Sapņi dzīvē ir pats galvenais. Bez sapņiem mēs esam tikai apmaldījušies rēgi. /74.lpp./
Kaut kur interneta dzīlēs pamanīju labas atsauksmes par kataloniešu rakstnieka Džordi Sjerra i Fabras grāmatu "Kafka un ceļojošā lelle", piefiksēju sev, ka arī vēlos grāmatu izlasīt un ātri par to aizmirsu. Apmeklējot Rīgas grāmatu svētkus, par savu vēlmi atcerējos un drīz jau nesu mājās savu šīs grāmatas eksemplāru. Tikai vēlāk uzzināju, ka iepriekš man nezināmais Džordi Sjerra i Fabra ir autors vairāk nekā 400 grāmatām, kuras tulkotas 25 valodās. Arī saņemto literāro balvu saraksts autoram ir tik garš, ka pirksts pagurst ritināt mājas lapā uz leju.
Paša autora mājas lapā "Kafka un ceļojošā lelle" ielikta pie "Literatūra jaunajiem lasītājiem", tā kā autoram ir arī sadaļa bērnu grāmatām, tad secinu, ka jaunie lasītāji domāti pusaudži vai tuvu tam. Taču es teiktu, ka šīs grāmatas auditorija nav skaidri nosakāma. Protams, lelles un to piedzīvojumi ceļojumos aizraujošākas var šķist bērniem un pusaudžu gadus tikko sasniegušiem jauniešiem, taču arī es kā pieaugušais ļoti izbaudīju šo stāstu. Zinot Franca Kafkas dzīves laiku (dzimis 19.gadsimta beigās, pieredzējis Pirmo pasaules karu, miris jauns no tuberkulozes) un kaut ko no viņa darbiem, es šo lasīju arī kā stāstu par cilvēkiem un laiku pēc postoša kara, par laiku, kad neviens vēl nenojauta, ka nāks vēl baisāks karš. Šī nav Franca Kafkas rakstīta grāmata, bet gan interpretācija par vēsturē zudušiem viņa rakstītiem tekstiem no cita autora perspektīvas.
Rakstnieks Francs Kafka ir slims un zina, ka viņa dzīvei vairs nav atvēlēts pārāk ilgs laiks. Kādu dienu viņš pastaigājas pa Štiglicas parku Berlīnē un ierauga meitenīti, kura gauži raud. Brīdi pasvārstījies, Kafka lemj nepalikt vienaldzīgs un uzzina, ka meitene pazaudējusi lelli. Lai mierinātu bērnu, rakstnieks sāk fantazēt, uzdodas par leļļu pastnieku un stāsta, ka meitenes lelle devusies ceļojumā. Ar stāstiem Kafka gluži vai iepinas pārdrošā piedzīvojumā - mierināt uzstājīgu bērnu, rakstot viņam vēstules no aizceļojušās lelles - jo mazu bērnu cerības nedrīkst sagraut, nedrīkst likt viņiem vilties, jo pieaugušais ar nevērību vai neuzmanību var nevilšus sabojāt bērnam ticību labajam un tā arī visu dzīvi. Vienlaikus rakstnieks šādā veidā piešķir savai dzīvei uz kādu brīdi jaunu jēgu. Trīs nedēļas Kafka raksta par lelles dēkām dažādās pasaules vietās līdz izdomā stāsta noslēgumu, kas apmierina bērnu un arī pašam ļauj izkļūt sveikā no brīžiem bīstamās apņemšanās.
Šādas vēstules, pēc Kafkas pēdējās dzīvesbiedres Doras Diamantas un citu laikabiedru vārdiem, tiešām bijušas. Taču meitene līdz ar vēstulēm pazudusi no Franca Kafkas dzīves, bet vēstījums par abu draudzību ir palicis. Džordi Sjerra i Fabra radīja savu stāstu par neatrisināto literatūras noslēpumu. Ar šo grāmatu netika atbildēts uz jautājumiem, kas bija šī meitene, kurai Kafka rakstīja stāstus, kas ar viņu noticis un kur palikušas vēstules. Taču šī grāmata sniedz vienu versiju par to, kādi varētu būt bijuši Kafkas sacerējumi. Apsveicami, ka vispār kaut ko zinām par Kafku, jo viņa zināmākie darbi publicēti pēc autora nāves. Rakstnieka draugs, arī rakstnieks, kritiķis un žurnālists, Makss Brods bija saņēmis rīkojumu no Kafkas visu sarakstīto sadedzināt. Kā zināms Brods Kafkas vēlmi neizpildīja. Taču šīs vēstules starp sadedzināmajiem manuskriptiem, likumsakarīgi nebija atrodamas, jo palika pie pēcāk neatrodamās meitenes. Tomēr leģenda par Kafkas lelles vēstulēm palika un ļāva radīt citiem autoriem.
Man šķita interesants skatījums un domas, ko spāņu rakstnieks bija ielicis it kā Kafkas prātā, par to, cik saudzējami ir bērni un viņu realitātes izjūta. Tāpat arī novērojumi par cilvēkiem Berlīnē dažus gadus pēc kara. Kafka nebūtu zinājis, ka gaidāms Otrais pasaules karš, savukārt mūsdienās dzīvojošais Sjerra i Fabra ar šo nezināšanu varēja spēlēties kā ar viediem pravietojumiem un iepīt dažu labu filozofisku apceri sevis iedomātajos Kafkas prātojumos. Taču es to visu nolasīju kā pieaugušais. Bērni noteikti šo stāstu uztver atšķirīgi. Man gan grūti spriest par bērna uztveri, jo šoreiz lasīju savai interesei un nemaz nebiju domājusi, ka šo grāmatu varētu piedāvāt arī savam bērnam. Dažādo stāsta izpratņu dēļ grāmatas auditorija nav "akmenī kalta" un priekšā lasīšana pieaugušajam var kļūt par izklaidi ar pievienoto vērtību, nevis par mokošu pienākumu. Man patika šīs grāmatas kopējā noskaņa.
"Pāri, kas tikko sākuši tikties, pāri, kas jau noenkurojušies laika rāmajā plūdumā, pāri, kuri vēl neapzinājās, ka ir pāri, sirmgalvji un sirmgalves ar plaukstās ierakstītu vēsturi un pagātni grumbās, meklējot saulainus stūrīšus, parādes tērpos uzcirtušies karavīri, kalpones spodrās kleitās, guvernantes ar kārtīgi ģērbtiem puisīšiem un meitenītēm, laulātie ar nesen dzimušiem bērniem un laulātie ar nesen sabrukušiem sapņiem, vientuļnieki un vientuļnieces izvairīgiem skatieniem, sargi, dārznieki, pārdevējas...
Dāvana.
Un Francs Kafka, tverot labvēlīgo gaisotni un klausoties smieklos, baudīja šo dāvanu tāpat kā citi parka apmeklētāji - katrs savā pasaulē un domās." /101. - 102.lpp./
Šī grāmata ir atgādinājums, ka bērniem nav sīku un nenozīmīgu lietu. Kas pieaugušajam nieks vien ir, tas bērnam var izvērsties par neaptverama mēroga traģēdiju.
No vienas puses žēl, ka lelles piedzīvojumu apraksti bija tikai viegli ieskicēti. No otras puses - detalizētāki teksti padarītu grāmatu biezāku un, iespējams, ar to nobiedētu kādu gados jaunāku lasītāju. Pēcsajūta par šo stāstu nav viennozīmīga. Šo grāmatu var uztvert par pliekanu mēģinājumu lekt uz intelektuālisma viļņa, par mēģinājumu paķert iespējami lielu potenciālo auditoriju, par mēģinājumu iegūt slavu uz miruša slavena rakstnieka vārda. Vēl var piekasīties par pieauguša vīrieša un mazas meitenes dīvaino un aizdomīgo draudzību vai par lelles precībām kā piedzīvojumu augstāko punktu (atcerēsimies gan, ka Sjerra i Fabra iedomājas par 20.gadsimta sākuma sabiedrību, nevis mūsdienu emancipētajām sievietēm). Bet šo grāmatu var arī izlasīt kā jauku pasaku, negrauzties un necepties par visādiem niekiem, un ķerties pie nākamās grāmatas.
Atsevišķi vārdi piebilstami par vizuālo noformējumu. Lai arī varētu piesieties par nestandarta formātu un izšķērdīgi lielām, tukšām apmalēm, kopumā grāmata šķiet vizuāli ļoti interesanta. Izdevniecības “Pētergailis” izdotā grāmata “Kafka un ceļojošā lelle” grāmatu izstādē Leipcigā 2013.gadā guva uzvaru grāmatu mākslas nominācijā. Māksliniece Gita Treice tekstam pievienojusi monohromas krāsu gammas ilustrācijas ar lellēm, kādas tās bija Kafkas laikā. Man tās asociējās ar manas vecmāmiņas un vecvecmammas lellēm, ar greznām kleitām un porcelāna galvu, ar tām lellēm, kas manā bērnībā tika turētas aiz stikla (gan jau arī mūsdienās). Manam bērnam gan nekādu senču asociāciju nav un uzzīmētās lelles ne pārāk patika, jo viņam šķita, ka lelles dusmojas. Kaut kad vēlāk piedāvāšu šo grāmatu arī tekstuālā ziņā savam mazajam klausītājam un varēšu redzēt viņa patiku pret šo stāstu.
No vienas puses žēl, ka lelles piedzīvojumu apraksti bija tikai viegli ieskicēti. No otras puses - detalizētāki teksti padarītu grāmatu biezāku un, iespējams, ar to nobiedētu kādu gados jaunāku lasītāju. Pēcsajūta par šo stāstu nav viennozīmīga. Šo grāmatu var uztvert par pliekanu mēģinājumu lekt uz intelektuālisma viļņa, par mēģinājumu paķert iespējami lielu potenciālo auditoriju, par mēģinājumu iegūt slavu uz miruša slavena rakstnieka vārda. Vēl var piekasīties par pieauguša vīrieša un mazas meitenes dīvaino un aizdomīgo draudzību vai par lelles precībām kā piedzīvojumu augstāko punktu (atcerēsimies gan, ka Sjerra i Fabra iedomājas par 20.gadsimta sākuma sabiedrību, nevis mūsdienu emancipētajām sievietēm). Bet šo grāmatu var arī izlasīt kā jauku pasaku, negrauzties un necepties par visādiem niekiem, un ķerties pie nākamās grāmatas.
Atsevišķi vārdi piebilstami par vizuālo noformējumu. Lai arī varētu piesieties par nestandarta formātu un izšķērdīgi lielām, tukšām apmalēm, kopumā grāmata šķiet vizuāli ļoti interesanta. Izdevniecības “Pētergailis” izdotā grāmata “Kafka un ceļojošā lelle” grāmatu izstādē Leipcigā 2013.gadā guva uzvaru grāmatu mākslas nominācijā. Māksliniece Gita Treice tekstam pievienojusi monohromas krāsu gammas ilustrācijas ar lellēm, kādas tās bija Kafkas laikā. Man tās asociējās ar manas vecmāmiņas un vecvecmammas lellēm, ar greznām kleitām un porcelāna galvu, ar tām lellēm, kas manā bērnībā tika turētas aiz stikla (gan jau arī mūsdienās). Manam bērnam gan nekādu senču asociāciju nav un uzzīmētās lelles ne pārāk patika, jo viņam šķita, ka lelles dusmojas. Kaut kad vēlāk piedāvāšu šo grāmatu arī tekstuālā ziņā savam mazajam klausītājam un varēšu redzēt viņa patiku pret šo stāstu.
Grāmata „Kafka un ceļojošā lelle” atzīta par labāko 2007. gadā spāniski izdoto darbu un tiek ierindota aizvadītās desmitgades izcilāko 10 grāmatu skaitā, savukārt tās autors 21. gadsimta lasītāko autoru topā atrodas līdzās G. G. Markesam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru