svētdiena, 2020. gada 12. aprīlis

Lina Žutaute "Kika Mika un Nekārtības rūķītis"

Mazā meitene ar viegli izrunājamo vārdu Kika Mika mums bija pazīstama jau no enciklopēdijas, savukārt vārdu salikums "nekārtības rūķītis" bija manīts kaut kur sociālajos tīklos. Ieraudzījusi grāmatu veikala plauktā, paķēru to ziņkārības vadīta. Būtībā to nebiju arī plānojusi uzreiz bērnam dot, gribēju vispirms izpētīt pati, saprast, kā to pielietot ar pedagoģisku pievienoto vērtību, bet īsti nesanāca. Dēls grāmatu ieraudzīja manā iepirkumu maisā, pieprasīja un kādu laiku nelaida vaļā, lai arī nesaprata, par ko tajā ir. Nācās to ņemt līdzi pat uz veikalu. Nekārtības rūķītis bija iekarojis bērna sirdi no pirmajiem skatieniem. Savukārt, noklausījies vakara lasījumu no šīs grāmatas puika nedaudz atvēsa pret Nekārtības rūķīti. Viņam "pieleca", ko mamma mēģina panākt - mazliet kārtības mājās - un te nu mūsu izpratne par kārtību nesaskan.


“Kika Mika un Nekārtības rūķītis” ir lietuviešu autores un mākslinieces Linas Žutautes pirmā grāmata. Līdz tam viņa piedalījusies Kikas Mikas enciklopēdiju ilustrēšanā. Grāmatā ir ļoti daudz, ko pētīt un pamanīt, kā arī stāsts ar pamata domu par to, kā izvairīties no nekārtības mājās. Lai arī pamācīšana ir diezgan acīmredzama un nepārprotama, man kā vecākam šoreiz tā ļoti patīk. Es atzīstos, ka pamatīgi izmantoju šo grāmatu kā pedagoģisko ieroci psiholoģiskai ietekmēšanai brīžos, kad ļoti gribētos ietekmēt fiziski. Mēs dzīvojam samērā mazā dzīvoklī un tas nozīmē, ka mūsu ikdiena noris galvenokārt vienā istabā visiem kopā. Tas arī nozīmē, ka rotaļlietas brīžiem ir visur tikai ne tām paredzētajos maisos un kastēs.

Starp citu, par kārtību runājot, es jau no pašiem pirmsākumiem cenšos piekopt principu, ka nākamā rotaļlieta tiek ņemta, kad iepriekšējā nolikta vietā, lai neveidojas mūžīgais haoss, kur visas mantas sajaucas vienā čupā. Turklāt mans "punktiņš" ir uz to, ka mašīnas "dzīvo" savā kastē, lego klučiem ir savs maiss, koka dzelzceļam cits maiss, grāmatām ir plaukts utt.

Lūk, kopš mūsu mājās esam iepazinušies ar Nekārtības rūķīti, varu izmantot šo kārti kārtības ieviešanas brīdim ar frāzi: "Ja nesavāksi mantas, atnāks Nekārtības rūķītis un savāks visas mantas sev." Protams, pēc tam vēl ir gara skaidrošana, ka nāksies no rīta meklēt to rūķi un pildīt dažādus uzdevumus, lai mantas atgūtu, un vispār mantas būs bēdīgas, ja tās paņems kāds cits (te mazliet multfilmas "Rotaļlietu stāsts" ietekme). Vai Nekārtības rūķīša "drauds" iedarbojas? Ne vienmēr, bet tā ir tikai viena no metodēm.

Taču, atgriežoties pie grāmatas, dēls to ļoti iemīļojis un bieži meklē plauktā (grāmatu tur daudz, tāpēc viņš arī lūdz manu palīdzību atrast), ar patiku noklausās stāstu un Kika Mika viņam šeit ir tikai fona tēls. Galvenais te ir rūķītis. Ak, jā. Man ir puika, bet stāstā piemin, ka kārtīgas meitenes dara vai nedara tā, tāpēc aizvietoju "meitene" ar "bērns" un tādējādi man šķiet, ka nošauju divus zaķus ar vienu reizi - audzinu kārtību un neielieku rāmjos, ka tikai meitenēm jābūt kārtīgām un puikas var būt nevīžas. 

Vai, jūsuprāt, izmantot grāmatu kā audzinošu ieroci ir pareizi? Es vēl par šo jautājumu domāju, bet pagaidām izskatās, ka nepatiku pret grāmatām kā tādām tas neraisa, tāpēc turpinu.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana