Šķiet, ka 2019.gads būs bijis īpaši bagāts sievietēm stāstniecēm. Vai varbūt man vienkārši šajā gadā vairāk nekā citkārt vilka pie stāstiem. Šoreiz par Ramonas Indriksones pirmo grāmatu - stāstu krājumu "Pāris metru zem ūdens". Grāmatā apkopoti 12 stāsti, no kuriem septiņi iepriekš jau bija publicēti dažādās interneta vietnēs, taču man tie nebija trāpījušies acīs un tāpēc lasīju svaigu skatu. Man šķiet svarīgi pieminēt, ka autore ir strādājusi bērnu krīzes centrā. Šī darba pieredze ir jūtama vairākos stāstos kā iedvesma turklāt aprakstīta tik labi, ka dažs labs tēls man nāca līdzi nakts sapņos vai drīzāk jāsaka - murgos.
Kopējais iespaids par grāmatu labs. Izlasīju stāstus ar interesi un aizrautību, bet lasīšanas laikā neveicu nekādas piezīmes un neizrakstīju arī citātus. Aizverot pēdējo vāku, apdomāju tikko izlasīto un secināju, ka kaut kā pietrūka. Visi stāsti kopumā tiešām bija labi, bet man trūka negaidīta pavērsiena vai notikuma, kas absolūti maina lasītāja viedokli par tikko izlasīto, par tēliem. Varbūt es vienkārši esmu izlutināta ar šādiem pavērsieniem citu autoru stāstos? Varbūt esmu paspējusi pierast, ka beigās visi stāsti savienojas vienā un kā kopuma rada romānu, kā tas bija dažām citām no šogad lasītajām rakstniecēm? Salīdzināšana ir visas pasaules lielā nelaime, taču nevaru galvā nesalīdzināt, kad vienā gadā izlasīti tik daudzi stāstu krājumi. Ramonas Indriksones stāsti labi plūst, ieguļas lapās, iziet cauri lasītāja prātam, vienlaikus īpaši nesatricinot paralēli plūstošo realitāti. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir.
Ja domāju par atsevišķiem stāstiem, man noteikti ārkārtīgi patika "Baltais zilonis" un "Vēstule". Ja tā padomāju, tieši šajos stāstos nedaudz parādījās tas "absolūtā pagrieziena" moments. Indriksones stāsti ir dzīvi, varoņi gluži kā tepat blakus pa ielu staigājošie paraugpilsoņi, kuru mājās var arī slēpties ļaunums. Man ļoti gribētos redzēt, kas vēl no autores nāks un domāju, ka gluži labi tur varētu iznākt arī kāds romāns, ne tikai stāsti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru