"Mūsu līdzcietības un līdzjūtības virziens nosaka mūsu pašu dzīvi. Un te liela loma piekrīt literatūrai. Tā spēj atvērt jaunas pasaules mūsu apziņai, līdzjūtībai un lietu izpratnei, bet tā spēj arī aizvest maldu ceļos. Tāpēc īstā literatūra var mums atsegt un parādīt dzīves visslēptākās vietas, un šīs dzīves visslēptākās vietas jo sevišķi prasa noskaidrošanu mūsu apziņā.
Bet literatūra, tāpat kā pļāpas, var modināt maldīgu līdzjūtību un nicināšanu, kas var nonāvēt ikkatru domu. Literatūra dažreiz visnetīrākās jūtas rāda zem šķīstības maskas. Tāda literatūra ir kaitīga un indīga, tāpat kā pļāpas, sevišķi tāpēc, ka tā vienmēr nostājas "eņģeļu" pusē."
Lai arī ar lielu pauzi pēc izlasīšanas, vēlos pati sev piefiksēt domas par Deivida Herberta Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais". Šī šķita tāda erotiskās literatūras klasika, savulaik Latvijā (un ne tikai) aizliegta. Taču izlasīju un sapratu, ka tā ir ne jau erotikas, bet laikmeta klasika. Vismaz mūsdienu samaitātajam prātam erotikas tur tik, cik melns aiz naga. Pamudinājums šo grāmatu izlasīt nāca no grāmatu klubiņa mēneša temata - februārim atbilstoši par seksu. "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" pirmo reizi izdots 1928.gadā. Manās rokās bija izdevniecības Avots 1991.gada versija, savukārt tā bija tapusi pēc 1934.gadā izdevniecībā Afrodīte veidotā izdevuma. Starp citu Rīgas apgabaltiesas viceprokurors Ādolfs Robežnieks tolaik, 20.gadsimta pirmajā pusē, ne vien aizliedza šo grāmatu, bet arī mēģināja panākt izdevniecības oficiālā pārstāvja, 26 gadus vecā firmas Bellacord Electro skaņu plašu nodaļas vadītāja Edgara Ernesta Foršū, notiesāšanu.
Vēl reizīti "Lēdijas Čaterlejas mīļākais" izdots 2008.gadā Zvaigzne ABC paspārnē, tulkotās klasikas sērijā. Visos izdevumos izmantots tulkojums, ko pirmajam publicējumam veica Augusts Mežsēts. Nojaušu, ka valoda saglabājusies laikmetam atbilstoša. Piemēram, vārds "dzimumsatiksme" man šķita ļoti amizants. Mūsdienās daudz ierastākā "dzimumdzīve" tomēr šķiet intīmāka un uz vienu vai pāris indivīdiem attiecināmu raksturojumu kamēr "dzimumsatiksme" drīzāk atgādina ātrgaitas šoseju.
Ja jūs mīlat cilvēku, jums jācieš klusu, kad tas ir kaut ko cieši apņēmies, - vienalga vai viņam ir taisnība vai nav, jāpiekāpjās. Citādi kaut kas salūzīs starp jums."
Kopumā teksts man šķita tāds nedaudz naiva romantisma pilns. Tas man nedaudz "slīdēja pāri galvai" un dialogu forma īsti neievilka. Taču pilnībā apzinos, ka valoda un izteiksmes, kā arī tēlu izpausmes veidi ir darba tapšanas laikmetam atbilstoši. Pārmest nav ko un nav kam. Galu galā romāns tapis laikā, kad pat laulātie viens otru uzrunāja uz jūs. Ja tā padomā, tagad man pat bail pārlasīt tik mīļo Emīla Zolā "Dāmu paradīzi". Ja nu arī tur manam pieaugušajam pragmatiskajam prātam viss šķiet kaitinoši naivs? Tfu tfu tfu.
Lai arī citāti man izrakstīti par to, kā autors iedomājas attiecību pamatvērtības, patiesā šī darba vērtība ir laikmeta un sabiedrības raksturojums. Pieļauju, ka ne jau par paknapi aprakstītajām seksuālajām ainām bija sašutuši ļautiņi autora dzimtajā Lielbritānijā. Jāpiebilst, ka romāns vispirms publicēts par autora paša līdzekļiem Florencē (ak, izvirtusī, karstasinīguma pilnā Itālija!) un pie stīvajiem britiem iznāca 32 gadus vēlāk - tikai 1960.gadā un pat tad pret izdevniecību Penguin Books tika ierosināts tiesas process par neķītra darba publicēšanu.
Šajā romānā ir daudz runāts par Anglijas pārkārtošanos, industrializāciju, par to, kā akmeņogļu ieguves šahtas aizstāj lauksaimnieciski apstrādājamus laukus. Rūpnieciskā Anglija nomāc lauksaimniecisko Angliju. Modernajā pasaulē cilvēki kļūst atsvešināti cits no cita, zaudē cilvēcīgumu, viņus interesē tikai nauda. Un jo īpaši tiek pelti šahtu īpašnieki kā alkatīgi un no realitātes tāli īpatņi. Ogļraktuvju strādnieki neieredz savus darba devējus, taču bez viņiem arī nevar, tāpēc naids ir jo īpaši karsts. Īsti nezinu, kam mūsdienās pielīdzināma tā ēdienreize, ko 20.gadsimta sākuma angļi ieturēja pulksten divos dienā un sauca par brokastīm? Taču tas liecina par zināmu dīkdienību un nevienlīdzību iepretim mūždien netīrajiem strādniekiem.
Pieļauju, ka arī D.H.Lorensa iedrošināšanās ieviest dzimumsatiksmi starp augstdzimušu lēdiju un vienkāršu mežsargu, pārkāpt stingri noteikto šķirisko iedalījumu starp darba devēju un darba darītāju, arī raisīja ne vienu vien karstu diskusiju romāna kritiķu aprindās. Turklāt šķiru sajaukšanās notiek, pārkāpjot laulību un vēl arī pieviļot nabaga kara invalīdu, kurš taču nav vainīgs, ka aizstāvējis dzimteni, bet tamdēļ zaudējis spēju pilnvērtīgi dzīvot. Īsāk sakot, romāna tapšanas laika sabiedrībai bija gana daudz, par ko paust lielo fuj Lorensam. Savukārt mūsdienu lasītājs romānu var uztvert kā laikmeta liecību, kā lielisku sava laika literatūras paraugu.
Turklāt 1991.gada izdevumā ļoti interesants bija Latvijā labi zināmā ārsta seksologa Jānis Zālīša pēcvārds. Tajā Zālītis jūsmīgi un kritiski pauž, kā Staļinisms grauj stipras ģimenes un cik savlaikus nāk šī grāmata ģimenēm, kurās no seksa vairs nav prieka, bet jaunieši izvirtuši un "tās mūsdienu paaudzes, kas pirms diskotēkas " ieķemmējušas" sauju tablešu un uzdzērušas kaut ko stiprāku, nāk uz turieni jau ar "atvieglinātu" pieeju saviem dzimumorgāniem."
Īsāk sakot - literatūras klasika ir skaista, ir tikai jāspēj paskatīties pāri burtiem un ielūkoties arī laikmetā. Bet atklātāku seksu meklējiet kādā citā literārajā darbā, drīzāk, 21.gadsimtā tapušā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru