā.



Stāsta galvenie varoņi ir trīs bērni Lielais, Mazais un Māsa. Ikdienā uz un no skolas viņi dodas laiviņās, jo iet apkārt pa taku un pāri kalnam ir liels līkums. Arī dzīvo viņi dabai tuvu, vakaros tēju dzer, domas šķetina un sarunas risina pie ugunskura. Spriežot pēc zīmējumiem, ģimene dzīvo pārvietojamā mājā uz riteņiem, kurai ir arī piebūves. Bērnu vecāki it kā kaut kur ir, bet nav klātesoši, jo vienmēr ir aizņemti, tāpēc bērni savas problēmas risina paši un savstarpēji sadarbojoties. Lielā brāļa problēma jau kādu laiku ir neatrisinātais matemātikas uzdevums, tas kā ēna visu laiku seko līdzi, naktīs traucē gulēt, skaļi krāc un smird. Arī zīmējumos šis nepadarītais darbs ir materializēts kā puscaurspīdīgs, bet visnotaļ sajūtams tēls. Dēls vairākas reizes norādīja uz šo neizpildītā darba materializācijas zīmējumu vaicāja man, kas tas ir. Atbildēju tieši tā kā ir - tas ir nepadarīts darbs, kas visu laiku seko un neliek domām miera. Puika šo skaidrojumu arī it kā pieņēma. Un vai tad tā patiešām nav, ka nepadarītie darbi mums mēdz sekot līdzi, gluži vai uzkāpjot kamiešos un neliek mieru pat naktīs?

Bet stāsts nav tikai par nepadarītiem darbiem un mokošām domām par tiem. Māsai ir noslēpums! Tas ir arī stāsts par bērnu patstāvību vecāku aizņemtības ēnā, par noslēpumiem, kas jāglabā un ķibelēm, kas jārisina. Vienlaikus šī grāmata sajūtu līmenī bija tāds bezvārdu apliecinājums dzīvošanai dabai tuvu, pēc dabas ritmiem, ne gluži tā, kā pierasts pilsētā. Savukārt cūka jeb glābējcūka, manuprāt, simbolizē to radošo pieeju, kas būtu jāmeklē cilvēkam sarežģīta, šķietami neizpildāma, uzdevuma priekšā. Un galu galā izrādās, ka risinājums jau tepat degungala priekšā vien bijis.

Grāmatas autore Ieva Auziņa jau vairāk nekā 10 gadus dzīvo gan Slovēnijā, gan ASV. Stāsts "Glābējcūka" ir autores debija bērnu literatūrā. Savukārt grāmatas māksliniece gleznotāja Ilze Raudiņa 15 oriģinālgleznām, kuras izmantotas par pamatu "Glābējcūkas" ilustrācijām, smēlusies iedvesmu Slovēnijas dabā, kā arī saglabājusi dokumentālu atpazīstamību, gleznojot garāko akmens tiltu Eiropā pāri kalnu upei Sočai. Māksliniece iepriekš veidojusi ilustrācijas sērijas "Bikibuks" dzejoļu grāmatai.

Konkrētajā grāmatā redzamais tilts (kas ļoti piesaistīja arī bērna uzmanību) man dikti atgādina Siguldas tiltu pār Gauju, viena r to atšķirību, ka pār grāmatas tiltu brauc Vilciens, bet pār Siguldas tiltu vilciena kustības nav. Vadoties pēc šīs asociācijas ar tiltu Siguldā, arī visa pārējā grāmatas darbība manā iztēlē norisinājās kaut kur Gaujas krastos, kur aug ievas, un bērni laiviņās ceļo uz skolu kaut kur Siguldā. Teksta šajā grāmatā, manuprāt, ir tieši tik daudz, lai būtu interesanti lasīt jaunāko klašu skolēniem. Savukārt jaunākiem bērniem stāsts pasniedzams koncentrētākā veidā un vairāk jāfokusējas uz ilustrācijām, kurā netrūkst sīku detaļu un interesantu vērojamo objektu.

Starp citu, grāmata “Glābējcūka” tika nominēta mākslas balvai "Zelta ābele". Un grāmatā iekļautās Ilzes Raudiņas gleznas (oriģināli) bija skatāmas “Latvijas Grāmatu izstādē 2019”. Ja tagad padomāju, gleznas patiesi pretī grāmatu maiņas punktam uz sienas redzēju, uzmanību pievērsu, kādu brīdi pakavējos, taču tajā brīdī nepievērsu uzmanību, ka tās ir ilustrācija grāmatai - biju aizņemta savās domās un punktos, kas jāpaspēj apmeklēt.