Džordžs Orvels "Mācītāja meita"

Pēc grāmatas "Posts Parīzē un Londonā" Džordžam Orvelam rakstīšana (un publicēšanās), šķiet, gājusi no rokas. Grāmata par Parīzi un Londonu pirmpublicēta 1933.gadā, pēc tam 1934. gadā lasītājiem nodots darbs "Toreiz Birmā" (Burmese Days) un vēl gadu vēlāk, 1935.gadā, arī manis nupat izlasītā "Mācītāja meita" (A Clergyman's Daughter). Šo grāmatu iegādāju kā mierinājumu sev, kad nespēju atrast "Posts Parīzē un Londonā". Kad to beidzot biju atradusi un izlasījusi, uzreiz ķēros klāt arī mācītāja meitas stāstam, jo Londonas padibeņu dzīves apraksts mani gluži vienkārši uzreiz nelaida vaļā. Šis romāns autora dzīves laikā atkārtoti nav izdots, ne arī tulkots citās valodās, jo Orvels to uzskatīja par cenzūras nejēdzīgi izkropļotu un tamdēļ neizdevušos. 

D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"

"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra  var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.

Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."

Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.

Maikls Ondatje "Ēnas pār Temzu"

Londona, 1945. gads, Otrais pasaules karš beidzies, bet izrādās, ka tikai šķietami. Kara ēnas aptumšo daudzu cilvēku pagātni, tagadni un nākotni. Četrpadsmit gadus vecais Nataniels un viņa nedaudz vairāk kā gadu vecākā māsa Reičela paliek Lielbritānijā kamēr tēvam jādodas komandējumā uz Singapūru un mamma dodas līdzi. Paredzēts, ka vecāku nebūs tikai gadu, turklāt bērni dosies uz internātskolām, savukārt nedēļas nogalēs un brīvlaikos viņiem iecelts aizgādnis - svešinieks, ko jaunieši savā starpā iesaukuši par Naktstauriņu. 

Kanādiešu autora Maikla Ondatje (Michael Ondaatje) vārds manām ausīm un acīm nebija pazīstams, taču, apskatījusi bibliogrāfiju, vismaz nosaukumu "Angļu pacients" spēju pazīt. Tiesa, ne pēc tā, ka zināju grāmatu ar šādu nosaukumu, bet gan pēc 1996. gada ekranizācijas. “Angļu pacients” ir autora zināmākais romāns, tas 1992. gadā ieguva Bukera balvu un 2018. gadā saņēma Golden Man Booker balvu. Tas nozīmē, ka “Angļu pacients” tika atzīts arī par labāko Bukera laureātu 50 Bukera piešķiršanas gados. Kopumā Ondatje sarakstījis sešus romānus, memuārus, grāmatu par kino un vairākus dzejas krājumus. Arī Ondatje nupat latviešu valodā iznākušais jaunākais romāns "Ēnas pār Temzu" nominēts Bukera balvai 2018. gadā, kad tas tika publicēts oriģinālvalodā, taču piekāpās Annai Bērnsai un viņas romānam "Milkman".

Lasu otro reizi. Mērija Anna Šafere & Annija Barouza „Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”

Pirms septiņiem gadiem lasīju Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība" un toreiz rakstīju, ka ļoti gribētu būt kādā literatūras mīļotāju klubiņā. Tagad es tādā esmu un ik pa laikam lasu kaut ko tematisku. Šoreiz temats bija ēdiens nosaukumā. Vēl nelasīto grāmatu kolonnā neko atbilstošu neatradu, uz bibliotēku iet nebija laika un pirkt kaut ko jaunu arī negribējās (es jau tā visus novembra grāmatu pirkumus attaisnoju ar Ziemassvētku dāvanas pirkšanu sev pašai). Te nu parakājos atmiņas apcirkņos un, apbruņojusi mammu vāka fotogrāfiju, nosūtīju viņu parakāties kastēs manā grāmatu noliktavā. Ar tikpat lielu aizrautību kā pirmo reizi izlasīju vēlreiz "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība". Un esmu tikpat pozitīvi iespaidota kā pirmajā reizē. 

Rūta Hogana "Pazaudēto lietu glabātājs"

Ļoti viegla lasāmviela, kas mani vispirms savaldzināja ar vāku. Tāds tā kā no pinteresta paņemts, ar ziediem, ar puzles gabaliņu un atslēdziņu ir britu rakstnieces Rūtas Hoganas romāns "Pazaudēto ietu glabātājs". Šī laikam bija vēl viena grāmata, kuru izvēlējos gandrīz vai tikai vāka dēļ. Vispār pēdējā laikā esmu sajutusi īpašu vājību uz skaistiem vākiem. Labi, ka aiz šī vāka bija arī baudāms saturs. Būtu bēdīgi vilties, ja tā nebūtu. "Pazaudēto lietu glabātājs" ir rakstnieces debija literatūrā, kas tapusi pašai autorei esot smagi slimai. Šajā grāmatā sajutu klasisku angļu mieru, tajā miglā paslēpušies rožu dārzi, ir daudzas jo daudzas jaukas tasītes tējas ar cepumiem un bez tiem, ir daži dīvaināki un mazāk dīvaini personāži. Un vēl šajā grāmatā ir par to, ka nozīme var būt pat šķietami nesvarīgām un nevajadzīgām lietām. Turklāt to nekad nevar zināt, vai atrastais ir parasta draza vai kādam nelāgi zudis dārgums. Kā jau mēdz gadīties ar rakstniekiem un viņu grāmatām, pēcvārdā lasāms, ka arī Rūtai Hoganai patīk kā žagatai visu ko savākt, kas daļēji veidojis romāna sižetu.

Karolīna Dž. Tjūdora "Krīta vīrs"

"Mēs domājam, ka gribam dzirdēt atbildes. Bet īstenībā mēs gribam saņemt pareizās atbildes. Tāda ir cilvēka daba. Mēs uzdodam jautājumus un ceram, ka dzirdēsim to patiesību, kuru vēlamies dzirdēt. Nelaime tā, ka patiesību nav iespējams izvēlēties. Patiesībai ir paradums vienkārši būt patiesībai. Vienīgā reālā izvēle ir ticēt vai neticēt."

Reiz izdevniecības vadītāja pati stāvēja pie tirdzniecības galda grāmatu svētkos Kongresu namā un kaismīgi reklamēja potenciālajiem pircējiem tās grāmatas, kuras pašai šķiet izcilas. Es aizkavējos pie galda un ilgi klausījos par šo un arī par Pračeta darbiem, bet beigās biju savaldīga savos pirkumos un aizgāju, iegādājusies tikai Plūdoņa "Zaķīšu pirtiņu" dēlam. Taču "Krīta vīrs" nepameta manas domas. Kad ieraudzīju to e-bibliotēkā 3td.lv, sapratu, ka jāizlasa taču beidzot  paša izdevēja tik ļoti slavētā grāmata.

Lūks Alnats "Mums pieder debesis"

Spilgti zils vāks ar dzeltenām saulespuķēm šķiet īstā lasāmviela gaišai, vasarīgai dienai. Pēdējā vāka anotācija gan nesola neko saulainu un vieglu, jo britu žurnālista Lūka Alnata "Mums pieder debesis" ātri vien pārvētīs lasītāju par Ventas rumbu - gara, plaša raudāšana, asaras līs aumaļām, gandrīz visa stāsta garumā. Šo grāmatu pirmo reizi pamanīju izdevniecības Zvaigzne ABC pārstāves diskusijā Facebook, kur tika apspriests piemērotākais vāks un vai attiecīgajai tematikai šis vāks nav "par jautru". Drīz vien to arī iegādājos, bet lasīšanu atliku uz vasaru, lai sižets un ārā valdošie laikapstākļi komplektā man nerada lielu emocionālo bedri. Atklāti sakot, Lūka Alnata emocionālā stāsta lasīšanai nemaz nevar izvēlēties piemērotu gadalaiku. Roba un Annas dēlam Džekam ir tikai seši gadi, kad puisēnam atklāj smadzeņu audzēju un nepilna gada laikā viņa vairs nav. Palikušas tikai atmiņas un kopā nepiedzīvotais.

Sāra Pinboro "Viņai nemanot"

Gribējās kaut ko par mīlestību, bet ne gluži tādu cukurvates saldu un rozā, izvēlējos Sāras Pinboro "Viņai nemanot". Nepavisam nenožēloju, jo autore bija savijusi mīlestību un psiholoģisku spriedzi tādos mezglos, ka tikai pēdējās 30 lappusēs beidzot šķetinājās, kurš tur ko ir izdarījis. Bet ar to vēl nebija gana, pēdējās 10 lappusēs Pinboro ne tikai apgāza to spaini otrādi, bet arī pacēla augšā un izbēra visas samazgas ārā, atklājot kaut ko, ko pilnīgi nebiju iedomājusies. Jāsaka, ka darba nosaukumu angļu valodā uzzināju tikai pirms sāku rakstīt šo atsauksmi un tad nodvesos "aaaaahhh, nu tā taču uzreiz vajadzēja!". Ejam dziļāk mežā pēc vairāk malkas.

Angļu valodas nosaukums ir daudz dziļāks, vairāk izsakošs un aprakstošs par sižetu. Latviešu valodā tas šķietami neko daudz nepasaka. Protams, ka bija varones, ka kaut ko nemanīja un nepamanīja un tāpēc notika tā, kā nu notika. Bet patiesība tiešām būtu saprotama jau ātrāk, ja es būtu netulkoto nosaukumu ieraudzījusi kaut kur uz vāka, nevis wikipēdijā, pētot autores pārējo daiļradi.

Emma Hīlija "Elizabete ir pazudusi"

Dorsetas grāfiste Lielbritānijā, 70 gadus neatrisinātas mīklas, nedaudz neparasta galvenā varone un laika plūdums, kas lēkā no mūsdienām uz pagātni un atpakaļ. Pag, ko es gribēju teikt? Kurš gan tik muļķīgi salicis tās tējas krūzes te uz galda? Visās atdzisusi tēja. Tad kāda mazs, šķietami nenozīmīgs, sīkums aizved atpakaļ pagātnē. Aptuveni tā varētu raksturot Emmas Hīlijas grāmatu "Elizabete ir pazudusi" un galvenās varones Modas prāta līkločus. Dīvainās Modai tuvo cilvēku pazušanas ir atklātas caur slimības skarta prāta prizmu, kas šo stāstu padara neparastu, interesantu un baudāmu lēnām. Bet vispār atmiņas izgaišana, šķietamu sīkumu, kaut vai lietu nosaukumu izkrišana no prāta, var būt līdz niknumam kaitinoša. Un to parādīt, lasītājam likt sajust, manuprāt, autorei ir ļoti izdevies.

Klēra Makintoša "Es tevi redzu"

Jau kādu laiku nebiju lasījusi nevienu grāmatu, kas tik ļoti turētu ciet sevī. Britu rakstniece Klēra Makintoša pirms rakstniece karjeras divpadsmit gadus strādāja policijā, tostarp kriminālizmeklēšanas nodaļā un tas vislabākajā veidā izpaužas viņas grāmatā "Es tevi redzu". Esmu aizvērusi pēdējo vāku mūsdienīgam un aizraujošam romānam, kas liek kritiski analītisku aci paskatīties arī savām ikdienas gaitām.

Kāds visu redzošais ļaundaris izmanto to, ka cilvēki ir paredzami, ka viņu ierastās gaitas ik dienas atkārtojas solis solī. Sievietes ne tikai ir paredzamas savās darbībās, bet vairumā gadījumu arī ignorantas pret apkārt notiekošo - iegrimušas savos ekrānos, grāmatās, žurnālos vai gluži vienkārši domās. Tas viss ir lieliska augsne kāda ļaunprāša vēlmei nopelnīt. 

Kerija Drūrija "Septītā kamera"

Turpinu lasīt grāmatas no lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija". Šoreiz darbiņš no vecuma grupai 15+ noteiktajām grāmatām - Kerija Drūrija "Septītā kamera". Atgādināšu, ka vecākiem jāizlasa ne tikai sev noteiktās 4 grāmatas, bet arī vēl divas grāmatas no bērnu vecuma grupām noteiktajām. Iepriekš jau biju lasījusi Andras Manfeldes "Kurš no mums lidos", kas ielikta kategorijā 11+ , tiesa lasīšanas brīdī vēl nedomāju par dalību lasīšanas veicināšanas programmā un nezināju, ka šī grāmata būs žūrijas vērtējumam. Nupat esmu izlasījusi un apskatījusi arī grāmatu no kategorijas 9+ Hokons Ēvreoss "Brūne" . It kā savu normu esmu izpildījusi, bet vēlējos ieskatīties arī, ko iesaka lasīt pusaudžiem, tāpēc paņēmu bibliotēkā tobrīd pieejamo "Septītā kamera".

Alvils Bergs "Divi stāsti par Barsu"

Izdevniecības "Dienas grāmata" gādībā iznākusi samērā plāna grāmatiņa ar diviem garajiem stāstiem tajā - Alvila Berga "Divi stāsti par Barsu". Mani intriģēja dzejiskā anotācija par pseidointelektuāļiem un emigrantiem , apjukušiem cilvēkiem, tāpēc nolēmu ļauties stāstam, kas kā žanrs man parasti atstāj nepabeigtības sajūtu un vēmi pēc "VĒL". Tā varēja būt grāmata par futbola klubu, varēja arī būt par ģeogrāfisku punktu Barsu kā mēdz dēvēt Barselonu, vai Barsa ir arī ciemats Sīrijā Idlibas provincē un arī par to varēja būt šī grāmata. Bet patiesībā Barsa ir kaut kas, kas lasītājam pašam jāatklāj caur šo darbu.

Džoanna Ketrīna Roulinga "Nejaušā vakance"

Acīmredzot, Džoanna Ketrīna Roulinga nevēlējās palikt zināma vien kā Harija Potera radītāja. Viņa turpmākos darbus rakstījusi gan ar pseidonīmu, gan ar savu vārdu un manās rokās nonāca viņas pirmais veikums pieaugušajiem "Nejaušā vakance".

Maza Anglijas pilsētiņa Pegforda, tās pārvalde, viena vīrieša - domnieka - nāve un viss no uzskaitītā izrietošais. Stāsts nav diez ko sarežģīts, bet visus pieminētos cieši savijošs, noteikti. Nekā ārkārtīgi jauna grāmatā nav, tie visi ir mūžvecie konflikti - naudīgie pret nabagajiem, slimie pret veselajiem, bērni pret vecākiem un sievas pret vīriem, paaudžu, dzimumu un sabiedrības slāņu konflikti. Katram pieminētajam cilvēkam gan ir kāds noslēpums un viena lielā intriga, kas man personīgi šķita mazsvarīga,bet lika kustēties gandrīz visai pilsētiņai, proti, kurš gan uzvarēs vēlēšanās.

Bukera balvas 2015.gada nominanti

Paziņoti pretendenti 2015.gada Bukera balvai (Man Booker Prize for Fiction). Tas ir viens no prestižākajiem apbalvojumiem literatūrā, ko pasniedz kopš 1969.gada. Bukera balvu var saņemt ikviens rakstnieks, kura romāns ir angļu valodā un izdots Apvienotajā Karalistē.

Šis gan ir tikai otrais gads, kad balvai var pieteikties ikviens autors, līdz tam balvu varēja saņemt tikai Nāciju sadraudzības valstu, Īrijas un Zimbabves pilsoņi. Tiesneši, kuri virzīja autorus un viņu darbus apbalvojumam, norādīja uz autoru dažādo rakstības stilu, kultūras mantojumu un literāro pieredzi. Šī gada pretendentu vidū ir gan jauni autori, gan jau zināmi vārdi.

Šogad uz balvu pretendē jamaikietis Marlon James, briti Tom McCarthy un Sunjeev Sahota, nigērietis Chigozie Obioma, kā arī amerikānietes Anne Tyler un Hanya Yanagihara.

Uzvarētāju paziņos Londonā 13.oktobrī.

Tikmēr BBC piedāvā ieskatīties nominēto darbu pirmajās rindiņās:

"Turin is where famous shroud is from, the one showing Christ's body supine after crucifixion: hands folded over genitals, eyes closed, head crowned with thorns."

                                                                                                /Tom McCarthy "Satin Island"

"Dead poeple never stop talking. Maybe because death is not death at all, just a detention after school."

                                                                                /Marlin James "A Brief History of Seven Killings"

"Randeep Saghera sttod in front of the green-and-blue map tacked to the wall."

                                                                               /Sunjeev Sahota "The Year of the Runaways"

"We were fishermen: My brother and I became fishermen in Januray of 1996 after our father moved out to Akure, a town in the west of Nigera, where we had lived together all of our lives."

                                                                                               /Chigozie Obioma "The Fishermen"

"Late on July evening in 1994, Red and Abboy Whitshank had a phone call from their son Denny."

                                                                                        /Anne Tyler "A Spool of Blue Thread"

"The eleventh apartment had only one closet, but it did have a sliding glass door that opened onto a small balcony, from which he could see a man sitting across the way, outdfoors in only a R-shirt and shorts, even though it was October, smoking."

                                                                                                       /Hanya Yanagihara "A Little Life"

Pēc pirmajām rindiņām spriežot, aizraut varētu Hanjas Yanagiharas un Marlina Džeimsa darbi. Varbūt uzlikšu savas alkatīgās ķetnas uz tiem ar'

Keita Mortone "Noslēpuma glabātāja"

Grāmata, kas man visu laiku lika domāt: "kas būs tālāk, kas būs tālāk? Nu kad vienreiz es uzzināšu?" Skaties uz lappušu rādītāju un vēl ir un ir, ko lasīt, bet atrisinājums kā nenāk, tā nenāk. Līdz vienā mirklī iestājas: "Nopietni!? Tā?". Ar plaši atplestu žokli izlasu vēl pāris atlikušās lappuses un aizveru grāmatu, pie sevis prātojot, ka to nu nekad nebūtu iedomājusies. Tā ir Keita Mortone un tas ir viņas romāns "Noslēpuma glabātāja"

Sallija Grīna "Tumšā puse"

Izdevniecība vēsta, ka Salllijas Grīnas "Tumšā puse" kļuvusi par pasaules mēroga sensāciju vēl pirms iznākšanas. Iespējams, ka tā. Es guvu iespēju gan ieskatīties pirmajās grāmatas lapās vēl pirms iznākšanas, gan arī pēcāk izlasīt visu darbu. Šoreiz par to, kas tad gaidāms pēc pirmajām 150 lappusēm. Arī Latvijā ieguldīts ne mazums pūļu, lai "Tumšā puse" kļūtu par patiesi iekārojamu lasāmvielu. Manu ieskatu jau varējāt lasīt blogā šeit.

Sallija Grīna "Tumšā puse" ieskats

Izdevējs sola, ka grāmata ir kļuvusi par pasaules mēroga sensāciju vēl pirms iznākšanas. Arī Latvijas grāmatu blogeriem ir bijusi iespēja ieskatīties darbā vēl pirms iznākšanas. Tauta, fanfaras - Sallija Grīna "Tumšā puse"!Pirmās 152 lappuses izlasīju visnotaļ naski un "prasās pēc vēl".

Intriģējošs ir pats darba sākums - kāds sēž būrī un mēģina aizbēgt no raganas. Apzināti nelasīju anotāciju pirms sāku lasīt fragmentu. Tamdēļ sākumā domāju, ka ragana domāts kā lamuvārds, nevis piederība noteiktai personu grupai. Man izsniegtajā fragmentā uzzinu, kā šis kāds iekļuvis būrī. Starp citu Baltijas Grāmatu svētkos būrī bija ielikta pati grāmata un iespundēta arī izdevniecības redaktore Bārbala Simsone.

Debora Hārknesa "Raganu atklājums"

Tagad es zinu, ko ir atklājušas ragana, bet medī vai visas pārdabiskās radības, kas vien ir uzskaitāmas - vampīri, dēmoni un burvji. Dažreiz arī man gribas, lai no pirkstu galiem spēju izšaut zilas dzirksteles, bet kādreiz vienkārši pārvērsties burvjūdenī. Man bija tā iespēja ieskatīties šīs grāmatas pirmajās piecās nodaļās vēl kamēr tā bija drukā. Bet vēlāk ar Zvaigzne ABC gādīgo meiteņu rokām savā vārda dienā es saņēmu arī visas pārējās 38 nodaļas, turklāt vēl signāleksemplāru Deboras Hārknesas darbam "Raganu atklājums"

Debora Hārknesa "Raganu atklājums" ieskats

Kārtējo reizi man ir tā laime ieskatīties grāmatas pirmajās nodaļās vēl pirms tā ir iznākusi. Šoreiz Deboras Hārknesas darbs "Raganu atklājums". Spriežot pēc pirmajām piecām nodaļām, tas būs visnotaļ aizraujošs stāsts ar palielu burvestību piešprici.

Diāna ir senas burvju dzimtas atvase, kura vienmēr centusies vairīties izmantot savas burvju spējas. Viņa skaita, cik reizes gada laikā nav spējusi izvairīties no burvestību pielietošanas. Viss mainās dienā, kad Diāna uzsāk darbu ar noslēpumaino Ešmola kolekcijas 782.sējumu. Tikai jaunā zinātniece vēl neapzinās kādu Pandoras lādi atvērusi. 

Nīls Geimens "Nekadiene"

Sāku ar Nīla Geimena "Amerikāņu dieviem" un apņēmos izlasīt vēl kaut ko, lai saprastu vai Geimens patiesi nav man piemērots autors. Šoreiz grāmata mani paķēra un ierāva Nekadienē jeb Apakšlondonā tā, ka maz nelikās. Izbaudīju gan mūžam pelēko un mitro Londonu, gan tās pazemes ne mazāk drūmo daļu. Turklāt brīdī, kad sāc domāt, ka galvenais varonis to visu ir tikai iedomājies vai vienkārši sajucis prātā (klāt jau ir pēdējās 3 grāmatas lappuses), Geimens ņem un meistarīgi iemet tevi atpakaļ ticībā fantāzijas patiesībai.