Tīna Hārneska "Ļaudis, kas sēj sniegā"

Gluži vasarīgā svelmē sapratu, ka esmu pati sev parādā vienu atsauksmi, par grāmatu, kas manuprāt, ļoti paplašina redzesloku un ir pelnījusi, ka par to pastāsta publikai. Tīna Hārneska (Tina Harnesk) ir sāmu izcelsmes rakstniece un es to pieminu, jo autores izcelsmei ir svarīga loma viņas debijas romānā "Ļaudis, kas sēj sniegā" (Folk som sår i snö).

Pirms sāku lasīt šo grāmatu, pārdomāju, ar ko personiski man saistās sāmi un cik daudz es par viņiem zinu. Sapratu, ka neko daudz nezinu un tāpēc ķēros pie grāmatas kā redzesloka paplašināšanas instrumenta. Un cerēto es patiešām ieguvu, apvienojumā ar rāmu dzīves un dzīvības apceres piepildītu laiku.

Viktorije Haniševa “Sēņotāja”

Čehu rakstnieces un tulkotājas Viktorijes Haniševas (Viktorie Hanišová) grāmata “Sēņotāja” (Houbařka) manā redzeslokā jau bija nonākusi pie lasāmvēlmēm neparastā vāka dēļ. Oriģināli izdota čehu valodā 2018. gadā un latviešu valodā iznāca 2023. gadā. Šis autorei ir otrais romāns, kas tāpat kā agrāk iznākušā “Anežka” un vēlāk izdotā “Rekonstrukcija” pievēršas vardarbības tematam, kā arī mātes un bērnu attiecībām.

Grāmatas vērtējuma aspektā man šķiet, ka Andrejs Vīksna žurnālam Punctum jau uzrakstījis tik labi, ka censties pārspēt nav vērts. Vienlaikus jābrīdina, ka Andrejs par romāna tekstu pastāsta tik daudz, ka kāds to varētu nosaukt par atklāšanas prieka maitāšanu. Piekritīšu Andrejam, ka potenciālo lasītāju ir svarīgi brīdināt – “Sēņotājā” būs stāsts par seksuālo vardarbību. Taču vairāk gan neatklāšu. Nelasiet Vīksnas recenziju pirms grāmatas lasīšanas.

Simona Deivisa, Džanifa Uzodika "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads"

"Bērni nav tukši trauki, kurus vajag piepildīt. Dr. Montesori uzskatīja, ka bērni ir spējīgi aogūt vairumu

zināšanu, atrodoties pareizajā vidē. Tas atbrīvo vecākus no atbildības par to, ka viņiem jāzina viss un jākļūst par visu savam bērnam." /222.lpp./

Tā simboliski sagadījās, ka pēdējā grāmata, ko saņēmu sadarbībai no izdevniecības "Latvijas Mediji" pirms devos bērna kopšanas "atvaļinājumā", bija "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads". Pirmais gads un vēl mazliet ar otro bērnu ir aizskrējis aulekšiem. Galvenokārt lēkšojām pakaļ pirmā bērna, pirmklasnieka, vajadzībām un dienas ritmam. Skaidrs, ka ar otro (gan jau arī ar trešo, ceturto un tā tālāk) bērnu nekas nav tā, kā bija ar pirmo. Toreiz itin viss bija nezināmā teritorija. 

Alesandro Bariko "Jaunā Līgava"

"Tādi nu viņi bija: dienu secība viņiem bija vienaldzīga, jo viņi allaž tiecās izdzīvot tikai vienu vienīgu perfektu dienu, atkārtojot to bezgala daudz reižu; tāpēc laiks viņu uztverē bija parādība ar mainīgām aprisēm un viņu dzīvēs skanēja kā svešvaloda." /18.lpp./

Neatceros, vai itāļu autora Alesandro Bariko darbu "Jaunā Līgava" soctīklos aktīvi slavēja grāmatas tulkotāja vai tā bija izdevniecības aktīvā reklāmas kampaņa turpat soctīklos. Lai kā būtu bijis, grāmata man iekrita acīs, vispirms, protams, ar skaisto vāka attēlu. Arī anotācija solīja stāstu par kādu ģimeni un piesaistīja, tāpēc lēmu doties Bariko valgos. Iepriekš no šī autora neko nebiju lasījusi, bet grāmatu lasītāju klubiņā atklāju, ka autors jau gadiem ir ļoti cienīts lasītāju vidū un viņam ir daudz latviešu valodā tulkotu darbu. Caur "Jaunā Līgava" arī es iepazinos ar Bariko un secināju, ka kādreiz gan vēl paņemšu rokās kaut ko no viņa, bet ne tūlīt un tagad uzreiz. Sākumā lasīšana ritēja lēni, jo nemitīgi apstājos izrakstīt kādu citātu. Taču, kad mitējos to darīt, lasīju aizgūtnēm un neapstādamās.

Hermanis Kohs "Vakariņas"

Lai arī pamanīju iznākam, neplānoju lasīt nīderlandiešu rakstnieka Hermaņa Koha darbu "Vakariņas". Tomēr Ķīpsalas grāmatu izstādē šo grāmatu nopirku. Varbūt tā bija kāda no jau lasītajām atsauksmēm, varbūt tas bija vāks vai kaut kas cits, lai kas tas arī būtu - es šoreiz nespēju atšifrēt, kas mani pamudināja lasīt "Vakariņas". Toties es varu mēģināt formulēt, kas man lika pabeigt šīs grāmatas lasīšanu. Romāns sarakstīts pirms desmit gadiem un pa šo laiku izdots vairāk nekā 50 valstīs. Pēc grāmatas motīviem tapušas arī vairākas izrādes un trīs filmas – Nīderlandē, Itālijā un ASV. Tas liek man pievienot savam "skatāmo grāmatu" sarakstam vēl vienu ierakstu. Tas liek aizdomāties par cilvēku toleranci pret vardarbību situācijā, kad tas sāk skart tevi un tev tuvos. Cik daudz spējam piedot saviem bērniem, cik daudz "suņiem pārkāpt" esam spējīgi? Un vēl tur ir šis tas par patērētājkultūru, mākslīgo modīgumu un izrādīšanos, bet tas jau tāds fona elements vien ir. Galvenais stāsts ir par ģimenes locekļu attiecībām un prāta spēlēm.

Lorina Grofa "Gaisma un niknums"

Par amerikāņu godalgotās rakstnieces Lorinas Grofas romānu "Gaisma un niknums" biju lasījusi daudzas labas atsauksmes. Stāsts ir par vīra un sievas attiecībām, par lomām, par savas profesionālās vietas meklēšanu un atrašanu. Turklāt katram divu cilvēku savienības stāstam ir divas puses jeb leņķi un tā, atklāti sakot, ir šī romāna labākā īpašība. Anotācija jau pasaka priekšā, ka lielisku laulību, kā dažkārt izrādās, nodrošina nevis patiesības, bet noslēpumi. Tad nu lasītājs var pilnā sparā mesties iekšā pirmajā grāmatas lielajā daļā, kas saucas "Gaisma" un mēģināt saprast, kas no visa aprakstītā un notikušā ir noslēpumi vai puspatiesības, bet nonākot otrajā (daudz īsākajā daļā) "Niknums", beidzot arī iegūt atbildi uz šo jautājumu. 

Mikolajs Ložiņskis "Grāmata"

Tik vienkāršs, cik vienkāršs ir nosaukums, ir arī saturs. Poļu rakstnieks Mikolajs Ložiņskis uzrakstījis par savu ģimeni pavisam vienkāršās kategorijās darbu "Grāmata". Tas ir savstarpēji saistītu īsu, šķietami ikdienišķu darbību un notikumu apraksts. "Grāmata" atspoguļo trīs paaudžu attiecību risinājumus, mezglus un šķetinājumus 20.gadsimtā, galvenokārt Polijā. Protams, ka rakstot par ģimenes dzīvi neizbēgama ir arī sastapšanās ar lieliem 20.gadsimta notikumiem - karš, ebreju emigrācija, bēgšana, neaizbēgšana. Īsi epizodiski uzplaiksnījumi kā momentuzņēmumi ģimenes fotogrāfiju albūmā. Tāpat kā darba nosaukums "Grāmata" ir askētisks, tā arī nodaļu nosaukumi ir eleganti vienkārši, piemēram, Brilles, Telefons un citi.

Andžela Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks"

Nebūšu oriģināla - es raudāju, lasot Andželas Naneti "Mans vectēvs bija ķiršu koks". Galu galā tā arī nesapratu, vai šī bija grāmata bērniem, vai vecākiem, vai abiem? Šī bija pēdējā grāmata manā izaicinājumā piedalīties lasīšanas veicināšanas programmā "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija", uz kuru turklāt ilgi gaidīju rindā bibliotēkā (gaidīšana un bibliotēkas ir atsevišķa ieraksta vērts stāsts). Izlasījusi bibliotēkas eksemplāru, nospriedu, ka man noteikti vajag arī savu eksemplāru plauktā. Pārlasīšu kādreiz vēl, pilnā garumā lasīšu dēlam. Pavisam maza un plāna grāmatiņa, bet ar ļoti ietilpīgu saturu starp diviem daiļiem vākiem. Man šķiet, ka "Mans vectēvs bija ķiršu koks" izlasīšanu nevar nožēlot!