Eve Hietamies "Tētis diviem"

Pikets pie izdevniecības man nebija jārīko, pat jāgaida bija salīdzinoši neilgi un somu rakstnieces Eve Hietamies otro grāmatu par Anti un Pāvo Pasaneniem "Tētis diviem" varēsim lasīt jau šajā pavasarī, bet es esmu to izlasījusi vēl pirms tulkojums nonācis uz papīra. Liels paldies izdevniecībai par šādu patīkamu bonusu dzīvē! Turklāt pie manis ieradās versija vēl bez ISBN numura un ar "xxx" korektora, literārā redaktora un fotogrāfiju apzīmējumu vietā. Tāpēc arī šoreiz bloga ierakstu ilustrēju ar somu valodas versijas vāku.

Pirmā daļa "Tētis uz pilnu slodzi" iepazīstināja ar Anti Pasanenu, kura sieva Pija dažas dienas pēc dzemdībām iesēdās taksometrā un aizbrauca. Tāds sīkums - Anti palika viens ar dažas dienas vecu zīdaini uz rokām. Otrajā daļā "Tētis diviem" (un Tarhapäivä nav nekāda nieru diena vai dārziņdiena, kā es centos ar gūgli saprast pēc pirmās grāmatas izlasīšanas) lasītājs turpina dzīvot līdzi tēva un dēla ķibelēm un ikdienai. Pāvo nu jau ir pieci gadi, viņš nav nomušīts vai neglābjami sakropļots, Anti viņu aizvien audzina viens, tēvs ir atgriezies darbā, savukārt dēls iet dārziņā, kur ik pa laikam uzrodas lapiņas, lapiņas, lapiņas un uz tām ļoti svarīga informācija. Dzīve rit savu gaitu līdz pēkšņi Anti nākas uzņemties rūpes par vēl vienu bērnu. Labi vismaz, ka Tertu ir Pāvo vecuma un šķietami diezgan pazīstams bērns. Anti šādās situācijās neiekuļas, viņš tajās tiek ierauts - tā ir frāze, kas tiek atkārtota vairākas reizes un ir ļoti trāpīga.

"Es biju suņu skolas instruktora, tautskolotāja, slepus šokolādi skrubinošas ģimenes mātes un vīrieša parauga maisījums. Visu laiku bija sev jāatgādina, ka viņš ir tikai piecgadīgs. Jākož lūpā, lai katru reizi neuzkliegtu, velns parāvis, vai tu liksies mierā!

Tā it kā stāvētu uz kaut kādas sasodītas trapeces. Vējš mētāja uz abām pusēm, bet uz virves bija jāturas, jo lejā pletās baiss tukšums. Es nepārtraukti kļūdījos: nepareizi atbildēju, nepareizi izturējos, nepareizi sapratu. Bieži pārņēma sajūta, ka Pāvo runā citā valodā nekā es. Kad viņam vajadzēja apskāvienu, es piedāvāju uzbrēcienu, kad vajadzēja uzkliegt, es glaudīju galvu. Bezcerīgi ilgojos pēc viedā zīmju tulka, kas palīdzētu saprast viņa domu gājienu, bet tāda nebija. Bija tikai TV kanāls Diviplus", "Mūsu ģimene", Jari Sinkonens, Raisa Kačiatore un Google. Ar to palīdzību arī steberēju uz priekšu." /227. - 228. lpp./

Šī ir otrā grāmata stāstā par Anti un Pāvo Pasaneniem, par pāri, kas nav parasts pat progresīvajai Somijai, par vientuļo tēvu un viņa dēlu. Taču, ja šo grāmatu var lasīt arī tie, kuri nav lasījuši pirmo. Autore ļoti neuzbāzīgā veidā prasmīgi atgādina, galveno, kas noticis grāmatā "Tētis uz pilnu slodzi", īsi ieskicē arī galveno par citiem tēliem, kas parādās. Tas, manuprāt, ir ļoti pārdomāti, palīdz lasītājam, ja starp grāmatām ir kāda pauze.

Manam bērnam vēl nav pieci gadi, bet šī grāmata šķiet labi parāda tā, kā mums ir tagad, būs vēl krietnu laiciņu. Labi, varbūt šobrīd runā mans pašizolētais gars, kuram jāapvieno darbs mājās ar trīsgadnieku uz pilnu slodzi mājās (piemineklis mātēm un tēviem ar vairākiem bērniem). Taču šobrīd raugoties uz Anti un Pāvo stāstu, varu teikt, ka autore atkal jau ļoti trāpīgi aprakstījusi ikdienu ar bērnu, vecāka karuseli dārziņš-darbs-veikals-mājas-dārziņš ritmā (arī diviem vecākiem ir karuselis, varbūt tikai ar to atšķirību, ka uz maiņām un, kad viens sprāgst, otrs var saglabāt vēsu prātu).

Kurš vecāks/pieaugušais gan gribētu lasīt to, ko pats ik dienu pieredz? Gandrīz neviens vai neviens. Tāpēc otrajā grāmatā Eve Hietamies pievienojusi nelaimes gadījumu, uzreiz neatklājot, cik ilgi Anti nāksies būt par tēti diviem bērniem. Uzreiz ir, par ko vēl just līdzi tam nabaga apjukušajam vīrietim. Visu tikai nedaudz sarežģīt, ka Anti nu jau kaut kā pieradis pie puikas, visās no tā izrietošajās izpausmēs, bet klāt savā ikdienā dabū meiteni - rozā, bantes, stīpiņas, zeķubikses ar deniem, rotaļlietas ar personvārdiem, spīguļi, pērlītes utt.

Viens no interesantajiem stāsta elementiem ir puiku/meiteņu audzināšanas stils un viss to raksturojošais, kā arī, kā audzināšanas atšķirības izpaužas bērnā. Turklāt gan ar nelielu izsmieklu parādās arī visa dabiskā piekritējas Zīles-Brūklenes piekoptais bezdzimuma audzināšanas veids, ļaujot bērniem būt par cilvēkiem nevis puikām vai meitenēm.

Šī kopumā ir ļoti piezemēta un realitātei tuva grāmata, vienlaikus tā ir ārkārtīgi izklaidējoša. Vismaz man tā bija. Par "Tētis diviem" es esmu tikpat lielā sajūsmā, kā par "Tētis uz pilnu slodzi". Vienā brīdī apskatījos, ka otrā daļa ir krietnas simts lapas garāka nekā pirmā grāmata, bet nevienu mirkli neradās sajūta, ka stāsts būtu mākslīgi stiepts.

Es ļoti, ļoti gribētu noskatīties gan pirmās, gan otrās grāmatas ekranizācijas Man and a baby jeb Yösyöttö (2017) un Tarhapäivä (2019). Nezinu, kur tās meklēt. Ja kādam no maniem lasītājiem ir idejas, kur iegūt skatīšanai šīs divas somu filmas ar angļu subtitriem, laipni lūgti man to pastāstīt!