Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi. /74.lpp./
Kaut kur interneta dzīlēs pamanīju labas atsauksmes par kataloniešu rakstnieka Džordi Sjerra i Fabras grāmatu "Kafka un ceļojošā lelle", piefiksēju sev, ka arī vēlos grāmatu izlasīt un ātri par to aizmirsu. Apmeklējot Rīgas grāmatu svētkus, par savu vēlmi atcerējos un drīz jau nesu mājās savu šīs grāmatas eksemplāru. Tikai vēlāk uzzināju, ka iepriekš man nezināmais Džordi Sjerra i Fabra ir autors vairāk nekā 400 grāmatām, kuras tulkotas 25 valodās. Arī saņemto literāro balvu saraksts autoram ir tik garš, ka pirksts pagurst ritināt mājas lapā uz leju.
Paša autora mājas lapā "Kafka un ceļojošā lelle" ielikta pie "Literatūra jaunajiem lasītājiem", tā kā autoram ir arī sadaļa bērnu grāmatām, tad secinu, ka jaunie lasītāji domāti pusaudži vai tuvu tam. Taču es teiktu, ka šīs grāmatas auditorija nav skaidri nosakāma. Protams, lelles un to piedzīvojumi ceļojumos aizraujošākas var šķist bērniem un pusaudžu gadus tikko sasniegušiem jauniešiem, taču arī es kā pieaugušais ļoti izbaudīju šo stāstu. Zinot Franca Kafkas dzīves laiku (dzimis 19.gadsimta beigās, pieredzējis Pirmo pasaules karu, miris jauns no tuberkulozes) un kaut ko no viņa darbiem, es šo lasīju arī kā stāstu par cilvēkiem un laiku pēc postoša kara, par laiku, kad neviens vēl nenojauta, ka nāks vēl baisāks karš. Šī nav Franca Kafkas rakstīta grāmata, bet gan interpretācija par vēsturē zudušiem viņa rakstītiem tekstiem no cita autora perspektīvas.
