Par amerikāņu godalgotās rakstnieces Lorinas Grofas romānu "Gaisma un niknums" biju lasījusi daudzas labas atsauksmes. Stāsts ir par vīra un sievas attiecībām, par lomām, par savas profesionālās vietas meklēšanu un atrašanu. Turklāt katram divu cilvēku savienības stāstam ir divas puses jeb leņķi un tā, atklāti sakot, ir šī romāna labākā īpašība. Anotācija jau pasaka priekšā, ka lielisku laulību, kā dažkārt izrādās, nodrošina nevis patiesības, bet noslēpumi. Tad nu lasītājs var pilnā sparā mesties iekšā pirmajā grāmatas lielajā daļā, kas saucas "Gaisma" un mēģināt saprast, kas no visa aprakstītā un notikušā ir noslēpumi vai puspatiesības, bet nonākot otrajā (daudz īsākajā daļā) "Niknums", beidzot arī iegūt atbildi uz šo jautājumu.
Divdesmit divu gadu vecumā Loto un Matilde ir stalti, valdzinoši un žilbinoši, neprātīgi iemīlējušies un pārliecināti par sevi. Nevienam to nesakot, jaunieši apprecas, izpelnoties Loto mātes nosodījumu un liekot tuvākajiem draugiem slēgt derības par šīs šķietami pārsteidzīgās laulības ilgumu. Arī pēc desmit gadiem Loto un Matildes laulība tiek apspriesta draugu vidū tomēr ir redzams, ka viņu savienība "strādā", ne visi gan zina kā un kāpēc, bet redzamais rezultāts ir veiksmīga savienība.
Ja pirmajā daļā "Gaisma", kas izklāstīta no Loto skatu punkta, ir ļoti daudz atsauksmju uz sengrieķu mitoloģiju, Šekspīru un citām kultūras šķautnēm (kurās bieži ar apmaldīties), tad "Niknums" ir vairāk kā taisnvirziena skaidrojums Loto un Matildes laulībā aizvadītajiem gadiem no Matildes skatu punkta. Atzīšu, ka Loto stāsta daļu kaut kā nomocīju un izmocīju, lasot tālāk vairāk principa, nekā intereses pēc. Tikai tagad, rakstot atsauksmi, apskatīju precīzi, ka abas grāmatas daļas ir vienāda garuma. Tātad, tas bija manis pašas prāta apmāns, ka man šķitusī interesantākā daļa ir daudz īsāka par to, kura man patika mazāk. Nonākot, līdz Matildes stāsta pusei, apriju atlikušo romāna pusi divos elpas vilcienos.
Lai kā tur būtu bijis ar to interesi un lasīšanas aizrautības līmeņiem, autorei, manuprāt, ir lieliski izdevies attēlot laulības dzīves kompromisu līkločus. Es gan domāju, ka attēlotajā laulībā noslēpumu bijis krietni par daudz un daudzi man būtu nepieņemami. Bet kurš gan saka, ka tā ir reāla dzīve? Grāmatai piedien pārspīlējumi.
Interesanti, vai vēl kādam licies, ka pirmo grāmatas pusi autorei tikai lēnām ieskrējusies, lai otrajā pusē noskrietu pusmaratonu sprinta tempā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru