Jau pirms Ingas Grencbergas grāmatas "Sestā sieva" iznākšanas biju pamanījusi autores aktīvo dalīšanos sociālajos tīklos ar tapšanas procesu. Nojautu, ka nosaukumam "Sestā sieva" ir kāda saistība ar pašas autores statusu savam vīram (nu kā var neizmantot tādu mārketinga iespēju, ne?), pēc ierakstiem sapratu, ka stāstā būs sajaucies izdomātais ar pašas reāli piedzīvoto. Nedaudz pavīdēja, ka stāsts iecerēts arī kā seksuāli diezgan atklāts. Lai nu kā, īpaši lasīt to neplānoju. Ja nu vien tas pats man "ieskrietu" rokās. Kaut kas neuzrunāja. Starp citu, neesmu lasījusi arī populārās 50 pelēkā nokrāsu grāmatas vai Karīnas Račko radītos tekstus, tāpēc nevaru neko īpaši salīdzināt žanra ietvaros. Lai arī kopumā no erotiskās literatūras neatturos, bet parasti izlasu kādu stāstu un ar to man pietiek nevis ķeros pie romāniem. Taču, kad ieraudzīju, kā "Sestā sieva" izskatās iespiestā formā, burtiski iemīlējos melnajos vākos ar sarkano apmali un nolēmu, ka jādod Alises tfu, tas ir, Ingas stāstam iespēja.
Galvenā varone Alise Berga ir jauna sieviete, kura gadiem ilgi uztur pašiznīcinošas attiecības ar rakstnieku. Kaut patiesībā šīs attiecības ar vīrieti ir tikai sekas. Cēloņi Alises ligām, manuprāt, meklējami dažādos iekšējos dēmonos. Stāsts ir par cilvēku, kurš cenšas sevi pazudināt visos iespējamos veidos, neveicot pašu pēdējo soli - nepārprotamu pašnāvību ar vienu soli. Īsāk sakot - viņa nogalina sevi lēnām. Bet sākas viss ar galvenās varones apņemšanos uzrakstīt pirmsnāves, pēdējo, vēstuli.
Teksts izkārtots līdzīgi dienasgrāmatai, mētājoties, dažādos dzīves laikos turpu šurpu un krustu šķērsu. Tā mētāšanās mani kaitināja un jauca prātu, neredzēju tai jēgu. Katru reizi pabeidzot attiecīgo nodaļu, šķīru atpakaļ, lai paskatītos, par kuru gadu tikko izlasīju un cik tālā nākotnē vai pagātnē lecu ar nākamo nodaļu. Grāmatu kluba virtuālajā sanāksmē mums bija tikšanās ar Ingu Grencbergu un viņa paskaidroja savus apsvērumus, kāpēc teksts izkārtots tieši šādi. Nomierinājos un turpināju lasīt jau bez kaitināšanās.
Ļoti apzināti visu laiku turēju galveno tēlu pa gabalu no autores un tām informācijas druskām, kas man par viņu bija zināmas. Negribēju šo grāmatu lasīt kā dzelteno žurnālu biezākos vākos, nevēlējos piešķirt savā iztēlē tēliem zināmas sejas. Tā arī bija vienīgā piepūle, kas jāiegulda, šo grāmatu tverot. Kopumā man tas arī sanāca, lasīju šo darbu kā dzīves nogurdināta un sevis paša pluinīta cilvēka analīzi un atzīšanos. Taču galvenais mērķis man laikam bija aizrauties prom no realitātes un izkārpīties no kaut kāda nelasīšanas sastinguma. Tas nudien lieliski izdevās! Nepiesiešos tādiem sīkumiem kā dažādu ķermeņa izdalījumu temperatūrai un galvassāpju iemeslu meklējumu dīvainībām, jo ne jau zinātniska precizitāte te jāmeklē, bet gan izklaide. Stāsta noslēgums un attiecību atrisinājums, ja tā to var saukt, man šķita nedaudz "gaisā parauts". Es, iespējams, būtu izvēlējusies Alisi vienkārši nožmiegt, lai ir miers reizi par visām reizēm. Bet tas nav mans stāsts.
Savā žanrā (vai to tver kā erotisko literatūru, vai kā dāmu romānu, vienalga) grāmata laba, nostrādāta un raiti lasāma. Tas arī viss, ko no tās gaidīju. Gaidās nevīlos un tas jau ir ļoti labi. Vai ne? Pēc šādas debijas rakstniecībā, gaidu no autores vēl kādus rakstu darbus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru