Alesandro Bariko "Jaunā Līgava"

"Tādi nu viņi bija: dienu secība viņiem bija vienaldzīga, jo viņi allaž tiecās izdzīvot tikai vienu vienīgu perfektu dienu, atkārtojot to bezgala daudz reižu; tāpēc laiks viņu uztverē bija parādība ar mainīgām aprisēm un viņu dzīvēs skanēja kā svešvaloda." /18.lpp./

Neatceros, vai itāļu autora Alesandro Bariko darbu "Jaunā Līgava" soctīklos aktīvi slavēja grāmatas tulkotāja vai tā bija izdevniecības aktīvā reklāmas kampaņa turpat soctīklos. Lai kā būtu bijis, grāmata man iekrita acīs, vispirms, protams, ar skaisto vāka attēlu. Arī anotācija solīja stāstu par kādu ģimeni un piesaistīja, tāpēc lēmu doties Bariko valgos. Iepriekš no šī autora neko nebiju lasījusi, bet grāmatu lasītāju klubiņā atklāju, ka autors jau gadiem ir ļoti cienīts lasītāju vidū un viņam ir daudz latviešu valodā tulkotu darbu. Caur "Jaunā Līgava" arī es iepazinos ar Bariko un secināju, ka kādreiz gan vēl paņemšu rokās kaut ko no viņa, bet ne tūlīt un tagad uzreiz. Sākumā lasīšana ritēja lēni, jo nemitīgi apstājos izrakstīt kādu citātu. Taču, kad mitējos to darīt, lasīju aizgūtnēm un neapstādamās.

"Tēvs no pieredzes zināja, ka neko nevajag uztvert tik burtiski. Viņš bija sapratis, ka ir aizdots dzīvei, un šīs apjēgsmes iespaidā bija izkopis paradumu būt piesardzīgam, tiekties uz kārtību un neskaidri ticēt, ka ir īpaša likteņa iemītnieks. Tieši tāpat izskaidrojama bija arī viņa dabiskā labsirdība un retie cietsirdības uzbangojumi. Vēlos piebilst, ka no nāves viņš nebaidījās: ar nāvi viņam bija tik uzticēšanās pilnas un pat tuvas attiecības, ka viņš droši zināja: nāves tuvošanos sajutīs laikus un pratīs to labi izmantot." /25.lpp./

Alesandro Bariko darbs "Jaunā Līgava" ir par ģimeni, kuras locekļiem ir dažādi putni galvā, bet visi kopā ar majordomu Modesto viņi veido visnotaļ kolorītu bariņu. Kas interesanti, nevienam no tēliem nav nosaukts vārds, ģimenē dzīvo Dēls, Meita, Tēvs, Māte un Tēvocis. Kādā jaukā dienā namā ierodas Jaunā Līgava, lai precētos ar Dēlu, kā pirms vairākiem gadiem saderēts. Katru dienu ģimene sagaida kā svētkus, ar atvieglojumu, jo no paaudzes uz paaudzi tiek nodotas bailes par nāvi naktī. Katrs jauns rīts ir apliecinājums tam, ka bailēm, vismaz šonakt, nav bijis pamata. Bagātīgā brokastu galda aprakstu lasīt pirms pats esi ieturējis kaut pieticīgu rīta maltīti, ir lasītāja mazohisms. Īsāk sakot, grāmatu labāk sākt lasīt paēdušam.

"Māte lūdza, lai Modesto sagatavo viesu istabu, par kuru, starp citu, nevienam nekas īsti nebija zināms, jo viesus viņi izmitināt nemēdza. Tomēr visi bija puslīdz pārliecināti, ka tāda istaba pastāv. Vismaz kaut kad agrāk pastāvēja." 26.lpp.

Vēl interesanti bija tas, ka es tā arī "neatkodu" galveno vēstītāju. Stāsts risinās notikumu pārstāsta formā, ko lasītājam nogādā kāds vērotājs. Vienlaikus, pusteikuma vidū pēkšņi stāstījums tiek iznests pirmajā personā. Ja tikko tika runāts PAR Jauno Līgavu, tad pēc dažiem vārdiem runātāja ir pati Jaunā Līgava. Vēl pamanīju, ka dialogi un tiešā runa netiek nekādi izcelti ar ierastajām interpunkcijas metodēm, kas papildus samulsina. Kāpēc tas mani nokaitināja? Tāpēc, ka es grāmatas lasīšanas procesā vienmēr cenšos atšifrēt, kas ir stāstītājs, ja tas nav pateikts uzreiz, bet šeit tas nav skaidri nosakāms.

"Redziet, šejienieši sliecas uzskatīt, ka nelaimīgums ir laika izšķērdēšana un attiecīgi tāda greznības forma, kādu tuvākajos gados neviens nevarēs atļauties. Varbūt kaut kad nākotnē. Taču pagaidām nekādiem dzīves apstākļiem, lai arī cik smagi tie būtu, nav atļauts izraisīt neko vairāk par mirklīgu apjukumu. Nelaimīgums nolaupa laiku priekam, bet tieši priekā tiek būvēta pārticība. Ja tā padomā, tas ir pāvi vienkārši." /28.lpp./

"Jaunā Līgava" ir caku cakām, filozofisku pārdomu mirkļu izrotāts darbs, kurā ir ļoti daudz erotikas ainu. Jāatzīst, ka nezinu, vai vienmēr tās tur pamatoti iespraustas, brīžiem pat šķita, ka autors tās licis iekšā likšanas pēc. Tiesa, lasīt Bariko erotiskās ainas tramvajā tomēr izskatās inteliģentāk, kā izvilkt no somas Račko. Katrs šīs grāmatas tēls kaut ko meklē, kaut ko atrod, gaida un arī sagaida. Es, iespējams, gaidīju ģimenes mistērijām kādus pamatotākus, reālākus skaidrojumus, attaisnojumus viņu dīvainajiem ieradumiem. Bet autors mani nesa tādos maģiskos kokos, aiz kuriem es, iespējams, nevarēju saskatīt mežu. Līdz ar to man beigās tā īsti nav skaidrs, kas tad ir bijis galvenais vēstījums, ko Bariko vēlējies nodot lasītājam? Vienlaikus jāatzīst, ka arī no maģiskā reālisma tēva Gabriela Garsijas Markesa rakstītā, man ne vienmēr izdevies izlobīt kaut kādu dziļo jēgu. Vismaz ne ar pirmo reizi. "Jaunajā Līgavā" šķietami palika daudz nesasietu striķīšu, kaut kas nepabeigts. Vienlaikus man ir aizdomas, ka šo darbu padarot divtik biezāku ar visu striķīšu sasiešanas palīdzību, es to nemaz nepabeigtu.

Noslēgumam viens citāts par to, kāpēc ģimenē nelasa grāmatas.  To Jaunajai Līgavai paskaidro ieradumu turpināšanu rūpīgi uzraugošais Modesto: "Ģimenē valda liela paļaušanās uz lietām, cilvēkiem un pašiem uz sevi. Un neviens neredz vajadzību ķerties pie paliatīviem līdzekļiem. (..) Dzīvē ir viss, ja vien tajā ieklausās, bet grāmatas nevajadzīgi novērš no šī uzdevuma, kuram Ģimenē visi pievēršas tik atdevīgi, ka cilvēks, kas šajās istabās iegrimtu lasīšanā, nenovēršami izskatītos pēc dezertiera." /29.lpp./