"Solāns skatījās pa logu. Tas vienmēr nostrādāja, šī ilgā Latvijas krēsla, stunda, ko nepazīst Francijā, stunda, kad cilvēks ir aklāks nekā tumsā. Viss izskatās citāds, tālāks, tuvāks. Ne diena, ne nakts, nekā, bet kaut kas. Viņš dzirdēja, kā atvērās zārka vāks, mirušie ceļas augšā. Protams, viņš saprata, ka īstenībā tas ir tikai klavieru vāks." / 209. lpp./
Ne pārāk biju sadraudzējusies ar Jāņa Joņeva "Jelgava 94", lai arī citi lasītāji to slavēt slavēja. Kad īsi pirms mājās palikšanas sērgas izdevniecība "Dienas grāmata" informēja par Joņeva stāstu krājuma iznākšanu, pēc nelielām pārdomām lēmu mēģināt vēlreiz šo autoru iepazīt. Biju nedaudz pārsteigta, saņemot priekš stāstu krājum pabiezu grāmatu, jo kāds man zināms cilvēks teica, ka latviešu autoriem vairāk par simts lapiņām grūti izspiest (uz citāta precizitāti nepretendēju). Turklāt šis gandrīz 250 lappušu garadarbs iesiets spilgti oranžos mīkstajos vākos. Par iesējumu man šīs grāmatas saistībā vislielākās sāpes. Turklāt sāpes ir visburtiskākajā nozīmē. Tik biezai grāmatai mīkstie vāki, manuprāt neder, jo grāmata slikti šķiras un turas vaļā. Man tiešām sāpēja īkšķi, šo krājumu ilgāk rokās paturot. Tāpēc lasīšana bija lēnāka, nekā man gribētos. Grāmatu bieži liku malā un ņēmu citas, ne tāpēc, ka būtu garlaicīgi, bet tāpēc, ka sāp un bija dusmas.
Labi, prom no dusmām un sāpēm, pievērsīšos saturam. Kā bieži gadās ar stāstu krājumiem, teksti vienos vākos pēc patikšanām ir dažādi. Bija stāsti, kurus nespēju sagaidīt beidzamies un bija stāsti, kas vairāk aizķērās prātā. Tomēr kopumā visi stāsti bija uz vienota viļņa, ja tā īsi - par visādiem dīvaiņiem, par gribēšanām un negribēšanu. Tie ir stāsti par dažādām dullībām, realitātēm un nereālo, vēlmēm, to piepildījumu vai tiekšanos uz to. Joņeva personāži nav nekādi filozofiski apcerīgie jaunieši vai opji ar pīpi zobos, bet tie ir neizskaidrojami netaustāmi.
Stāsts "Uzvarētāji" stilistiski mazliet atgādināja Džordža Orvela tekstus. Orvels man patīk, šis stāsts pārsteidza ar negaidītām beigām. Stāstā "Teorija" interesanti izklāstīts, kā ir, kad notiek negaidītais, par domu spēku vai bezspēku. Stāsts trīs daļās "Spēle" arī pieminēšanas vērts, jo bija ar īpašu fantastikas pieskārienu. Valstis šajā stāstā mēdza uz īsu laiku pazust un tad atkal uzrasties it kā nekas nebūtu noticis. Un visa šī dīvainā īslaicīgā neesamība beidzas tikpat pēkšņi kā sākusies. Problēmas risinājumu meklējošie valstu līderi, lepni pasita sev pa plecu par veiksmīgu darbu, bet patiesībā... Patiesību šim dīvainajam īslaicīgas nebūšanas notikumam lasītājs var tikai nojaust. Vismaz man netapa pilnīgi skaidrs kas un kā. Stāstus "Komponists" un "Izmeklētājs" sev atzīmēju kā patikušus, jo tajos saņēmu to, ko no stāsta parasti gaidu - notikumu attīstību un/vai negaidītu pavērsienu plus noslēpumainus galvenos tēlus, kuru atklājumu minēt līdzi katrai no izlasītajām rindiņām.
Visgrūtāk laikam bija tikt pāri pašam pirmajam stāstam "Intro", iespējams, to varētu uzskatīt arī par autora priekšvārdu. Sākumā tas ir Henrija Forda un Volta Disneja dialogs, bet turpinājumā ir teksts, ko pamatā līdzīgi pusaudžu žurnālu vēstuļu sadaļai veido daudzi mazi fragmenti par to autoru vēlmēm. Izrādās, ka pat Pasaulē labākajai grāmatai ir vēlmes, par cilvēciskām būtnēm nemaz nerunāsim. Neizskaidrojamā kārtā šie fragmenti mani sākumā garlaikoja, taču izlasīju "Intro" vēlreiz, kad biju pabeigusi pārējos stāstus un bija jau interesantāk. Labi, varbūt mazliet tam palīdzēja arī izdzertā sarkanvīna glāze. Kad tālāk par "Intro" tikts un īkšķi atpūtināti, pārējā lasāmviela jau bija visnotaļ baudāma. Kopumā šim stāstu krājumam bija potenciāls gan ārkārtīgi iepatikties ar pilnīgi visiem stāstiem, gan totāli riebties ar pilnīgi visiem tekstiem, taču abos gadījumos vienos vākos būtu jāliek tikai puse no "Tīģerī" ieliktā.
No šīs grāmatas sev paņemšu apzīmējumu "dīvāna rases cilvēks". Izcils raksturojums, jo īpaši šobrīd soctīklos vērojamai masveida tautas specializācijai visos iespējamos jautājumos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru