ceturtdiena, 2019. gada 3. janvāris

Jana Egle "Svešie jeb miļeņkij ti moj"

Aizvadītais gads Latvijā šķiet bijis stāstu uzvaras gads. Varbūt man pašai tā šķiet, jo biežāk stāstiem esmu ķērusies klāt. Par Janas Egles stāstu krājumu "Svešie jeb miļeņkij ti moj" biju lasījusi daudzu citu blogu rakstītāju atsauksmes, pamatā labas un sajūsminātas, bet līdz manām rokām grāmata vēl nebija nonākusi. Kad portālā Satori izlasīju Janas Egles stāstu "Pīle" sajutu pēkšņu vajadzību lasīt vēl šīs autores stāstus un nonācu pie krājuma "Svešie jeb miļeņkij ti moj", ko galu galā neatradu vis bodē, bet gan mīļas draudzenes plauktā. 


Lai arī citi grāmatas lasītāji bija rakstījuši, ka šos stāstus jālasa lēnām, pa vienam, apdomājot stāstā izteikto sāpi pirms ķerties pie nākamā, es tam nepiekrītu. Tie jārij visi reizē viens pēc otra un jāvelk ar pirkstu vai galvā līdzi savienojošās saites. Varbūt es neuztvēru katra galvenā varoņa lielo sāpi tik tuvu kā būtu vajadzējis, lai gribētos pēc katra stāsta to vēl pāris dienas prātā apauklēt un apmīļot?

Astoņi stāsti katrs nosaukts galvenā tēla vārdā seko cits citam haotiskā laikā, bet diezgan stingri noteiktā telpā. Jau ar otro stāstu saproti, ka tie būs savstarpēji savienoti, tikai vēl nenojaut kā un caur ko. Pirmais stāsts "Margarita" šķiet kā nepabeigts, "Haralds" it kā pievelkams klāt pie Margaritas tikai vēl nevari saprast vai tas ir par Haraldu pirms vai pēc Margaritas, tad viens pēc otra nāk "Aļevtina", "Sandris", "Teofils", "Adrians", "Veronika" un visbeidzot "Kerija" kā gaiša un krāsaina pasaka, fantāzija, vēlmju lidojums, krāsains, krāšņs un nebēdnību pilns ar vienu, galveno, morāli. Bērns jau nav vainīgs pie senču kļūdām un naidiem, nesaprašanām, bērnam vienkārši vajag vismaz vienu vecmāmiņu.

Varbūt tas, ka šogad stāstus esmu lasījusi biežāk liek man prātā iespurgt ķecerīgai domai, ka sākotnēji Jana Egle uzrakstījusi romānu - vienotu, stabilu un sajūtu pilnu ģimenes sāgu, bet redaktors ieteicis saskaldīt romānu daļās, katru nedaudz piefrizēt, uzpūst mazliet matu lakas, mazliet sentimenta, divas šķipsniņas sāpju, un nosaukt šo darbu par stāstu krājumu. Bet nē, tā nevarētu būt noticis...

Ja septiņi stāsti ar to varoņiem varētu risināties gandrīz jebkurā gadu desmitā pagājušā gadsimta ietvaros un arī mūsdienās, tad "Veronika" beidzot pilnīgi skaidri un nepārprotami parāda norišu laiku. Un nepārsteidzoši tas ir tieši krievu-vācu-krievu caur Latviju staigāšanas laiks, kas iedēstījis visu pēcāk notiekošo un sastopamo sāpju sēklu. Grozi kā gribi, bet man šķiet, ka latviešu autors vienmēr nonāks līdz karam, okupācijai, Sibīrijai, pat ejot milzu aplinku ceļus. Šos stāstu secību varētu mainīt un likt tos hronoloģiski, bet nav vajadzības. Šie šķietami epizodiskie skatījumi galvenā varoņa dzīvē savstarpēji savijas vienā vai otrā viedā un palīdz izveidot pamatīgāku skatījumu ne tikai uz cilvēkiem, bet arī uz laiku mums apkārt, neļaujot stāstam apraut laika plūdumu, bet gan gluži pretēji - autore caur šādu epizožu/stāstu pieeju spējusi apmānīt stāsta kā žanra ierobežojošo spēku, autore nav ļāvusi stāsta žanram apraut sižetu kulminācijas brīdī neizstāstītu (ja nu vien Margarita nelietīgi izsprukusi cauri šim apgalvojumam, bet arī viņas stāsts beidzas, tikai citā stāstā).

Tie ir stāsti par sāpinātiem cilvēkiem, par svešiem un neiepazītiem, bet savstarpēji tik ļoti saistītiem, ko visu caurvij krievu tautas dziesmas lūgums mīļotajam ņemt līdzi tālās zemēs. Gabaliņu pa gabaliņam, rindkopu pa rindkopai lasītājs saliek lielo bildi kopā. Lasītājs var pat bez rīkstītes palīdzības atrast visus mazos šķietami pazemē ritošos tēlainos salīdzinājumus, bet var to arī nedarīt un vienkārši ar acīm caur burtiem apmīļot katru cietēju atsevišķi. Ja pašam nav par ko ciest, var taču paciest kopā ar stāsta varoni, jo mums taču tik ļoti patīk auklēt ciešanas. Skaisti un patīkami izveidota grāmata, kas ievelk gluži kā dzidri pelēko acu skatiens, kā atvarā ieskatoties. Autorē nevīlos un vēlos izgaršot arī viņas pirmo stāstu krājumu "Gaismā", kas iznācis 2016.gadā.

P.S. ļoti iesaku izlasīt stāstus, kas tapuši projekta "Māksla pret vardarbību" ietvaros. Pagaidām Satori atrodami Janas Egles, Daces Vīgantes un Ingas Gailes darbi.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana