Spilgti zils vāks ar dzeltenām saulespuķēm šķiet īstā lasāmviela gaišai, vasarīgai dienai. Pēdējā vāka anotācija gan nesola neko saulainu un vieglu, jo britu žurnālista Lūka Alnata "Mums pieder debesis" ātri vien pārvētīs lasītāju par Ventas rumbu - gara, plaša raudāšana, asaras līs aumaļām, gandrīz visa stāsta garumā. Šo grāmatu pirmo reizi pamanīju izdevniecības Zvaigzne ABC pārstāves diskusijā Facebook, kur tika apspriests piemērotākais vāks un vai attiecīgajai tematikai šis vāks nav "par jautru". Drīz vien to arī iegādājos, bet lasīšanu atliku uz vasaru, lai sižets un ārā valdošie laikapstākļi komplektā man nerada lielu emocionālo bedri. Atklāti sakot, Lūka Alnata emocionālā stāsta lasīšanai nemaz nevar izvēlēties piemērotu gadalaiku. Roba un Annas dēlam Džekam ir tikai seši gadi, kad puisēnam atklāj smadzeņu audzēju un nepilna gada laikā viņa vairs nav. Palikušas tikai atmiņas un kopā nepiedzīvotais.
Ar romāna galveno stāstītāju Robu lasītājs iepazīstas jau pēc viņa dēla Džeka nāves. Tātad jau no paša sākuma nav nekādu ilūziju, ka ļaunā audzēja diagnoze atkāpsies, ka varoņi pamocīsies, parisinās dažādus sadzīviskus jautājumus, bet beigās visi kopā pārvarēs slimību un dzīvos ilgi un laimīgi. Stāstījums pirmajā personā, no tēva skatu punkta, lēkā no tagadnes uz pagātnes laiku, no tumša Kornvolas bāra, alkoholiķa aizmiglotā skatījuma, izmisīgajām pūlēm tikt pāri dēla nāvei, aizmirsties un sagaidīt paša galu, uz Roba un Annas saulaino iepazīšanās laiku Kembridžas universitātē pašā mācību noslēgumā, dzīves iekārtošanu, un atkal atpakaļ tagadnē, ļaujot iepazīt Annu, Robu un mazliet arī Džeku, iziet ar viņiem kopā cauri smadzeņu audzēja diagnozes atklāšanai un visiem emocionālajiem posmiem, kas saistīti ar šādu notikumu.
Noliegums, cīņa, izmisīgas cerības, vēlreiz noliegums, samierināšanās un padevīga gaidīšana. Nekas nav slēpts jau no paša sākuma, taču tas nenozīmē, ka nāve nepienāk negaidīta. Izmisušie vecāki meklē informāciju, palīdzību, glābiņu visās iespējamās un neiespējamās vietās, pārmet viens otram un paši sevi līdz laulība izirst. Grāmata sadalīta trīs daļās, pirmo lasīju ar vieglām bēdām par gaidāmo, otro daļu nobimbāju gandrīz nepārtrauktā asaru un puņķu plūdumā, bet trešajā jau spēju savākties un ieraudāties vairs tikai ik pa laikam.
"Cik ilgi, cik vēl ilgi? Tas bija jautājums, kuru uzdevām ārstiem, vecākajai medmāsai, ikvienam, kurš varētu zināt atbildi, ikvienam, kurš bija gatavs mūs uzklausīt. Un, to jautājot , mani nepameta sajūta, ka nododam savu dēlu." /265.lpp./
Ja dzīvē kaut kas sakrājies pārāk daudz, bet profesionālai palīdzībai nav naudas - redz kur viena grāmata, kas liek izraudāt visas iekšas un pēc tam jau vismaz fiziski paliek vieglāk. Kamols no kakla izlaists, var sākt pats savas problēmas galvā apdomāt. Nezinu, vai tā ir visiem, bet dažreiz paraudāšana atlaiž arī to lielo kamolu, kas šķietami ir savēlies tavā prātā. Dažreiz gan sanāk, ka problēmas gluži vienkārši atrisinās pašas laikā kamēr lasu. Tāds bibliofīlisks vieds, kā "palaist vaļā" un ļauties situācijai.
“Mums pieder debesis” ir Lūka Alnata debijas romāns, rakstīts laikā, kad viņam pašam diagnosticēja vēzi. Pēc tam viņš arī sarakstīja grāmatu par nenotikušām sarunām ar tēvu, kurš arī nomira vēža dēļ. Te skaidri redzams, ka ļaundabīgi audzēji nav nekas vien aprakstos iepazīts, autors spēj identificēties ar fiziskām un psiholoģiskām sāpēm, ko diagnoze velk sev līdzi. Tas ir ļoti spēcīgi emocijas iekustinošs darbs, kas, manuprāt, neatstās vienaldzīgos, liks samīļot savu bērnu pāris reižu vairāk nekā parasti un paturēt apskāvienos dažus mirkļus ilgāk nekā pašam bērnam gribētos. Interneta sarunās dažādās valodās "Mums pieder debesis" pelna vien atzinīgus vārdus un augstākos vērtējumus un augstākais vērtējums arī no manis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru