Dorsetas grāfiste Lielbritānijā, 70 gadus neatrisinātas mīklas, nedaudz neparasta galvenā varone un laika plūdums, kas lēkā no mūsdienām uz pagātni un atpakaļ. Pag, ko es gribēju teikt? Kurš gan tik muļķīgi salicis tās tējas krūzes te uz galda? Visās atdzisusi tēja. Tad kāda mazs, šķietami nenozīmīgs, sīkums aizved atpakaļ pagātnē. Aptuveni tā varētu raksturot Emmas Hīlijas grāmatu "Elizabete ir pazudusi" un galvenās varones Modas prāta līkločus. Dīvainās Modai tuvo cilvēku pazušanas ir atklātas caur slimības skarta prāta prizmu, kas šo stāstu padara neparastu, interesantu un baudāmu lēnām. Bet vispār atmiņas izgaišana, šķietamu sīkumu, kaut vai lietu nosaukumu izkrišana no prāta, var būt līdz niknumam kaitinoša. Un to parādīt, lasītājam likt sajust, manuprāt, autorei ir ļoti izdevies.
Pirms ķēros klāt pati, man šķiet, ka Emmas Hīlijas grāmatu "Elizabete ir pazudusi" bija izlasījuši daudzi atsauksmes rakstošie cilvēki, kam sekoju sociālajos tīklos. Pirms lasīt viņu vērtējumus, gribēju izlasīt grāmatu pati. Mani piesaistīja lakoniskais vāka noformējums - balts fons, veidots it kā no saburzīta papīra un uz tā autores vārds un grāmatas nosaukums it kā rokrakstā. Un jau pēc izlasīšanas un citu valodu izdevumu vāku salīdzināšanas, varu teikt, ka latviešu izdevumam tas ir ļoti veiksmīgs. Tas nerada maldinošas spriedzes gaidas. Pēc anotācijas es nojautu, ka šis būs darbs par galvenās varones Modas un viņas radinieku dzīvi un sadzīvošanu ar Modas atmiņas zudumiem un šķietami neadekvāto uzvedību par iecietību un samierināšanos ar laika plūdumu. Bet patiesībā ieguvu mazu drusciņu vairāk.
Viena stāsta daļa risinās laikā īsi pēc kara, trūkst pārtikas, uzlidojumos ir cietušas dzīvojamās ēkas, bet cilvēki kaut kā iegrozās dzīvošanai. Moda ir pusaudze un pēkšņi pazūd viņas vecākā māsa Sūkija. Modu tas spēcīgi ietekmē, kā izskatās, uz visu dzīvi. Nosacīti otra stāsta daļa rit jau mūsdienās, ir aizritējuši 70 gadi, Sūkijas pazušanas noslēpums nav atrisināts, Modai ir meita un mazmeita, bet prāts aizvien biežāk izspēlē dažādus jokus. Veco sievieti vajā doma, ka arī viņas draudzene Elizabete ir pazudusi, viņa nemitīgi atrod kabatās zīmītes ar šo frāzi pašas rokrakstā. Rāmu garu, daudziem atkārtojumiem, bez īpašiem spriedzes momentiem lasītājs mazpamazām iepazīst Modas pārdzīvojumus, miglainās atmiņas un pagātnes tumšos noslēpumus. Un galu galā, šī romāna sava veida detektīva līnija atklājas burtiski pēdējās pārdesmit lappusēs. Nevajag pārprast, noslēpumu atklāšanas moments nes līdzi savu "ahā!!", bet tas drīzāk ir "ahā!" ar mazajiem burtiem, nevis tāds riktīgs "AHAAAA! OHOO!".
Šis ir stāsts ne tikai par noslēpumiem, kas atklājas pēc daudziem gadiem, bet, manuprāt, arī par iecietību. Jā, šķiet, ka Modas atmiņas zudumi un dīvainā uzvedība ir vareni kaitinošas, grūti pieciešamas parādības, vieglāk šķiet ievietot Modu kādā aprūpes iestādē un radiniekiem ļaut atviegloti uzelpot. Bet patiesībā izrādās, ka visā tajā, kas it kā šķiet kaut kāds samurgojums, slēpjas patiesības stīga, izlīdušais diegs vai uzrautais valdziņš, kas aizved pie šķietami neiedomājama atrisinājuma. Varbūt ir vērts nopauzēt savu skrienošo ikdienu un ieklausīties tajā, kas šķiet pilnīgs absurds un kaut kas neiespējams?
Latviešu tulkojumam uz vāka tiek solīta sena nozieguma atklāšana, bet tieši šis pusteikums man paslīd garām īpaši neievērots. Iespējams, ja es jau sākumā šo grāmatu būtu lasījusi kā detektīvromānu, es pamanītu zīmes un norādes par Sūkijas pazušanu, par Elizabeti, saprastu, kas tur ar tiem kabačiem un rakāšanos pa zemi, kurš stāstā atklātais varonis spēlē kādu lomu. Taču es uz atklājumiem un izmeklēšanu pat necerēju, tāpēc man nevajadzēja vilties, bet gan saņemt patīkamu pavērsienu. Angļu valodā šī grāmata tiek pozicionēta kā tumšu noslēpumu pilna, tāpēc Goodreads atsauksmēs zemu vērtējumu tai ielikuši tieši tie, kuri cerējuši uz kaut ko asiņaināku, lielākiem noslēpumiem un šokējošākiem atklājumiem. Jā, es varētu piekrist, ka pašas beigas, salīdzinot ar garo un rāmi lēno pārējo grāmatu, ir ļoti sasteigtas, fona varoņi nav organiski pabeigti, viņu stāsti ir kā pusceļā apcirpti. Jā, varētu šķist, ka Modas atmiņas ir nevajadzīgi izstieptas, kā cenšoties sasniegt minimālo zīmju skaitu, taču, palūkojoties uz to no otras puses, tas ir veids, kā lasītāju iepazīstināt ar atmiņas pakāpenisku un nenovēršamu zaudēšanu. Manuprāt, ļoti veiksmīgi izdevies. Kopumā man šī grāmata ļoti patika!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru