Mo Jeņs "Meistar, jo tālāk, jo trakāk!"

Parakos savas atmiņas apcirkņos un nespēju atcerēties nevienu Ķīnas rakstnieku, ko būtu lasījusi. Šis arī bija galvenais apsvērums, kāpēc piekritu izdevniecības "Dienas grāmata" aicinājumam izlasīt jaunāko tulkoto daiļdarbu - ķīniešu rakstnieka Mo Jeņa stāstu krājumu "Meistar jo tālāk, jo trakāk". Ievērības cienīgs vien jau ir fakts, ka grāmata tulkota no oriģinālās ķīniešu valodas, nevis jau dubulti tulkota. No ķīniešu valodas tulkojumu veicis Raimonds Jaks. Īsti pat neiedziļinājos anotācijā tāpēc līdz pat brīdim, kad sāku lasīt un apskatīju satura rādītāju, nezināju, ka dzeltenajos vākos apkopoti vairāki stāsti nevis romāns. Papildus stimuls lasīšanai bija tas, ka autors 2012.gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā, tiesa gan par citu darbu.


Lasot šo grāmatu un savelkot kopā ar ziņās par Ķīnu dzirdēto/lasīto (komunisms, nabadzība, postoša nevienlīdzība, bērnu nodarbināšana), īsti nevar saprast, par kuru laika posmu ir runa. Tikpat labi tās var būt mūsdienas un var būt arī autora bērnības laiks (rakstnieks dzimis 1955.gadā). Šajos stāstos ir liela nabadzība, ironiska šķiru nevienlīdzība, vienlaikus nīstot pūstošo kapitālismu, bet ir arī darba un dabas skaistums, cilvēciskās vājības un trūkumi. Izdevniecības pavadošajā tekstā teikts, ka Mo Jeņs savos darbos bieži attēlo dzimto pusi, tāpēc lasītājam, ar šo informāciju galvā, ir vēl lielāks iemesls minēt, cik daudz no aprakstītā ir paša pieredzēts un izciests un cik piedomāts.

Zināmā mērā šī grāmata atgādina kādu no bērnībā sērijā "Brīnumzemes pasakas" lasītajām - neredzēta, nelasīta eksotika, kas nu jau pieaugušam cilvēkam kaut kādā mērā šķiet arī pazīstama un saprotama. Reālistiskie dzīves tēlojumi robežojas ar mistiscisma piejaukumu, lietas, kas varētu būt jebkur, savijas ar tieši Ķīnai raksturīgo. Mo Jeņa stāstos ir daudz humora, kas robežojas ar stāstu tēlu savstarpējo necieņu. Alkatība, korupcija, par spīti ideoloģijas saulei, kas spīd. Par spīti komunismam, cilvēki raujas pie kapitālistiskām nodarbēm - tirgot paša izaudzēto, lai kaut mazliet uzlabotu paša stāvokli. Autors pasmejas par sociālo reālismu, ieliekot birokrātus un funkcionārus absurdās situācijās. Izlasot, saproti, cik maz zini par Ķīnu, un cik tā tāla no mums un neizprotama.

No stāstiem visvairāk man atmiņā palicis pirmais, kam nosaukums tāds pats kā grāmatai "Meistar, jo tālāk, jo trakāk", par meistaru Dinu. Īsi pirms pensijas vecuma sasniegšanas viņš zaudē visu mūžu strādāto darbu rūpnīcā un spiests domāt par jauniem peļņas veidiem. No šī stāsta arī pieglabātie interesantie citāti par dzimumu un sabiedriskajām lomām.
"Vīram, kas nespēj gādāt par ģimeni, nav tiesību būt niknam uz sievu, tā tas ir senatnē vai mūsdienās, pie mums vai ārzemēs" /20.lpp/

"Vīrs, kas nespēj pabarot ģimeni, ir kā sieva, kas nespēj dzemdēt bērnus. Nevar ļaudīm acīs skatīties." /30.lpp/

Stāsts lidojums man vispār izlidojis no galvas tikpat ātri kā ielidojis. Tajā mitoloģiskos vijumos iepīta saprecināšanas tradīcija un jaunās sievas neapmierinātība ar vecāku izvēlēto vīru, izpaužas kā lidināšanās prom starp kokiem.
Stāstā "Teļš" caur šķietamiem pārspīlējumiem parādīts kolektīvās saimniekošanas posts un negals. It kā visiem būtu jādzīvo un jāstrādā kopīgā labuma vārdā, bet protams, ka vispirms jau katrs rūpējas pats par savu ādu un vajadzības gadījumā spēj arī meistarīgi mainīt pieņemtās maskas.
Savukārt pēdējā stāstā "Caurspīdīgais redīss" mani šausmīgi kaitināja pilnīgi visi galvenie tēli. Nespēju izturēt to absurdumu, kas darījās stāstā par dambja būvēšanu - mazāk pašā darbu organizēšanā un sabotēšanā un vairāk cilvēku savstarpējās attiecībās.

Ak, jā, interesanti, ka latviešu izdevumā iekļauti četri stāsti, katra stāsta radīšanas laiks norādīts satura rādītājā, bet, piemēram, viena no angļu valodas izdevumiem ir astoņi stāsti.
Kopumā, manuprāt, interesants ieskats kultūrā, nezināmajā, vēsturē. Manī gan lielu sajūsmu tie neizraisīja, bet ļāva paplašināt un dažādot ierasto lasāmā loku. Citiem lasītājiem Mo Jeņa stāsti varētu būt gaumes jautājums.