ceturtdiena, 2019. gada 31. janvāris

Kristofs Onodibio "Ticēt brīnumainajam"

Izlasījusi Kristofa Onodibio "Ienirt", uzreiz ķēros klāt arī otrajai grāmatai "Ticēt brīnumainajam", jo Cēzara mīlestība un naids pret pazudušo sievu Pasu mani gluži vienkārši nelaida tik vienkārši vaļā. Romāns “Ticēt brīnumainajam”, ciešā saistībā ar “Ienirt”, seko Cēzara gaitām no Parīzes līdz pat Itālijai un Grieķijai (un arī tālāk), liekot viņam apjaust, cik liels muļķis viņš bijis, domājot, ka Eiropa ir pasargāta no teroraktiem un droša vieta viņa ģimenei. Viņš ar skaudru spēku apjauš, ka bijis muļķis, strīdoties ar Pasu un, iespējams, vajadzējis ļauties sievas kārei pēc izraušanās no mirstošās Eiropas.

Cēzars nespēj pārdzīvot sievas nāvi, viņš aizvien turpina meklēt atbildi uz vienu un to pašu jautājumu - vai Pasa bija plānojusi atgriezties un viņas nāve patiešām ir tikai nelaimīga nejaušība. Paskrienot uz priekšu - Cēzars atradīs savu atbildi un atbilde slēpjas jau pirmajā grāmatā garām skrienot pieminētā vietā. Bet visa grāmata sākas ar to, ka Cēzars nespēj izturēt neziņu, nevēlas sabojāt savam dēlam dzīvi ar savu rūgtumu un nolemj sev padarīt galu. Viss it kā rit pēc plāna, kad viņu iztraucē daiļa, jauna kaimiņiene. Turpmākajās lapās soli pa solim Cēzaru glābj šķietami jaunā sieviete un viņas mīklas, bet patiesībā tā ir bērnībā iemīlētā mitoloģija, kas Cēzaru ved pie viņa atbildēm. Un pēdējās lapās ir pavisam negaidīts pavērsiens, kas apgriež visu grāmatā lasīto pavisam citā gaismā.

Cēzara šķietamā glābēja Nana sākumā liek vēlēties, lai autors būtu izvērsis šo tēlu dziļāk, pastāstījis par viņu vairāk, liek ielīst viņai Cēzara dzīvē dziļāk, laist tur saknes, taču, tikai nonākot pie straujā pavērsiena (tiešām negribu to atklāt, lai nemaitātu lasītprieku), saproti, ka Nana ir tieši tik izvērsts tēls, cik vajadzīgs.

Lai kā to negribētos atzīt, bet otrā grāmata "Ticēt brīnumainajam" manī neatstāja tik dziļas pēdas kā pirmā. Tā bija interesanta un aizvien kultūras atsaucēm piesātināta, bet gluži vienkārši vairs nebiju tikpat iespaidota kā pēc pirmās. Man noteikti patika un bija vajadzīgs šī mīlas stāsta noslēgums, atrisinājums, ko ieguvu. Un tā šķietami mūžīgā saule un siltums gluži vienkārši nevar neievilkt sevī tik ziemīgās, apsarmojušās dienās, liekot vēlēties ceļot.

Man noteikti gribētos izlasīt vēl kaut ko no Onodibio darbiem latviešu valodā, jo man patīk viņa stils (vismaz šajās divās grāmatās) un gribu paskatīties, vai viņš ietur to pašu stilu, bet citā tematikā arī citos darbos. 


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana