Astrida Lindgrēne "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta"

Ir bērnu dienu grāmatas, kuras man paskrējušas garām neizlasītas, lai arī šķiet mājās plauktos bija atrodamas. Viena no tām ir Astridas Lindgrēnes grāmata "Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta". Taču nebīstieties velti - mana bērnība nav aizritējusi gluži pavisam bez Karlsona ēnas - esmu fragmentāri multfilmās redzējusi padomju mākslinieka Anatolija Savčenko zīmēto tēlu un tāds man arī prātā Karlsons iezīmējies. Savā bērnībā TV programmai īsti sekot līdzi nepratu, nevarēju un nebija vaļas, arī rādīja multfilmas tad, kad rādīja un iespējas ierakstīt un patīt atpakaļ nebija, tāpēc arī šī mana fragmentārā Karlsona pieredze.

Cenšoties pieaugušā vecumā atgūt iekavēto literārās klasikas jomā, esmu iegādājusies jaunāko grāmatas izdevumu ar krāsainām multfilmas mākslinieka Savčenko ilustrācijām un Elijas Klienes vēl sešdesmitajos gados veikto tulkojumu no zviedru valodas.

Pati izlasīju, centos palasīt priekšā dēlam, bet viņš izbrāķēja klausīšanos un ne velti - tikai gatavojoties rakstīt atsauksmi blogā, izdevēja mājas lapā pamanīju, ka šī grāmata paredzēta bērniem apmēram no 9 gadu vecuma. Jā! Noteikti, tā arī ir! Gandrīz 30 gadi taču iekļaujas grupā "9+", bet 2 ar astīti vēl ne tuvu nav šai grupai! Tad nu lasīju, smaidīju un šausminājos vien pati.

Karlsons ir tuklītis labākajos vīra gados un par pašapziņas trūkumu viņš nepavisam nevar sūdzēties. Viņš ir labākais it visā, ko iesāk, kam pieskaras un par ko ierunājas. Karlsons dzīvo uz jumta kaut kur Stokholmā. Vēl Karlsonam ir draugs Svante Svensons jeb Brālītis (aptuveni septiņus gadus vecs jaunākais bērns, kuram ir brālis un māsa padsmitnieki). Ja palūkojas uz Karlsonu kritisku aci, viņš ir uzpūtīgs, melīgs, lielīgs, turklāt izspiedējs un mudina mazo zēnu uz visādām neatļautām (pat dzīvībai bīstamām) darbībām un nepakļaušanos vecākiem. Pilnīgs vecāku murgs! No otras puses - Karlsons ir malks svaiga gaisa stīvajai pieklājībai, rutīnai un rituāliem, brīvdomības dzirkstele starp kārtīgi saķemmētiem blondiem matu celiņiem un iestīvinātām balto kreklu apkaklītēm. Izaicinājums izrauties no rāmjiem!

Katrā gadījumā, stāsts par Karlsonu nav tikai brīvdomības sludināšana, tajā ir arī morāles vērtības un pamācības, tikai jāspēj tās pareizi iznest cauri stāstam arī līdz bērna prātam. Vēl nezinu, kāds būs mans pasaulē labākais konfekšu ēdājs sākumskolas vecumā, cik ļoti viņam gribēsies atkārtot grāmatās dzirdēto/izlasīto, to es uzzināšu tikai, kad šis laiks pienāks. Skaidrs ir viens - ir jāpazīst savs bērns, jāparedz viņa iespējamais domu gājiens un, iepazīstinot ar šo stāstu, uzreiz arī jāparedz atkāpes ar papildus stāstu par to, kas iespējams tikai pasakās un reālajā dzīvē var būt bīstami. Galu galā Karlsona firmas zīme, frāze "mieru, tikai mieru..." jau vien ir vērta, lai to ar lielāku apziņu ieviestu arī savā dzīvē.

ļoti interesants papildu uzziņas resurss par autori un arī par Karlsona ceļu pasaulē, padomju tulkotāju un animatoru papildu devumu tēlam, ir Ervīna Jākobsona blogā, ja ir vēlme "rakt dziļāk".