Kaut kā uz Māras Zālītes "Pieci pirksti" un "Paradīzes putni" viļņa, ar Ingunas Ulas Cepītes "Ulsiks" sirdī, Vizmas Belševicas "Bille" triloģijas mīlestībā, uz Lēlo Tungalas "Biedrs bērns" iedvesmas, nolēmu, ka man noteikti jāizlasa arī igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa) "Būt sliktai meitenei ir dievīgi". Nopirku, noliku kaudzītē nostāvēties un beidzot izlasīju, bet, diemžēl, neesmu tādā sajūsmā kā par visām iepriekš minētajām. Ketlinas Kaldmā bērnības atmiņas uz mani neatstāja tādu iespaidu kā visas pārējās šī žanra lasītās grāmatas. Vienlaikus jāpiebilst, ka Kaldmā atmiņas par bērnības nedarbiem un piedzīvojumiem būs vispiemērotākās bērniem, īpaši sākumskolas vecumā, savukārt pārējās lasītās vairāk varētu interesēt un būt tuvākas mammām un tētiem.
Astoņdesmito gadu Igaunijas ciemats, kurā saldējuma pievedums veikalā ir svētki, bērniem iet uz lielo mežu vienatnē ir noliegts, arī dažas citas izklaides, iespējams, nebūtu atļautas, bet neviens pieaugušais par tām neuzzina, tāpēc tās nav arī aizliegtas. Grāmatā ir arī igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas.
Ketlinas Kaldmā grāmatas "Būt sliktai meitenei ir dievīgi" galvenā varone ir 11 gadus vecā Lī, viņai ir jaunāka māsa Lota un visjaunākais brālis Saska, un vēl viņiem ir daži kaimiņos dzīvojoši draugi. Viņi dzīvo kolhoza ciematā, viņiem dažreiz ir garlaicīgi, bet vispār kopumā viņi diezgan labi prot sevi izklaidēt un pat bez īpašas pieaugušo palīdzības arī izķepuroties no dažādām kļūmīgām situācijām. Grāmata rakstīta kā dienasgrāmatas formā, bet nefiksējot konkrētus norišu datumus. Katrai nodaļai jau virsrakstā norādīts aptuveni par ko tajā būs, tās ir īsas skices par spilgtākajiem notikumiem 11 gadus vecās meitenes dzīvē. Grāmatiņa nav bieza, gados jaunāku lasītāju tā nenobiedēs ar lappušu skaitu, sižets aptver aptuveni gadu no varoņu dzīves.
Nezinu, kā tur ar to sliktumu vai labumu, kā arī tā piedēvēšanu meitenēm vai zēniem. Man šķiet, ka Lī un pārējie bērni uzvedās gluži tā, kā būtu bērniem jāuzvedas, ja viņi aug brīvajā laikā pieaugušo īpaši nepieskatīti. Un tam nemaz nav nekāda sakara, vai tu esi zēns vai meitene. Taču, raugoties uz aprakstīto piedzīvojumu norises laiku, astoņdesmitajiem, kad bija pieņemts, ka meitenēm jābūt prātīgām, mierīgām un jāspēlējas tikai ar lellēm, Lī un viņas māsa Lota ir visnotaļ "ārpus rāmjiem".
Gan Kaldmā grāmatā, gan "Ulsikā", Zālītes darbos un Tungalas "Biedrs bērns" apskatīta bērnība, laiki, kas sen jau tikai atmiņās, kaut kas no Padomijas, kaut kas pat vēl senāks ("Billē"). Tomēr, salīdzinājumam, Kaldmā atmiņās ir vismazāk par apkārtējo vidi, laikmeta iezīmju, tik vien kā dažas atsauces uz to, ka ciematā visi ir iebraucēji, ciemats salīdzinoši nesen izveidots un tajā ir kolhoza cūku ferma un kolhoza priekšsēdētājs. Pārējā ziņā "Būt sliktai meitenei ir dievīgi" koncentrējas uz bērnības sīkajām ikdienišķībām, uz garlaicību, kas mudina uz vispārdrošākajiem piedzīvojumiem, uz to bērnību, kāda mūsdienās vien retajam būtu pieejama.
Vai man patika? Drīzāk jā nekā nē. Izlasīju ātri, atstāšu arī savam bērnam plauktiņā, lai, skolas vecumu sasniedzot, var lasīt pats. Taču nevaru teikt, ka šī grāmata mani sajūsmināja, aizkustināja vai dziļi ietekmēja. Man šķita, ka šīs atmiņas ir gluži kā vardarbīgi izrautas no kopējā atmiņu kopuma, bez konteksta par ģimeni, turklāt tās ir arī diezgan pēkšņi apcirstas, neko neapsolot un neko īsti nepabeidzot. Palika "mazuma" piegarša.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru