Džordžs Orvels "Posts Parīzē un Londonā"

"Pirmā sastapšanās ar nabadzību ir ārkārtīgi interesanta. Jūs esat daudz domājis par nabadzību - jūs no tās esat baidījies visu mūžu, jo zinājāt, ka agri vai vēlu tā uzbruks, taču nabadzība izrādās prozaiska un pilnīgi citāda. Jūs domājāt, ka tas būs gauži vienkārši, taču tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Jūs domājāt, ka tas būs briesmīgi, taču tas ir tikai pazemojoši un nomācoši." /18.lpp./

Džordža Orvela darbu "Posts Parīzē un Londonā" man ierunāja brālis, viņš to bija klausījies angļu valodā, tālus ceļus mērodams. Viņam kā pavāram īpaši patika Parīzes apraksta daļa un galvenā varoņa darbs viesnīcas restorānā. No brāļa stāsta man bija āķis lūpā un viena bēda - šī grāmata latviešu valodā vairs nebija nopērkama, jo tulkota un izdota 2006.gadā. Nepārspīlēšu sakot, ka meklēju to grāmatu pārdošanas grupās un vietnēs vairākus gadus, apjautājos arī izdevējam vai nav kas noliktavā aizķēries. Nebija. Jau biju samierinājusies ar to, ka nāksies lasīt angļu valodā un biju pat jau pieteikusies rindā uz angļu versiju grāmatu klubiņā. Taču cauri nelaimei man uzspīdēja laime. Manā darba vietā likvidēja bibliotēku un darbinieki drīkstēja grāmatas paņemt sev. Šeku-reku es beidzot tiku pie sava Orvela eksemplāra un mierīgu sirdi noliku to plauktiņā vēlākai lasīšanai! Tas novietojās blakus vēl no plēves neizpakotajai tā paša Orvela grāmatai "Mācītaja Meita", ko biju nopirkusi kā mierinājumu savai Parīzes un Londonas posta alkstošajai dvēselei. Taču beidzot grāmatu izlasīt mani pamudināja tas, ka Dienas grāmata to nolēma izdot atkārtoti. Sapratu, ka ilgāk gaidīt vairs nedrīkstu un jāķeras klāt!

Sākšu ar pagaru, bet, manuprāt, izcilu citātu no Parīzes:

"Viņš [pavārs] ir mākslinieks, bet ne jau tīrības mākslā. Zināmā mērā viņš ir netīrs tieši tāpēc, ka ir mākslinieks, jo, lai ēdiens labi izskatītos, pret to nepieciešama netīra attieksme. Piemēram, kad steiks tiek pienests galvenajam pavāram pārbaudei, viņš to nebaksta ar dakšiņu. Viņš to paceļ ar pirkstiem, nomet atpakaļ, novelk ar īkšķi pa šķīvi un nolaiza to, lai nogaršotu mērci, novelk vēlreiz un atkal nolaiza. Viņš soli atkāpjas un novērtē gaļas gabalu kā mākslinieks, novērtējot gleznu, un tad maigi iespiež to atpakaļ vietā starp saviem tuklajiem, sārtajiem pirkstiem, kurus tajā rītā ir nolaizījis jau simtiem reižu. Ja viņš ir apmierināts, tad paņem lupatu, noslauka savus pirkstu nospiedumus no šķīvja un pasniedz to viesmīlim. Un viesmīlis, protams, iemērc mērcē savus pirkstus - savus pretīgos, taukainos pirkstus, ar kuriem viņš pastāvīgi pieglauž ar briljantīnu ieziestos matus. Ja cilvēks Parīzē samaksā par gaļas ēdienu vairāk nekā desmit frankus, viņš var būt pilnībā pārliecināts, ka tas tieši šādi ticis apgrābstīts ar pirkstiem. Ļoti lētos restorānos viss ir citādi, tur tik ļoti nerūpējas par ēdienu, to vienkārši izķeksē ar dakšu no pannas un uzmet uz šķīvja, bez īpašas pārbaudes." /76.lpp./

Kā jau sen zināmai un deficītai klasikai, manuprāt, nav vērts gari izplūst par darba sižetu. Stāsts sākas Parīzē, kur lasītājam īsti neizskaidrotā veidā nonācis labi izglītots jauns cilvēks. Viņš gatavs strādāt jebkuru darbu, lai noturētu kaut kādu pajumti sev virs galvas un šajā daļā daudz Orvela pārspriedumu par nabadzību un to, kā tā maina cilvēku. Otrā grāmatas daļa ir par šī paša jaunā cilvēka dzīvi Londonā, kur savukārt lielāka uzmanība veltīta klaidoņa dzīvei un dažādām ar to saistītām īpatnībām.

"Es pirmo reizi ievēroju to, kā atšķiras sieviešu attieksme atkarībā no drēbēm. Kad slikti ģērbts vīrietis paiet viņām garām, tās novēršas no viņa patiesā pretīgumā, it kā būtu ieraudzījušas beigtu kaķi. Drēbes piešķir ietekmi. Ja esi ģērbies klaidoņa drānās, vismaz pirmajā dienā ir ļoti grūti nejusties kā pilnīgi deklasētam. Iespējams, tādu pašu iracionālu, bet ļoti reālu kaunu cilvēks izjūt pirmajā naktī cietumā." /121.lpp./

Grāmata pirmo reizi izdota 1933.gadā un ir Orvela pirmais publicētais lieldarbs. Lai arī tā netiek uzskatīta par autobiogrāfiju, galvenajā tēlā Ērikā Blērā ir daudz no paša autora pieredzes. Tas skaisti aprakstīts izdevuma latviešu pēcvārdā līdz ar īsu grāmatas cenzēšanas un pirmās izdošanas vēsturi. Dzimis 1903.gadā Indijā, kas tolaik bija britu kolonija, uz Londonu pārcēlās agrā bērnībā. Pabeidzis studijas Ītonas koledžā, bet neieguvis stipendiju mācībām universitātē, devās strādāt uz citu britu koloniju - uz Birmu. Tur viņam radusies vēl lielāka nepatika pret Anglijas šķiru sistēmu un imperiālismu. Atgriezies Eiropā, Orvels patiesi dzīvojis nabadzīgu dzīvi, strādājis dažādus gadījuma darbus gan Parīzē, gan Londonā un esot pat centies tikt arestēts par dzeršanu, lai iegūtu pieredzi par dzīvi cietumā. Dzīve nabadzībā viņam devusi materiālu grāmatai "Posts Parīzē un Londonā" (Down and out in Paris and London).

"Cilvēks, kas saņem labdarības dāvanu, gandrīz vienmēr jūt naidu pret savu labdari - tā ir cilvēka dabas nemainīga īpatnība. /170.lpp./

Pateikt, ka grāmata man patika, būtu nepateikt neko. Es to izbaudīju ikkatrā teikumā un aprakstā, ikkatrā pārdomu gabaliņā un krāšņi smirdīgajā izpausmē. Iepriekš biju lasījusi Orvela "Dzīvnieku ferma" un "1984", kas man arī ārkārtīgi patika, bet būtībā ir pavisam atšķirīga literatūra. Tajās abās pa katru rindstarpu cauri spraucas autora politiskā pārliecība un skarba ironija par komunismu un tā praktiskajām izpausmēm. Kamēr "Posts Parīzē un Londonā" ir spilgts laikmeta tēlojums 20.gadsimta sākuma Anglijai, Orvels ir tikai nupat pievērsies sociālisma uzskatiem un veidojis izsmalcinātu kritiku šķiru sistēmai un sabiedrības slāņu krasajām atšķirībām. Zināmā mērā noskaņās Parīzes un Londonas posts sasaucas ar D.H. Lorensa romānu "Lēdijas Čaterlejas mīļākais", kas abi publicēti apmēram vienā laikā. Taču Čaterlejas stāsts ir provinciāls (un par provinci), kamēr Orvels ir mūsdienīgs arī 21.gadsimtā un te pat nav runa par to, ka tulkoti abi romāni dažādos laikos, bet par kopējo darba noskaņu un skatījumu uz sabiedrību. 

Ja Orvela "Posts Parīzē un Londonā" brīnumainā kārtā vēl nav lasīts, noteikti izlasiet, jo tagad pēc tā pat nav jāmeklē bibliotēkā - nupat latviešu valodas tulkojums pārizdots un brīvi pieejams. Ja ar maniem garajiem citātiem vēl nepietika, portālā Satori 2006.gadā publicētas vairākas grāmatas pirmās lapas.

P.S. Kauns, bet atzīšos, ka skolas laikā to nebiju piefiksējusi - Džordžs Orvels ir autora pseidonīms. Ēriks Arturs Blērs to pieņēma 1933.gadā.