"Vienmēr biju apzinājusies, ka mans tēvs tic citādam Dievam. Jau bērnībā biju apjautusi: lai gan mana ģimene iet vienā baznīcā ar visiem pārējiem pilsētniekiem, mūsu reliģija nav tāda pati kā viņējā. Viņi ticēja pieticībai; mēs to piekopām. Viņi ticēja Dieva spējai dziedināt; mēs atstājām savas brūces Dieva rokā. Viņi ticēja, ka vajag gatavoties Otrajai atnākšanai; mēs tai bijām sagatavojušies. Cik vien spēju atcerēties, es vienmēr biju zinājusi, ka manas ģimenes locekļi ir vienīgie īstenie mormoņi, kurus jebkad esmu pazinusi, tomēr nez kāda iemesla dēļ šeit, šajā universitātē, šajā kapelā, es pirmo reizi sajutu, cik milzīgs bezdibenis mūs šķir."
Ar amerikāņu autores Taras Vestoveras grāmatu "Izglītotā" tapu iekārdināta grāmatu klubiņa sanāksmē tajā īsajā starplaikā, kad tikšanās bija iespējamas klātienē. It kā grasījos to aizņemties un lasīt angļu valodā pēc kāda no kluba biedriem, bet visai drīz ieraudzīju, ka Zvaigzne ABC to jau tulko izdošanai latviešu valodā. Pacietos, sagaidīju tulkojumu un to uzreiz arī iegādājos, taču lasīšanas kārta grāmatai pienāca, kad kluba mēneša temats bija reliģijas un kulti. Ļoti atbilstoša izvēle tematam.
Īsumā - jauna sieviete hronoloģiski izstāsta savu uzaugšanu reliģiozā ģimenē un par ceļu ārā no despotiska un slima tēva ietekmes valgiem. Ceļš ārā bija pa izglītības taku. Lai arī romānā šķita manam prātam daudz neticamā, saprotu, ka lasīju to kā eiropiete ar savām zināšanām par to, kā lietas notiek te, un mazu izpratni par to, kādi melnie caurumi ir ASV. Lai arī zināju, ka Taras Vestoveras bērnība bijusi nesen, visnotaļ apzināti biju no savas apziņas izstūmusi precīzu laiku, par kuru ir stāsts. Aptuveni grāmatas vidū savilku kopā, ka runa galvenokārt ir par 1980-tajiem gadiem un 1990-to gadu sākumu. Laikam to ir visgrūtāk sasiet kopā - kā mūsdienās, laikā, kad cilvēks lido kosmosā, ir iespējams dzīvot tik noslēgtu un fantastisku maldu pilnu dzīvi.
Tara Vestovera nedaudz pastāsta arī par savu vecāku ģimeni un satikšanos, pēc kā noprotams, ka reliģiskā fanātisma dziļumu ietekmē nevis paaudžu paaudzēs pārākajā pakāpē fanātiski piekopti reliģiskie rituāli, bet gan galvenās varones tēva prāta stāvoklis. Un tas zināmā mērā mierina lasītāju - tik apsēsts un fanātisks cilvēks, kurš paša izcepšanos benzīna liesmās uzskata par pozitīvu dieva zīmi, nevar būt garīgi vesels.
Par Taras aprakstīto dzīvi un lēno izraušanos daudz nav ko komentēt. Šokējoši, apbēdinoši pārsteidzoši un neiedomājami, ka vienam cilvēkam (labi, patiesībā veselai saimei) jāpārcieš tik liela emocionālā un fiziskā vardarbība. Turklāt vēl biedējošāk ir tas, ka daži no ģimenes to pat uzskata par normu. Cauri Taras stāstam nemitīgi kaitināja tēva divkosība. Kad bija vajadzīgs darbaspēks dzīvībai bīstamu darbu veikšanai, arī sieviete bija gana laba un spēcīga. Savukārt, kad Tara vēlas iet skolā, mācīties, sāk domāt citādāk, pēc tēva domām, sievietes vieta ir ģimenē un pārņemt zināšanas par ārstēšanu ar zālītēm. Lai arī brīžiem šķiet, ka Taras māte ne vienmēr ir tikpat dziļi ticīga kā tēvs un ne vienmēr piekrīt viņam visā, viņa vienmēr nostājas tēva pusē un šķietami rīkojas tā, kā izdevīgāk ir viņai pašai, nevis, lai nekaitētu saviem septiņiem bērniem. Vēl par lietu noliegšanu līdz brīdim, kad tas ir vajadzīgs un izdevīgi pašam noliedzējam un pēlējam - valdība viņus grib apspiest un kontrolēt, tāpēc nekādos sakaros ar valdību nav jāielaižas ne caur izglītību, ne medicīnu vai ko citu, bet Vestoveru ģimenei pagrabā ir dators ar interneta pieslēgumu un tēvam visnotaļ patīk pazvilnēt dīvānā un paskatīties seriālus televīzijā.
Taras fanātiskais tēvs gadiem ilgi gatavojās pasaules galam, pārkāpa jebkādas darba drošības prasības un nemitīgi pakļāva pats savus bērnus nāves briesmām. Viņš uzskatīja, ka valdība to vien vēlas kā pakļaut viņu, tāpēc nav jāapdrošina vai jāreģistrē automašīna, drošības jostas nav jālieto, bērni "tiek mācīti" mājās, pie mājas tiek ierakta milzīga degvielas muca, ievērojami pārtikas krājumi un kastes ar ieročiem, medicīnas iestādes ir paša sātana celle un vispār visi cilvēki ir neglābjami samaitāti. Bet zemē sev pie mājas var salaist degvielas un citu ķīmisku vielu kokteili, kā arī piemētāt visu ar dažādiem lūžņiem, ja vien tas ienes labu naudiņu. Velns viņu zina, kur Taras māte dabūja visas vajadzīgās vielas homeopātiskajām zālēm, ja apkārtne bija tik piedrazota kā aprakstīts. Bet par fanātisma līmeni īpaši melni ironiska man šķita epizode, kurā Taras mamma atsūtīja viņai veselu krājumu ar homeopātiskiem līdzekļiem, lai "izdzītu" no organisma penicilīnu, bet nevienu pašu līdzekli viņas slimību ārstēšanai. Taču cauri visai grāmatai gandrīz nav galvenās varones nosodījuma saviem vecākiem. Jā, ir dusmas, jā gadās neizpratne, taču nekāda nosodījuma vai pilnīgi akla naida. Par spīti tam, ka ar gadiem Tara sapratusi nenormālības apmērus, viņa mīl savus vecākus, mīl arī reliģijas un tēva apvārdotos brāļus un māsu.
Šī amerikāņu apsēstība ar ieročiem man vispār ir kaut kas absolūti neizprotams, bet, kad ieroči ir reliģiozu fanātiķu rokās, kuri tic, ka pār pasauli valda ilumināti un reptiļi, tas vienkārši ir ārprāts, kurā es nekad negribētu nokļūt. Es ar savu prātu Taras pasaulē saskatīju tik daudz aplamību, taču pieļauju, ka, dzīvojot šādās pārliecībās visu mūžu, kā Tara, pretrunas saskatīt ir visai grūti. Īsāk sakot, man bija grūti aptvert tik vērienīgu fanātismu un pēc tam ir grūti to komentēt. Gan kādu dienu man radīsies iespēja izlasīt arī plauktā jau sen nolikto enciklopēdiju par kristietības vēsturi un arī dažas no grāmatām, ko lasīja kolēģi grāmatu klubā, piemēram, par scientoloģiju, par ko līdz šim lasīts vien dzeltenās preses rakstos par Holivudas slavenībām.
Pievērsiet uzmanību grāmatas vākam - cik tas skaists un nozīmju pilns! Viens mazs cilvēks (simboliski pati Tara) milzīgu kalnu pakājē, mēģina tur rast piederību. Vienlaikus zīmulis kā spice, kā simbols mormoņu baznīcai ierastajai smailei, kas savukārt simbolizē cilvēka savienošanos ar dievu. Taču, izrādās, ka sarkans zīmulis ir arī autoritātes simbols. Sarkana zīmuļa lietotājs, turētājs zina pareizāko veidu, viņam ir vara noteikt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru