ceturtdiena, 2019. gada 22. augusts

Sabīne Košeļeva "Vientulības ministrija"

Ar Sabīnes Košeļevas rakstības stilu jau biju pazīstama pavisam neplānoti izlasot "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts", tāpēc, ieraugot, ka iznācis jauns viņas stāstu krājums biju ļoti iepriecināta un steidzu uzrunāt izdevēju, lai tiktu pie sava eksemplāra. Kad man kādreiz būs savs nekustamais īpašums ar pavisam nekustamiem grāmatplauktiem, man tur noteikti būs iedalīts plauktiņš latviešu autoru stāstu krājumiem un Košeļevas "Vientulības ministrija" tur noteikti būs, jo manās mājās šī grāmata ir uz palikšanu. Ja sākumā sev jautāju, vai Košeļevas stāstu varoņi aug un mainās, vai visiem stāstiem ir kāds augstākais punkts, līdz kuram pakāpeniski aizved meistarīgi virknētie vārdi, tad beigās sapratu, ka šis jautājums sev nav jāuzdod. Šo krājumu lasot, sev vispār nevajadzētu uzdot jautājumus. Vajag ienirt tajos iekšā un izpeldēties katra atsevišķa tēla vientulībā, lai nenokļūtu pats savējā vientulības burbulī.


Ja Rīgas-Maskavas mīlasstāstiem liku trīs zvaigznes ar vērtējumu "var lasīt un var nelasīt", tad šim stāstu krājumam es lieku visas piecas ar vārdiem - vajag gan izlasīt, lai gūtu priekšstatu par latviešu mūsdienu literatūru. Ja iepriekšējā grāmatā šķita, ka autore nespēj īsti nostabilizēties žanrā un atrast savu vietu, tad šeit šķiet, ka ir, nu IR! Ir labi, vietā, laikā un sev piemērotā veidā!

"Marguss zina, ka Laini ir pilna galva ar putniem, bet viņas putni ir pieklājīgākie radījumi, kādus viņam līdz šim nācies sastapt, tāpēc Marguss labprāt tos paturētu. Ne jau lai ieliktu būrī ar spogulīšiem, pilnu barības trauku un allaž svaigu ūdeni, tā ne. Laini putni ir tā vērti, lai tiem ierīkotu dārzu, kur tie varētu lidināties savā vaļā, tomēr tas būtu Margusa dārzs, kuram bez Laini putniem nebūtu nekādas jēgas." /91.lpp./

Krājumā "Vientulības ministrija" ir 10 stāsti jeb 10 mazas etīdes par to, cik dažādi cilvēki var justies vientuļi, pat, ja dažreiz šķietami ir saprasti un mīlēti. Precīzāk gan būtu jāsaka, ka etīdes ir 9, bet desmitais stāsts ir visus iepriekšējos stāstus paskaidrojošā skice par kādu izdomātu pasauli ar izdomātu ministriju un tās departamentiem. Lai arī pēdējais stāsts titulstāsts "Vientulības ministrija" īsi iepazīstina ar visiem iepriekšējos stāstos sastaptajiem galvenajiem varoņiem, tas noteikti ir savā vietā - grāmatas beigās. Šis stāsts padara krājumu par vienotu nobeigtu veselumu, par noslēgtu apli vai lodi. Varbūt lasīju nedaudz tuvredzīgi, bet līdz pašam pēdējam stāstam (pat tā vidum) nevarēju saprast, kāpēc krājumam tāds nosaukums, kur tad parādīsies kopsaucējs un paskaidrojums. Un es esmu tik priecīga par to, ka šī "ahaaa!" sajūta man bija tikai pēdējās lappusēs, jo ļāva piedzīvot patiesu atklājēja prieku.

Ne visus stāstus uzreiz sapratu, bet skaidrība radās pēc pēdējā stāsta izlasīšanas. Ja sanāk tāpat kā man, pēc punkta nodomāt "kaut kā nepavilka", tad ielieciet kādu grāmatzīmi un izlasiet šo stāstu vēlreiz pēc "Vientulības ministrijas" (saite uz stāstu Satori vietnē) stāsta. Varu derēt, ka "pavilks". Un pat, ja nepavilks, daudz laika nezaudēsiet, jo katrs stāsts ir vien dažas lapas garš, kā jau stāstam pienākas.

Nedaudz par dažiem stāstiem. Man īpaši patika krājuma pirmais stāsts par jauno (vai gluži ne tik jauno) sievieti, viņas kleitām, rauga pankūkām un piecām vēdera krokām un visu, kas bijis starp šīm piecām krokām un to rašanos. "Bēdīgākā seja visā pasaulē" bija klasiski "pareizs" stāsts ar sākumu, kulmināciju un beigām kā šļūkšanu ragaviņās pa lēzenu pauguru, kas man ļoti patika. Stāsts "Matracis" bija risināts kā saruna intervijas veidā, par priekiem, bēdām un "Citi visu dzīvi slīd kā pa mīkstu sviestu, bet es mūždien kā ar pliku pakaļu pa granti šļūcu." /76.lpp./. Kas īpaši - galvenā varone, stāstītāja ir veca sieviete, kurai attiecīgi var un vajag "ielikt mutē" skaistu vecvārdiem piesātinātu valodu - ar to viss bija ļoti eleganti un iederīgi izdevies.

Savukārt "Vaskadrāna" paver ļoti interesantu veidu, ka risināt mūsdienās bieži piesaukto problēmu - neprasmi veidot un kopt attiecības:

"Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, cik ilgs ir vienas vaskadrānas mūžs, bet rūpēties par vaskadrānu jebkurā gadījumā šķita iespējamāk nekā rūpēties par divu cilvēku attiecībām, jo nevienam jau patiesībā nav ne jausmas, kā tas jādara. Ar vaskadrānu viss ir puslīdz vienkārši - pēc ēšanas jānoslauka, nedrīkst likt virsū neko karstu un griezt maizi bez dēlīša. Ko, pie velna, lai iesāk ar cilvēkiem?" /93/lpp./

Lasīšanas gaitā atklāju, ka vairākus stāstus jau biju izlasījusi kaut kad iepriekš internetā, tas man nemaz nemaitāja lasīšanas prieku un ar patiesu interesi stāstus lasīju vēlreiz. Man ļoti patika, kā autore spējusi izjusti parādīt tik daudzus dažādus tēlus, katrā ieliekot atšķirīgu vientulības paveidu un izpausmi. Tie ir pieauguša cilvēka stāsti, bet pusaudža dumpinieciskuma, bet ar mazu devu nevēlēšanās iekļauties vispārpieņemtos rāmjos. Stāstos ir gan mīlestība, gan naids, gan rāma līdzpastāvēšana un šerpas jūtas, to visu lasītājam nodod dažāda vecuma cilvēki un bieži nav pat svarīgs tēlu dzimums un arī vecumu bieži nodod tikai pārdzīvotā daudzums. Mēs visi mēdzam būt vientuļi, tas mūs gan vieno, gan atgrūž vienu no otra. 

"Tur nekas nav līdzams. Viņa vienkārši vazājas tev līdzi kā tāds pielaulāts lietuvēns, ar vēsajiem pirkstgaliem kacējot tavu mugurkaulu un skaustu. Tu vari mukt ap stūri, cerot, ka viņa neieraudzīs, skriet virsū un neganti maurot, mēģinot aizbaidīt, bet viņa vienmēr, maita, atnāk pakaļ." /107.lpp./

P.S. Portālā Satori var izlasīt dažus no krājuma stāstiem: "Vešiņa, kas iekārdinās jebkuru vīrieti", "Skārleta + Oļegs = LOVE"



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana