D. H. Lorenss "Lēdijas Čaterlejas mīļākais"

"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra  var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.

Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."

Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.

Zelda "Stāstiņi pieaugušiem puišiem"

Uzlekusi uz seksuālu piedzīvojumu tematikas esmu ar Ingas Grencbergas "Sestā sieva", nolēmu turpināt. Manās rokās nonāca noslēpumainas autores Zeldas "Stāstiņi pieaugušiem puišiem", ko sākumā it kā nesu mājās savam vīrietim, bet beigās ķēros klāt pirmā. Zelda kā autore debitēja žurnālā "Klubs" un tur lasāmie stāsti salīdzinoši īsajā formātā man ļoti patika. Ne par daudz, ne par maz. Tieši tik, cik vajadzīgs vienai erotiskas domas raisošai "devai". Līdzīgā veidā es lasītu arī nesen iznākušo grāmatu - pa stāstiņam vakarā pirms došanās uz gultu, lai tur iemigtu, bet varbūt arī ne. Tie ir samērā īsi stāstiņi, kuru it kā notikuši tepat un tikko, un varbūt pat tev gluži blakus. Tajos iesaistītie cilvēki arī tepat vien netālu varētu staigāt un risināt savu dzīvi, īsti, dzīvi un saprotami, savukārt daži nāk vēl no Zeldas jaunības dienām un tur arī palikuši.

Paulu Koelju "Sānsolis"

Kādreiz Paulu Koelju darbi man ļoti patika, tajos spēju saskatīt filozofijas dzirksti, kas nenoslīka izklaidējošā saturā un otrādi - izklaide nebija pazudusi aiz pamācošas filozofijas aizkara. Pēdējo reizi kaut ko no Koelju lasīju pirms gadiem 10 un laikam nelasīšu vēl 10. Jau sen draudzene man bija iedevusi izlasīt Paulu Koelju darbu "Sānsolis". Tik sen, ka pati jau aizmirsusi, ka viņai tāda grāmata piederēja (čau, Pūce!). Ceļā uz mūzikas festivālu negribēju savu galvu piesārņot ar kaut ko ļoti nopietnu un somu apgrūtināt ar kaut ko ļoti smagu - sacīts, darīts, no plaukta paķēru pirmo nelielo grāmatiņu un tas bija Koelju.

Ričards Meisons "Baudas meklētāja stāsts"

Vispasaules grāmatu dienā ir grēks neierakstīt par kādu grāmatu arī blogā. Lieldienas bija ražīgas un izlasīto grāmatu plauktiņā varu ielikt arī Ričarda Meisona darbu "Baudas meklētāja stāsts". Ja vēlies aizceļot uz 20.gadsimta pašiem pirmajiem gadiem Amsterdamā, pastaigāt pa smirdošu kanālu ieskautām ieliņām un ielūkoties pilsētas lepnākās savrupmājas guļamistabās - laipni lūgti šī romāna lapās!

Pits Barols ir jauns vīrietis, kurš no mātes francūzietes guvis lielisku audzināšanu un tagad izrāvies no nomales pelēkajām ķetnām. Atstādams aizmirstībā āra tualeti un vannu, kurā nevar vienlaikus iemērkt gan riekstus, gan ceļgalus, Pits uzsāk mājskolotāja darbu lepnajā Vermēlenu Sikertsu namā.