piektdiena, 2019. gada 25. janvāris

Dagnija Zigmonte "Pavasara krustceles"

Vai mūsdienās romānus vēl publicē turpinājumos laikrakstos vai žurnālos? Jāatzīst, ka kopš aiziešanas no darba radio es vairs diez ko bieži nelasu drukātos preses izdevumus, jo tie gluži vienkārši nav ikdienā pa rokai ērti aizsniedzami un par brīvu, kā tas bija darbā. Lai vai kā tas būtu tagad, bet agrāk romānus publicēt turpinājumos bija populāri, tā 1995.gadā darījusi arī Dagnija Zigmonte un aizvadītā gada beigās viņas darbs "Pavasara krustceles" beidzot izdots vienā grāmatā. Romantisks laikmetu iezīmējošs stāsts dažāda vecuma lasītājiem. Turklāt par daudzajiem slāņiem, ko šī grāmata sevī ietver, varētu uzrakstīt vismaz trīstik garāku tekstu.


Romāna darbība noris laikā, kad tas publicēts, deviņdesmitajos, un man šķiet, ka autore katrai turpmākajai nodaļai varēja iedvesmoties no iepriekšējā nedēļā iznākušajām avīzēm. Galvenā stāsta līnija ir par divu jauniešu, pilsētnieces Marutas un laucinieka Haralda, mīlestību. Abu jauniešu ģimenēm ir gluži atšķirīgas intereses un viņi izaicina vecākus ar savu mīlestību. Tas viss norisinās uz deviņdesmito gadu Latvijas vēstures fona - pēc neatkarības atgūšanas valstī norisinās īpašumu atdošana īpašniekiem, kam tie atņemti padomju laikā. Tā gadījies arī ar saimniecību "Mežalesiņi". Marutas tēva senči no tās izraidīti, vēlāk bez ļauniem nodomiem saimniekot sāka Haralda vecāki, bet neatkarības gados Pakalni nāk Mežalesiņus atprasīt un Ozoliem jādomā, ko darīt tālāk ar savu dzīvi.

Šajā grāmatā ir daudz par deviņdesmito gadu sākumā notikušo īpašumu denacionalizācijas procesu, kolhozu likvidēšu un tam sekojošajām jaunajām grūtībām lauksaimniekiem un zemkopjiem, lētās ārvalstu produkcijas iepludināšanu Latvijā, biznesa bīstamajiem pagriezieniem un nepieciešamības pēc apsardzes jaunajiem uzņēmējiem, banku nesamērīgajām kredītu likmēm un zudušajām paaudzēm. Taču nekas no aprakstītā nav pārliekā sīkumainībā, vien sniedz vispārēju ieskatu, jaunākiem cilvēkiem raisa sākotnējo interesi, ja ir vēlme interesēties par laikmetu dziļāk vai vecākai paaudzei aizšķiļ atmiņu dzirkstelīti. Turklāt tam visam cauri vijas arī filozofiskās pārdomas par jau pieminēto paaudzi, kas zaudēt (vai pat vairākām), taisnīgumu, likteni, važām, kas nomestas u.c. tematiem.

Jāatzīst, ka sākumā bijos lasīt šo grāmatu, jo nevēlējos iegrābties deviņdesmito gadu modei atbilstošā latviska izpildījuma populārā lubenē Danielas Stīlas garā. Pabeigusi lasīt, secinu, ka velti baidījos. Tur nav nekā tāda, nav pelējuma un smaciņas un ir liela mīlestība pret valsti. Šajā romānā ir kaut kas no pārlatviskajiem Edvarda Virzas "Straumēniem" un vienlaikus daudz no deviņdesmito realitātes. Tajā ir gan daudz ļoti latviskā, senā, tradīcijām pārbagātā, gan deviņdesmitajiem gadiem raksturīgā latviskuma atgūšana, apzināšanās no jauna, paskatīšanās uz seklumu, kas izveidojies PSRS laikā. Šajā romānā ir kapu kultūra un veļu laiks, stelles, bērītis, siena pļauja, ziemāju sēšana, karašas, pīrāgi un krāsns ar to cepšanai vajadzīgajām garajām pagalēm. Viss romantizētā glazūrā, salds un lipīgs, bet ne tik ļoti, ka šķebinošs. Lai arī laikmetu var pavērst negatīvā un vaimanāšanas gaisotnē, kaut kā Dagnija Zigmonte visu tomēr parādījusi gaiši zaļā, pavasarīgā tonī. Šai grāmatai ir tikai viens mīnuss - tā beidzas tad, kad šķiet, ka gribas vēl mazliet uzzināt par abu ģimeņu tālāko likteni. 


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana