Huans Rulfo "Līdzenums liesmās"

Ir autori, bez kuriem pasaules literatūra, iespējams, būtu pavisam citāda. Viens no tiem ir meksikāņurakstnieks Huans Rulfo (Juan Rulfo, 1917–1986). Gabriels Garsija Markess savulaik atzinis, ka pēc pirmajām četrām grāmatām bija nonācis radošā strupceļā un tikai pēc Rulfo romāna Pedro Páramo izlasīšanas atguvis pārliecību, ka spēj rakstīt. Drīz pēc tam tapa "Simts vientulības gadu".

Rakstīju, ka latviešu lasītājam pagaidām nav pieejams Rulfo slavenais romāns Pedro Páramo, bet izrādās, ka kāds lasa vismaz manus Instagram ierakstus par grāmatām. Nolēmu izlabot savu bloga ierakstu. Ieva man komentārā norādīja, ka Pedro Paramo ir gan izdots latviešu valodā, un patiesi tā ir - 2007. gadā to izdeva nu jau neesošais apgāds "Atēna", tulkojis Guntis Valujevs. Nu ir iztulkots arī Rulfo stāstu krājums "Līdzenums liesmās" (El Llano en llamas), kas oriģināli izdots 1953. gadā, divus gadus pirms romāna, un bija Rulfo literārā debija. Ja jums patīk Markess, ir liela iespēja, ka patiks arī Rulfo. Taču, ja Markesa romāni var nogurdināt ar savu apjomu un tēlu daudzumu, tad Rulfo stāsti ir tieši tik īsi, lai varētu izsekot tēla attīstībai no sākuma līdz beigām, neapjūkot trīsdesmit septiņos sižeta apkārtceļos.

Gundega Šmite “Koncerts stāstos”

Komponistes Gundegas Šmites jaunākais stāstu krājums “Koncerts stāstos” ir spilgts piemērs tam, kā literatūra un mūzika var saplūst vienotā veselumā. Autore, būdama laikmetīgās klasiskās mūzikas komponiste, ar tekstu rīkojas līdzīgi kā ar skaņdarbu – tam ir ritms, pauzes, tematiska attīstība, emocionāli uzplūdi un atslābumi. Grāmata atklāj, cik organiski dažādu mākslas veidu mijiedarbe var papildināt vienam otru.

Šmite jau iepriekš ir sevi apliecinājusi literatūrā – par miniatūru krājumu “Grieķu svīta” viņa 2023. gadā tika iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā, bet vēl arī kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju radījusi izglītojošo grāmatu Brīnišķā operas pasaule. Savukārt “Koncerts stāstos” 2025. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai prozā, kas man un domāju arī daudziem citiem lasītājiem noteikti ir labs iemesls šo grāmatu paņemt rokās.

Nils Sakss "Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu"

Nils Sakss ir Nila Konstantinova pseidonīms, ko viņš izmanto literārajai darbībai. Kā Konstantinovs viņš veic psihoterapeita darbu ar jauniešiem, publiski sniedz viedokļus un ieteikumus par pusaudžu mentālo veselību. Taču kā Sakss viņš raksta stāstus, lugas un noveles. Pirms daudziem gadiem lasīju Saksa stāstus “Nopietni nolūki” — man radās riebums pret izlasīto un vairs autora tekstiem iespēju nedevu. “Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” ir viņa otrais stāstu krājums, riskēju iemest aci, un priecājos, ka mums šoreiz “sapas”.

Šajā grāmatā aug vairāki liriskie “es” — gan problemātisko, “kodēto”, bērnu psihologs mainās pats caur iekļaujošo izglītības sistēmu, gan aizrautīgam sanitāram mainās vēlmes par nākotnes nodarbošanos. Kurš no viņiem ir Nils? No visiem mazliet vai neviens? Kas to lai zina!?

Agnese Zarāne "Laba meitene"

Jaunās rakstnieces Agneses Zarānes debija bija 2019.gadā ar grāmatu "Slīdošās kāpnes". To gan neesmu lasījusi pati, bet citu atsauksmes lasītas tikai vislabākās. Jaunākais viņas veikums ir stāstu krājums "Laba meitene", kas iznāca pandēmijas laikā un bija sērgas krietni iespaidots - grāmatnīcās drīkstēja izņemt tikai attālināti pasūtītas preces. Izdevniecība piesardzīgi fiziskās grāmatas iznākšanu nedaudz atlika, tā vietā pie lasītājiem palaižot grāmatas e-formātu. Veikalu un grāmatnīcu ierobežojumiem, nedaudz atslābstot, nu jau pieejama arī stāstu papīra versija. Varētu domāt, ka šis ir kārtējais/ vēl viens/atkal/kā tur vēl ne apzīmējams sievietes autores stāstu apkopojums. Faktiski tā arī ir - Zarāne nostājas rindiņā līdz ar citām rakstniecēm, kuras pēdējā laikā nodarbojas ar prozas īso formu. Vienlaikus viņas stāstos ir kāda svaiga gaisa elpa, jauneklīgums un tvirtums, padarot tos atšķirīgus no citiem lasītajiem stāstiem. Katra stāsta ievadā ir dzejolis, kas, manā skatījumā, lieliski uzskaņo lasītāju uz turpmāk lasāmā stāsta atmosfēru. 

Vija Laganovska "Pirms un pēc"

Vijas Laganovskas stāstu krājumā "Pirms un pēc" vispirms ieskatījos gaisīgi zilā vāka dēļ. Tas man sasaucās ar pirms pāris gadiem lasīto Lauras Vinogradovas darbu "izelpas. Stāsti". Un stāsta žanrs man dzīvē aizvien ir ļoti saistošs. Kad paņēmu grāmatu rokās, noliku to tikai pilnībā izlasītu. Burtiski vienā elpas vilcienā apriju, domām prom nekur neklīstot. Iespējams tieši tāpēc, netipiski sev, nebiju lasīšanas laikā veikusi nevienu pašu piezīmi, ko vēlāk izmantot atsauksmes rakstīšanai. Ikdiena mani iegrieza darbu virpulī un manā galvā iestrēgušas vairākas atsauksmes. Kad bija jāstāsta par Laganovskas krājumu grāmatu kluba biedriem, sapratu, ka neatceros pilnīgi un galīgi neko. Jā, atceros, ka asociatīvās paralēles vilku ar jau pieminēto Vinogradovu, mazliet vējoja pēc Daces Vīgantes "Tad redzēs" un arī Janas Egles stāstu krājuma "Gaismā". Atceros, ka pabeidzu lasīt visnotaļ apmierināta ar labi pavadīto laiku. Bet tas arī viss. 

Dace Vīgante "Bumbulītis"

Latviešu autore Dace Vīgante turpina priecēt lasītāju ar stāstiem. Biju lasījusi iepriekšējos divus krājumus "Ledus apelsīns" un "Tad jau redzēs". Šoreiz manās rokās nonācis jaunākais krājums "Bumbulītis", kurā ir 13 stāsti. Bet pirms teksta, manuprāt, lasītāju "paņem" vāks. Tam izmantota fantastiska Gundegas Dūdumas glezna "Pliante dance". Tā  ir grezna un gluži vai aptaustāmas faktūras pilna. Mazliet kā no Frānsisa Skota Ficdžeralda "Lieliskā Getsbija" laika atvesta. Lasot tekstus, es varēju šādā pozā iedomāties vairākas no Vīgantes radītajām varonēm. Savu brīdi šādi pār krēslu varētu noslīgt tuvību mūžīgi neīstajos meklējošā Lelde no stāsta "Bumbulītis". Arī stāsta "Šanel" galvenā varone šādi varētu izliekties, lai nedomātu par ledusskapja iekarojumiem (ja vien viņai netraucētu nedaudz nekonkrētās izplūdušo ovālu proporcijas). Un mūžīgo svētku svinētāja varētu, šādi izliekusies, mēģināt ieklausīties omītes padomos. Ikkatrā stāstā visa centrā ir sieviete un viņas dzīves līkloči. Jā, pat stāstā "Īssavienojums", lai arī teicējs ir vīrietis, galvenās te ir sievietes.

Vineta Trimalniece "Piepildīts"

Vai ir kāds, kas vēl nav paslavējis Vinetas Trimalnieces debiju literatūrā? Arī es paslavēšu. Jaunā autore sevi piesaka ar stāstu krājumu "Piepildīts". Vineta Trimalniece klusi klusītiņām lasītāju aiz rokas ieved 12 pansionāta istabiņās pie to iemītniekiem, kā arī ieskicē par vecumu, bērēm un sanitāres skatījumu uz šo vientuļo un slimo cilvēku vidi. Nē, patiesībā pansionātos nedzīvo tikai bēdīgi vientuļie un pamestie sirmgalvji, aprūpes namos dzīvo arī jauni cilvēki, kuri nespēj parūpēties par sevi paši un nespēj vairs arī viņu radinieki, dzīvo arī simpātiski pensionāri, kuri tur vēlas būt paši. Šī nav tikai asaru lejamā un kamolus kaklā rijamā grāmata, šis ir krājums par dažādību arī šķietami vienādajā dzīves nogalē un galā.

Latviešu literatūrā īso stāstu žanrs pēdējā laikā ļoti populārs. Un man tas patīk. Ar stāstiem es varu vienā vakarā ielekt vienā noskaņā, iziet cauri autora radītajai pasaulei, un jau nākamajā dienā kost cita autora iztēles auglī.

Zelda "Stāstiņi pieaugušiem puišiem"

Uzlekusi uz seksuālu piedzīvojumu tematikas esmu ar Ingas Grencbergas "Sestā sieva", nolēmu turpināt. Manās rokās nonāca noslēpumainas autores Zeldas "Stāstiņi pieaugušiem puišiem", ko sākumā it kā nesu mājās savam vīrietim, bet beigās ķēros klāt pirmā. Zelda kā autore debitēja žurnālā "Klubs" un tur lasāmie stāsti salīdzinoši īsajā formātā man ļoti patika. Ne par daudz, ne par maz. Tieši tik, cik vajadzīgs vienai erotiskas domas raisošai "devai". Līdzīgā veidā es lasītu arī nesen iznākušo grāmatu - pa stāstiņam vakarā pirms došanās uz gultu, lai tur iemigtu, bet varbūt arī ne. Tie ir samērā īsi stāstiņi, kuru it kā notikuši tepat un tikko, un varbūt pat tev gluži blakus. Tajos iesaistītie cilvēki arī tepat vien netālu varētu staigāt un risināt savu dzīvi, īsti, dzīvi un saprotami, savukārt daži nāk vēl no Zeldas jaunības dienām un tur arī palikuši.

Lienīte Medne-Spāre "Dziedošās smiltis"

Zini to skaņu, kas rodas, kad pludmalē pa sausām smiltīm ej nedaudz šļūkājot kājas? Tāda it kā griezīga un ausīs cērtoša kā nagu skrāpēšana pa stiklu, bet vienlaikus arī tik ļoti tīksmīgi skrienoša no papēža līdz pašām matu saknītēm. Tā, manuprāt, dzied smiltis. Vajadzēja būt tādai sakritībai, ka pabeidzu lasīt Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā" , uzreiz atvēru Lienītes Mednes-Spāres "Dziedošās smiltis" un tur pirmais stāsts "Paklausies, kā smiltis dzied" ir par līdzīgu tematu. Nemaitāšu nākotnes lasītājam grāmatas atklāšanas prieku jau pirmajā stāstā. Vien piebildīšu, ka mazās meitenītes sāpe manī iedūrās visvairāk. Jau ar pirmo krājuma stāstu, biju ierauta iekšā līdz ausīm un sevi apzināti bremzēju, cenšoties neizlasīt visu vienā rāvienā. Krājumiņš šķiet ļoti plāns, bet ir ārkārtīgi ietilpīgs, noslīpēts un meistarīgs bez pašmērķīgas izcakināšanās izpausmēm. Tur viss ir savās vietās.

Jānis Joņevs "Tīģeris"

"Solāns skatījās pa logu. Tas vienmēr nostrādāja, šī ilgā Latvijas krēsla, stunda, ko nepazīst Francijā, stunda, kad cilvēks ir aklāks nekā tumsā. Viss izskatās citāds, tālāks, tuvāks. Ne diena, ne nakts, nekā, bet kaut kas. Viņš dzirdēja, kā atvērās zārka vāks, mirušie ceļas augšā. Protams, viņš saprata, ka īstenībā tas ir tikai klavieru vāks." / 209. lpp./

Ne pārāk biju sadraudzējusies ar Jāņa Joņeva "Jelgava 94", lai arī citi lasītāji to slavēt slavēja. Kad īsi pirms mājās palikšanas sērgas izdevniecība "Dienas grāmata" informēja par Joņeva stāstu krājuma iznākšanu, pēc nelielām pārdomām lēmu mēģināt vēlreiz šo autoru iepazīt. Biju nedaudz pārsteigta, saņemot priekš stāstu krājum pabiezu grāmatu, jo kāds man zināms cilvēks teica, ka latviešu autoriem vairāk par simts lapiņām grūti izspiest (uz citāta precizitāti nepretendēju). Turklāt šis gandrīz 250 lappušu garadarbs iesiets spilgti oranžos mīkstajos vākos. Par iesējumu man šīs grāmatas saistībā vislielākās sāpes. Turklāt sāpes ir visburtiskākajā nozīmē. Tik biezai grāmatai mīkstie vāki, manuprāt neder, jo grāmata slikti šķiras un turas vaļā. Man tiešām sāpēja īkšķi, šo krājumu ilgāk rokās paturot. Tāpēc lasīšana bija lēnāka, nekā man gribētos. Grāmatu bieži liku malā un ņēmu citas, ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka sāp un bija dusmas.

Baiba Zīle "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados"

Lasot stāstu krājumus, veicu īsas piezīmes par katru stāstu. Dažreiz piefiksēju kādu teikumu, pārdomas garākā formā, bet dažreiz sanāk pierakstīt tikai atslēgvārdus. Baibas Zīles stāstu krājumam "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" visbiežāk pierakstītais atslēgvārds bija "dīvaini". Tieši šī atslēgvārda dēļ ļoti gribēju aiziet uz grāmatas prezentācijas pasākumu Ķīpsalā grāmatu svētku ietvaros - lai dzirdētu, ko saka pati autore, ko saka redaktors un varbūt vēl kāds grāmatas tapšanā iesaistītais. Šis tas kļuva skaidrāks, sakārtojās manas domas un grāmatu pabeidzu lasīt jau ar citu izpratni par tekstu, ko redzu.

Redaktore Gundega Sēja par šo grāmatu teica, ka šī var būt radināšanās lasīt jocīgs stāstus. Es ar visām četrām piekrītu šai frāzei. Grāmatu ilustrējis Māris Bišofs.

Šie 13 stāsti tapuši dažādos laika posmos, attiecīgi arī autorei esot dažādos dzīves posmos un dažādās vietās arī ģeogrāfiski. Turklāt daži stāsti sākotnēji tapuši angļu valodā. Un tas viss tekstā patiešām ir jūtams - gan valodas nianses, gan stāstos valdošā atšķirīgā noskaņa ļauj nojaust, ka tas nav bijis "vienā piesēdienā un rāvienā" uzrakstīts darbs. It visam cauri jūtami vijas liega filozofija, apceres, vienlaikus autorei prasmīgi neieslīgstot vienmuļos prātuļojumos, šur tur pavīd arī maģiskā nots, pasakas žanra pieskāriens. Īsāk sakot - vienos vākos ir liela daudzveidība, bet visiem tēliem ir kādas nepiepildītas gaidas un to atrisinājumu meklējumi.

Jana Egle "Dzimšanas diena"

"Gaidīšanas laiks pat smalkmaizīti padara vērtīgāku, ilgotāku." /no stāsta "Baltā māja kalna galā"/

Dzimšanas dienas var būt tik ļoti dažādas - kādam priecīgas, kādam bēdīgas, kādam nenotikušas, bet vēl kādam pat divas. Tik dažādos dzimšanas svētkus un arī ceļu uz tiem parāda Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena". Stāstu krājums lasītāja aci piesaista ar saulaini dzeltenu vāku un nedaudz biedējošas lelles daļām. Ja man tik ļoti bija patikuši abi iepriekšējie Egles krājumi "Gaismā" un "Svešie jeb miļeņkij ti moj", nevarēju nelasīt arī jauno krājumu. Anotācijā pieteikts, ka tie ir astoņi stāsti par sievietes dzīvi un dažādās publikācijās uzsvērts, ka tie esot stāsti sievietēm. Taču es nedomāju, ka šie ir stāsti tikai sievietēm - arī vīrieši lasītāji tajos noteikti kaut ko sev atradīs. Arī šajā Egles grāmatā nav tikai cukurvate un debesmanna, ir arī sāpes, smeldze, dusmas un bailes. Taču lasītājam pēc jaunā stāstu krājuma nepaliek satricinājums un nemiers. Ir viegli izlasīt, būt mirklī un dzīvot tālāk.

Vladis Spāre "Gājiens ar klibo zirdziņu"

Vlada Spāres stāstu krājuma "Gājiens ar klibo zirdziņu" koši melnais vāks man jau bija pavīdējis gar acīm, bet ar autora daiļradi pazīstama nebiju, tāpēc lasīt jaunumu nesteidzu. Grāmatu lasītāju klubiņā pašķirstīju grāmatiņu un acis aizķērās aiz dažām rindkopām, pasmaidīju, aizņēmos izlasīt visu grāmatu. Es nemēdzu dienām ilgi prātot par nupat pabeigto grāmatu, kavējoties ķerties pie nākamās. Tāpat arī šoreiz - aizvēru Daces Rukšānes "Ķīpsalas putni" pēdējo vāku un uzreiz arī vēru vaļā Vlada Spāres krājumu. Tieši tamdēļ interesanti, bet tikpat kā nejutu pāreju no viena autora pie cita. Jā, Vlada Spāres tēli paliek sava stāsta ietvaros un neiet viesos uz citiem stāstiem, kā to dara Rukšānes tēli Ķīpsalā, taču noskaņās starp abām grāmatām manā galvā izveidojās neizskaidrojama saite. Rukšānes tēli ar saviem putniem galvā un pēdējā stāsta "Ola" varone gatava doties uz slimnīcu, un arī Spāres varoņi padzīvojas gan pa slimnīcu, gan pasnaikstās turpat pie logiem (un ne tikai) un visādu kustoņu galvā Spāres stāstu varoņiem arī gana.

Dace Rukšāne "Ķīpsalas putni"

"Es zinu, ko nozīmē mīlestība! Es zinu! Un tieši tāpēc arī pametu to rižo Kristīni, tieši tāpēc! Saproti, mīlestība ir brīvība. Bet es nekad nenonākšu pie brīvības, dzīvojot sieviešu uzspiestās sadzīves cietumā! Tās nemitīgās runas par pieskārienu būtisko nozīmi mīlošu cilvēku attiecībās, tie citāti no Jāņa Zālīša grāmatas, mīlēt viegli, mīlēt grūti, mīlēt sakostiem zobiem... Pie sadzīves nonākam tikai tad, kad mīlestība vairs nav stipra vai arī tās nav vispār. Nu, nav mīlestība ne vēlme nopisties, ne drošības sajūta, nav!" /105. - 106.lpp./

Iedvesmojoties no patikas pret Daces Rukšānes jaunāko romānu "Krieva āda", nedomājot ķēru ciet senāku autores stāstu krājumu "Ķīpsalas putni", kad to pamanīju lietoto grāmatu veikalā. Esmu ļoti patīkami pavadījusi laiku ar šiem 18 Rukšānes stāstiem (atsevišķos gadījumos tās ir īsas skices, nevis pilnvērtīgi stāsti) par Ķīpsalas cilvēkiem. Katrā stāstā atklāts kāds Ķīpsalas iemītnieks - dažos pirmajā personā no paša tēla viedokļa, dažos no autora kā vērotāja pozīcijas. Soli pa solītim savijas vienotā veselumā tik daudzi un dažādi cilvēki un viņu saistība. Tas nav romāns, tomēr katrā atsevišķā stāstā gluži vai paviesojas arī tēli no citiem stāstiem. Un tas ir gluži normāli, ja darbības vide ir tik ierobežota teritorija.

Anna Gavalda "Atzīšanās"

Franču autores Annas Gavaldas stāstu krājumu "Atzīšanās" izvēlējos kā vienu no grāmatām atvaļinājumam siltās vietās. Zināju, ka negribēšu lasīt neko pārlieku nopietnu un nomācošu, turklāt stāsts kā forma pieļauj biežas pauzes lasīšanā. Iepriekš ar Annas Gavaldas grāmatām nebiju saskārusies, lai arī latviešu valodā esot iznākušas vairākas. Krājumā "Atzīšanās" iekļauti septiņi stāsti par cilvēkiem dažādās situācijās. Vienkārši cilvēki, kuri varētu būt arī mani kaimiņi vai kolēģi, ar dažādām vājībām, ieradumiem un domām. Anotācijā norādīts, ka stāsti apliecina, cik svarīgi doties uz priekšu, nepaliekot pie pagātnes brūcēm. Dažos stāstos to tiešām saskatīju, dažos īsti nevarēju. 

Ramona Indriksone "Pāris metru zem ūdens"

Šķiet, ka 2019.gads būs bijis īpaši bagāts sievietēm stāstniecēm. Vai varbūt man vienkārši šajā gadā vairāk nekā citkārt vilka pie stāstiem. Šoreiz par Ramonas Indriksones pirmo grāmatu - stāstu krājumu "Pāris metru zem ūdens". Grāmatā apkopoti 12 stāsti, no kuriem septiņi iepriekš jau bija publicēti dažādās interneta vietnēs, taču man tie nebija trāpījušies acīs un tāpēc lasīju svaigu skatu. Man šķiet svarīgi pieminēt, ka autore ir strādājusi bērnu krīzes centrā. Šī darba pieredze ir jūtama vairākos stāstos kā iedvesma turklāt aprakstīta tik labi, ka dažs labs tēls man nāca līdzi nakts sapņos vai drīzāk jāsaka - murgos.

Nora Ikstena "Mīlestība"

"Neviens nav teicis, ka mīlestību īstenot nav viegli. Visticamāk, tas būs grūti un būs brīži, kad rokas nolaidīsies. Bet tad pēkšņi aci priekšā mīļotā cilvēka galvas pagrieziens vai saruna pie pusdienām koka paēnā. Un atkal tiek iedots spēks." /123.lpp./

Rudenīgās krāsās ieturētā Aivara Vilipsōna grafika slēpj rudenīgi romantiskus un apcerīgus Noras Ikstenas stāstus grāmatā "Mīlestība". Lai arī dažās esejās aprakstītā darbība noris karstās zemēs un siltos laikapstākļos, citiem stāstiem īsti gadalaiks netiek uzsvērts, es nudien nespēju iedomāties citu, piemērotāku, gadalaiku šī stāstu un eseju krājuma lasīšanai. Ikstena tik lieliski iederējās pirmajās rudens dienās ar nelielu smeldzi, ar dažu retu vēl sildošu saules staru, ar vēju, ar virpuļojošām dzeltenām lapām. 

Ilze Šķipsna "Puse patiesības un citi stāsti"

Trimdas rakstnieces Ilzes Šķipsnas (1928–1981) stāsti "Puse patiesības un citi stāsti", kā vizuāli izskatās ir daļa no sērijas, ko izdod apgāds Zvaigzne ABC. Sērijā vēl ir Gunāra Janovska "Sōla" un Jāņa Poruka "Klusētājs. Proza". Stāsti kā prozas forma man pēdējā laikā iepatikušies un paķēru šo grāmatu bibliotēkā no jaunumu galda, īsti nezinādama, ko sagaidīt. Diemžēl šie stāsti man īsti nepatika, likās smagnēji un bieži arī vecišķi. No tiem gluži vai dvesa veca cilvēka gars, iespējams, tāpēc tie mani neuzrunāja.

Rakstniece 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, vēlāk devusies uz ASV un avoti vēsta, ka pārstāv latviešu modernisma literatūru. Šo informāciju par autori izlasīju jau pēcāk un uzreiz arī sapratu, kāpēc man nav bijusi nekāda piesaiste lasītajam, kāpēc neesmu varējusi iejusties ne stāstu laikā, ne garā, ne arī īsti valodā.

Lāsma Gaitniece "Par to, ko es tev neteicu"

Šo grāmatu izlasīt mani uzrunāja pati autore, turklāt izrādījās, ka esam gandrīz vai kaimiņienes un satikšanās (jeb grāmatas nodošanas/saņemšanas akts) bija ātri un ērti nokārtojama. Lāsmas Gaitnieces "Par to, ko es tev neteicu" ir īsprozas jeb stāstu krājums, kuram necerēju pieķerties tik ātri kā to sanāca izdarīt. Man ir patiešām iespaidīga lasāmo grāmatu kaudze, gan pašas pirktas, gan izdevniecību piedāvātās. Šī grāmata ātri pacēlās uz šobrīd lasāmo kaudzes virspusi tās ērtā izmēra dēļ - tā ir nedaudz mazāka nekā lielākā daļa grāmatu, tieši tik liela, lai būtu ērti pārnēsājama rokassomā turklāt tā gluži vai pati iegulst plaukstās, aicinot to turpināt turēt rokās līdz pašai pēdējai lappusei. Vaļā to laist negribas ne tikai patīkamo taustes īpašību dēļ, bet arī satura aizraujošās burvības aicinātai. Es domāju, ka "Par to, ko es tev neteicu" tā arī paliktu ārpus manas apziņas apvāršņiem, ja autore nebūtu mani uzrunājusi pati, jo grāmata iznākusi man nezināmā apgādā "Vesta LK".

Ēriks Kūlis "Saulesbrāļi"

Kas kait nedzīvot brīvam putnam pasaulē? Ja nu vien kauslīgi pusaudži, teritoriju aizstāvoši gulbji, ziemā neapkurināmas pamestas telpas, jauni likumi ar aizliegumiem metāla uzpircējiem pieņemt kanalizācijas aku vākus un sievietes, kas grib apgriezt brīviem putniem spārnus. Ja kāre palasīt par kaut ko, kas katru dienu notiek paralēli tavai nosacīti sakārtotajai un ērtajai dzīvei, vari ielūkoties elektroniskajā bibliotēkā 3td.lv pieejamajā Ērika Kūļa garstāstā "Saulesbrāļi". Šajā grāmatā kolorītie tēli ir ļoti dzīvi, regulāram sabiedriskā transporta izmantotājam vai centrālās bibliotēkas lasītājam gluži vai personīgi atpazīstami, ne tikai lasītāja acīm saskatāmi, bet, šķiet, pat ar nāsi sajūtami. Ērika Kūļa saulesbrāļi dzīvo sabiedrības vairākumam nepieņemamu dzīvi, maitā gaisu un izmanto tos labumus, kas vairumam pienākas tikai no sava ienākuma maksājot bargus nodokļus un pat tad, ne vienmēr labticīgiem strādājošajiem tas viss pieejams, lai kā gribētos.