Grāmatas pavisam maziem bērniem mani mudina izpētīt dēls, savukārt par grāmatām vecākiem bērniem uzzinu dažādos veidos. Šoreiz ar Lasīšanas veicināšanas programmas "Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija" pamudinājumu esmu izlasījusi norvēģu rakstnieces Sīri Petešenas (Siri Pettersen) grāmatu "Burbulis" ("Bobla"). Žūrija šo grāmatu ievietojusi 11+ vecuma kategorijā, bet man ir aizdomas, ka tas darīts vien tamdēļ, ka galvenā varone Kīne ir 11 (gandrīz 12) gadus veca, nemaz īpaši neiedziļinoties saturā. Šī grāmata cenšas balansēt uz vairākām nostieptām virvēm - tas cenšas būt jauniešu problēmas atklājošs darbs par to, cik nesaprasti bērni jūtas, vienlaikus parādot bērnu kā egocentrisku iegribu apmierinājuma meklētāju. Savukārt tos, kuri nav uzrunāti ar iepriekšējo virzienu, mēģināts paķert ar fantāzijas un fantastikas elementiem. Ja ar to vēl ir bijis par maz, autore centusies aktualizēt arī dabas aizsardzības, kā arī nevajadzīga pārpatēriņa un dabas piesārņojuma problēmu.
Kīne it kā ir parasta meitene, ar parastām problēmām, bet iekļūst pavisam neparastā vietā vai lietā - burbulī. Sākotnējais glābiņš pārvēršas par piespiedu ieslodzījumu un sodu, atklājot Kīnei visu, ko, ar savām egoistiskajām kapēm uz acīm, viņa nav pamanījusi.
Stāsta darbība noris Norvēģijā nosacītās mūsdienās. Kīne ir viena dusmīga, dusmīga meitene.
Kīnei nepatīk viņas vecāki, pilsēta, skola, bet jo īpaši viņai nepatīk dziedāt un peldēt.
"Kīne atvēra skapi, kuru mamma spieda viņu sakārtot, sameklēja somu, kuru bija spiesta lietot, gāja lejā pa čīkstošajām kāpnēm uz virtuvi, kur bija spiesta ēst. Tētisnuz galda bija uzlicis kukurūzas pārslas. Kīne apsēdās uz mūžīgi ļodzīgā krēsla, uzlēja pārslām vājpienu, ko bija spiesta dzert, jo mammaibšķita, ka pilnpiens ir pārāk trekns, un ēda ar karoti, ko bija spiesta lietot, lai gan tā bija pārāk maza. Ne īsti tējkarote, ne ēdamkarote, bet kaut kas pa vidu." /17.lpp./
Jāatzīst, ka iemesls dusmām brīžiem Kīnei tiešām ir, piemēram, saņemot zvanu no skolas, vecākiem vairāk rūp tas, ka Kīne aizbēgusi no peldēšanas, iegrūžot baseinā skolotāju, nekā tas, ka īsi pirms tam viņa gandrīz noslīka duļķu zampā. Taču kopumā Kīne ir viens vareni tuvredzīgs bērns, kurš redz tikai sevi un savas dusmas, turklāt apmaldījies savā naidā un derdzīgumā pret visu. Te es apstāšos ar kritiku autorei. Varbūt mūsdienu bērni ir šausmīgi mainījušies kopš manas bērnības, kad pašai bija 11 gadu, bet, manuprāt, ļoti daudz kam no tā, kas piedēvēts Kīnei kā bērnam savā vecumā, nemaz nav vietas. Proti, attiecīgas izpausmes un domu gājieni veidojas vēl pāris gadus vēlāk un 11 gadu vecums tam ir krietni par agru. Bet ko gan es varu zināt no mūsdienu pasaules bērniem, ne?
"Visiem ir savas problēmas" varētu būt atslēgas frāze visai grāmatai, kas mudina paskatīties uz pasauli plašāk, tālāk par savu ego, par savu iedomāto problēmu loku jeb burbuli. Vienlaikus kā risinājuma mantra var sekot "Bija iespējams pārdzīvot visu, ja vien to darīja kopā." /260.lpp./
Pāris vietās jautājumus radīja tulkojums vai neveikla vārdu izvēle, jo teikums kopējā kontekstā neiederas. Taču tā, kā norvēģu valodu nepārvaldu, pat iedomāties nevaru, kā attiecīgās frāzes skanētu oriģināli, lai atbilstoši varētu iedomāties piemērotākus vārdus latviešu valodā. Piemēram frāze, ko savam veloķiverē tērptajam puikam atbild mūžīgi skrienošā māte stepētajā jakā: "Jā, vai esi redzējis!". Vai tas ir neveikls tulkojums? Vai tā ir kāda man nesaprotama vārdu spēle? Man šķiet, ka kaut kas te tomēr īsti nav lāga. Vai vēl arī, vai var "izstāties" no cilvēces, no sabiedrības? Savukārt vairākas reizes atkārtotais "papisiens" šķita gluži vai vardarbīgi iespiests tekstā.
Moralizēšanas šajā stāstā tiešā veidā it kā nav, beigās visi dumpinieki ir sapratuši savas kļūdas taču saglabājuši mērenas neatkarības izpausmes, savukārt pieaugušie, pamanījuši caurumus komunikācijas metodēs, gluži vai uz burvju mājienu labojas un sāk uztvert savus mazos bērnus kā līdzvērtīgas personības. Taču cauri fantāzijas žanram mazs audzinošā īlena galiņš tomēr spraucas ārā. Ja es pareizi sevi atceros no laika, kad man bija 11 gadu, man Kīne nemaz nepatiktu. Varbūt mani mazliet aizrautu tā burbuļa bezgalīgo iespēju atklāšanas stāsta līnija, bet kopumā man gribētos sviest grāmatu pret sienu. Kā pieaugušais es spēju saskatīt tās pozitīvās un audzinošās lietas, ko Sīri Petešena vēlējusies gudri paslēpt aiz šķietami neiedomājamiem scenārijiem. Taču nezinu, vai 11 un 12 gadus vecs bērns spēs uztvert nopietni lieliem, nekārtīgiem, dūrieniem piediegto, labi domāto un pieaugušajam tik viegli uztveramo, simboliku. Varbūt es pārlieku zemu vērtēju mazos lasītājus?
Autore ir mēģinājusi stāvēt uz vairākiem ķeblīšiem vienlaikus. Sanācis tā kā būtu - grāmata izdota, balvota, tulkota un laikam jau arī lasīta (spriežot pēc Goodreads atsauksmēm), bet šī laikam nebija gluži "mana" grāmata. Domāju, ka šī grāmata tomēr vairāk noderētu ap 13 gadus veciem pusaudžiem, ne 11 gadus veciem bērniem, taču atbilstoši žūrijā izstrādātajam lasītāju vecuma dalījumam, laikam jau šai grāmatai jāiederas 11+ kategorijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru