Astra Filipsone “Drauga tarifs”

“Tu zini, cik patiesībā tas stulbais soctīklu darbs ir grūts? Tu zini, cik daudz naidīgu komentāru es saņemu, lai gan mēģinu tos neņemt galvā? Bet kaut kur jau tie paliek. Tāpat kā brāļa sitieni, kas ārēji sadzijuši jau desmit gadus. Un tad es to visu cenšos izlabot ar sirsniņu vākšanu internetā. Es tās salasu kā sēnes caurā groziņā. Tās birst it kā iekšā, bet izbirst cauri.”

Latviešu autore Astra Filipsone un viņas “Drauga tarifs”, iespējams, būtu paskrējis man garām nemanīts, ja ne izdevēja Zvaigzne ABC e-grāmatu ikmēneša atlaižu akcija. Allaž izmantoju iespēju iegādāties elektroniskās grāmatas šajās akcijās, lai vajadzības gadījumā lasāmais vienmēr būtu pa rokai visdažādākajos formātos. Tā sacīt - veidoju savu tsundoku plauktiņu arī elektroniski, tā it kā ar taustāmo nepietiktu. Debija Filipsonei izdevusies. Skatīsim, ko varam sagaidīt vēl.

Ēvalds Flisars "Zelta krastā"

Slovēņu rakstnieks Ēvalds Flisars (Evald Flisar) romānā „Zelta krastā” (Na zlati obali) aizved lasītāju uz Āfriku. Tā ir nogurdinoša, putekļaina, teatrāla, karsta un absurda – ja to uzlūko ar eiropieša acīm. Tā ir baltā cilvēka Āfrika. Savukārt, ja gribas redzēt Āfriku melnā cilvēka acīm, jālasa Jā Džasi “Mājupiešana”. Izcili būtu lasīt abas grāmatas vienu pēc otras vai pat pamīšus, ja mēdzat piekopt šādu “netikumu”. “Zelta krastā” nebūs iekļaujoši un maigi uzrakstīta grāmata, kurā visas sabiedrības grupas jūtas sadzirdētas un cienītas. Tajā ir pārpārēm šovinisma, seksisma, rasisma, un stāsta tēli nebaidās no neērtiem izteikumiem. Āfrikā neesmu bijusi, nezinu, vai var strīdēties ar Flisaru vai Hladniku par to, kā tad patiesībā ir. Taču kā ceļojums šī grāmata ir savdabīgi īpatnēja pieredze.

“Āfrika pārmaina cilvēku,” tēvs rakstīja pēdējā nodaļā. “Atklāj tam viņa tumšās puses, ļaujot tām uznirt virspusē, nedomājot par sekām. Tieši tā ir melnā kontinenta sliktākā ietekme: mudināt cilvēkus rīkoties, nedomājot par sekām. Kārdina viņu, valdzina, apbur. Kad viņš pamana notiekošo, ir jau par vēlu; tas jau ir kļuvis par upuri, un viņa liktenis vairs nav viņa paša rokās.” /229.lpp./

Eškols Nevo “Trijos stāvos”

Katra ģimene ir kā atsevišķa planēta, un reizēm nepieciešams kāds no citas planētas, kas nolaižas uz
tavas un palīdz to saprast. Pēc otrās ciemošanās uz manas planētas viņa teica: “Zini, tava mamma izturas pret tevi tā it kā būtu tava pamāte.” Es gandrīz aizrijos. Jo pirms tam neviens nebija uzdrošinājies man to pateikt tieši, neizskaistinot.” /166.lpp./

Trijos stāvos mīt trīs grēksūdzes. Trīs ģimenes, katra ar savu sāpju stāstu. Trīs stāstītājiem ir trīs klausītāji. Ģimenes tēva stāstu bez vārdiem uzklausa kāds sens draugs rakstnieks. Mājsaimnieces izmisumu uzņem vēstuļpapīrs, kas, iespējams, nemaz nesasniegs adresātu. Savukārt pensionētās tiesneses, atraitnes, sarunu ar mirušo vīru fiksē vecs automātiskais atbildētājs. Izraēļu rakstnieks Eškols Nevo (Eshkol Nevo) grāmatā “Trijos stāvos” (Shalosh Qomot) izveidojis burvīgu cilvēciskā šķērsgriezumu – šaubas, bailes, kaislība, meli un patiesības sāpīgums, noslēpumi, aizvainojumi un samierināšanās. Viss pirmās personas stāstījumā. No ivrita latviešu lasītājam pārcēlis Ilmārs Zvirgzds.

Agustina Basterrika “Izsmalcināta gaļa”

Spilgts un skatienu piesaistošs vāks, uz kura redzama kopā samontēta sievietes un teļa galva – līdz degunam dzīvnieks, zemāk cilvēks un virsraksts “Izsmalcināta gaļa”. Arī anotācija sola distopiski šausminošu jaunu pasauli, kurā cilvēks noēd cilvēku. 

Ierastākais veids, protams, ir "apēst" otru mentāli, sagrauzt domas un pašapziņu. Taču mūsdienu argentīniešu rakstniece Agustina Basterrika (Agustina Bazterrica) piedāvā romānu "Izsmalcināta gaļa" (Cadaver Exquisito), kurā ir cilvēki un ir tie otri - “galvas”, ko speciāli audzē cilvēku uzturam. 

Dzīvnieki kļuvuši bīstami, pārnēsājot cilvēkam nāvējošu vīrusu, tāpēc tos vairs nedrīkst ēst, turēt kā mīluļus un pat pa ielām jāpārvietojas zem lietussarga, lai neinficētos no pāri lidojoša putna. Groteska, šerminoša un baiga grāmata, lasītājam ar spēcīgiem nerviem.

Monika Kompaņīkova “ Piektā laiva”

Monika Kompaņīkova (Monika Kompaníková) un viņas grāmata “Piektā laiva” (Piata loď) manā redzeslokā nonāca ar iekļaušanu Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas lasīšanas programmā 2023. gadam. Redzēju arī vairākas slavējošas atsauksmes un grāmatu iegādājos. Lai noliktu plauktiņā vēlākai lasīšanai. Jau izsludināta 2024. gada BJVŽ programma un es beidzot esmu izlasījusi “Piekto laivu”. Esmu lasījusi trīs no četrām vecāku kategorijas žūrijas grāmatām 2023. gada sarakstā un mani patiesi pārsteidz, ka šis slovāku autores darbs netika novērtēts labi! Šī ir fantastiska, iekustinoša grāmata! Tajā tik uzskatāmi attēlots, cik postoša ir vecāku bezatbildība un nolaidība, vienlaikus parādīts, ka tikpat lielā iznīcībā var ievest arī smacējoša pāraprūpe. 

Ieva Samauska "Ceļojums ar noslēpumu jeb Kas tu būsi, kad izaugsi"

Ieva Samauska lasītājus ar zinātkāro un vērīgo Jānīti iepazīstināja jau grāmatā "Kas tu būsi, kad izaugsi jeb Bērnudārza noslēpums". Tā iznāca pirms trīs gadiem un ļoti saistīja manu piecgadnieku. Lai arī lasīt viņš vēl neprata, ar aizrautību klausījās priekšā lasīšanu un nesūdzējās par to, ka tik maz ilustrāciju. Otrā grāmata "Ceļojums ar noslēpumu jeb Kas tu būsi, kad izaugsi" iekļauta lasīšanas veicināšanas izaicinājumā "Lasīšanas stafete", tāpēc paņēmām ar dēlu to lasīšanai bibliotēkā. 

Toms Feltons "Burvestību aizkulisēs"

Biogrāfijas ir no tām grāmatām, ko var izlasīt ātri un caur tām nedaudz palūrēt neaizsniedzamajā slavenību pasaulē. Toms Feltons savā grāmatā "Burvestību pasaulē" pastāsta ceļu un pieaugšanu Dž.K. Roulingas radītajā fantāzijā par burvju puisēnu Hariju Poteru. Toms Feltons divpadsmit gadu vecumā ieguva lomu, kas viņam uzlika zīmogu visam mūžam. Lai arī pirms un pēc Poteriādes Feltons piedalījies arī citos projektos, ko viņš arī nosauc grāmatā, šķiet, neviena cita loma viņam nav pielipusi tik ļoti kā smīnīgā Drako Malfoja tēls. Tā tas ir daudziem aktieriem, kas karjeru sāka jau no bērna kājas un ieleca uzreiz ārprātīgi veiksmīgos giga mega projektos. Piemēram, vai jūs atceraties vēl kādu filmu ar Makolija Kalkina dalību, ja neskaita abas "Viens pats mājās" daļas?

Hetere Morisa "Trīs māsas"

Blogā jau esmu aprakstījusi jaunzēlandiešu autores Heteres Morisas pirmo grāmatu “Aušvicas tetovētājs”, otro – “Cilkas stāsts” un tagad laiks trešajai grāmatai “Trīs māsas”. Manā lasāmo grāmatu plauktā tā bija pavadījusi krietnu laiku un gana ilgi gaidīja arī pierakstīšanu blogā. Pamanīju, ka Zvaigzne ABC no jauna izdevusi  “Aušvicas tetovētāju”, šoreiz brošētais izdevums jeb grāmata mīkstajos vākos. 

Visas trīs Heteres Morisas grāmatas par Aušvicas darba nometnēs ieslodzītajiem un izdzīvojušajiem bijuši bestselleri, tulkotas daudzās valodās. Nupat, 2024. gada maijā uz ekrāniem nonācis arī seriāls “Aušvicas tetovētājs”. Būs jāmēģina paskatīties, jo šī grāmata saņēma daudz pārmetumu, ka pārāk atgādina filmas scenāriju. 

Arī romāns “Trīs māsas”, tāpat kā iepriekšējie divi, balstīts uz patiesiem notikumiem, tie ir reāli dzīvojušu cilvēku stāsti. Turklāt Morisa savij savas grāmatas kopā, trīs māsas nometnēs satikušas gan tetovētāju Lali un viņa mīļoto Gitu, gan Cilku un citus iepriekšējās grāmatās pieminētos ebrejus un viņu mocītājus. Šobrīd Heteres Morisas “Cilkas ceļojums” un “Trīs māsas” pieejama lasīšanai arī elektroniskajā bibliotēkā www.3td.lv

Agnese Vanaga "Plastmasas huligāni. Tas ir murgs!"

Nu jau labi zināma un pieredzējusi bērnu grāmatu autore Agnese Vanaga turpina Intara un Klāva piedzīvojumus trešajā "Plastmasas huligānu" grāmatā. Amizanto ilustrāciju autore arvien ir māksliniece Līva Ozola. Pirmajā grāmatā Klāvs un Intars sastop Dusmukuli, otrajā - draugs pazūd un Lociņu ģimene šķiro atkritumus. Šoreiz stāsta galvenā uzmanība veltīta ūdens piesārņojuma tematam. Zinātniskās fantastikas garā jau vairākus gadus cilvēkiem aizliegts peldēteis dabiskās ūdenstilpnēs, jo tās ir piesārņotas. Karstā vasarā Čiekurkalna puišiem liegts peldēties Ķīšezerā. Vai vanna maz spēj atsvērt peldi zem klajas debess? Skaidrs, ka ne! Tas ir īsts murgs!

Agnese Vanaga “Plastmasas huligāni. Draugs pazudis”

Šī Agneses Vanagas grāmata ir turpinājums grāmatai "Plastmasas huligāni". Pirmajā grāmatā divi brāļi Klāvs un Intars iepazinās ar plastmasas maisiņu, kurš ne tikai runā, bet arī izstrādā visādas blēdības un jokus. Dusmukule kopā ar puišiem mēģina glābt pasauli no piesārņojuma, taču otrajā grāmatā draugs ir pazudis! Kā Intaram un Klāvam rīkoties, lai draugu atrastu? Bērnu dzīve nav bez izaicinājumiem arī vienaudžu dēļ. Ne visi bērni ir tik apzinīgi pret dabu un empātiski pret līdzcilvēkiem.

Viktorije Haniševa “Sēņotāja”

Čehu rakstnieces un tulkotājas Viktorijes Haniševas (Viktorie Hanišová) grāmata “Sēņotāja” (Houbařka) manā redzeslokā jau bija nonākusi pie lasāmvēlmēm neparastā vāka dēļ. Oriģināli izdota čehu valodā 2018. gadā un latviešu valodā iznāca 2023. gadā. Šis autorei ir otrais romāns, kas tāpat kā agrāk iznākušā “Anežka” un vēlāk izdotā “Rekonstrukcija” pievēršas vardarbības tematam, kā arī mātes un bērnu attiecībām.

Grāmatas vērtējuma aspektā man šķiet, ka Andrejs Vīksna žurnālam Punctum jau uzrakstījis tik labi, ka censties pārspēt nav vērts. Vienlaikus jābrīdina, ka Andrejs par romāna tekstu pastāsta tik daudz, ka kāds to varētu nosaukt par atklāšanas prieka maitāšanu. Piekritīšu Andrejam, ka potenciālo lasītāju ir svarīgi brīdināt – “Sēņotājā” būs stāsts par seksuālo vardarbību. Taču vairāk gan neatklāšu. Nelasiet Vīksnas recenziju pirms grāmatas lasīšanas.

Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”

“Cilvēki ir laimīgi; viņi dabū to, ko grib, un nekad negrib to, ko nevar dabūt. Viņiem klājas labi; viņi ir drošībā; viņi nekad neslimo; viņi nebaidās no nāves; viņi dzīvo svētlaimīgā neziņā par kaislībām un vecumu; viņus nemoka ne mātes, ne tēvi; viņiem nav ne sievu, ne bērnu, ne mīļāko, pret kuriem lolot spēcīgas jūtas; viņi ir apstrādāti tā, ka praktiski nespēj uzvesties citādi, kā pienākas.” /201. lpp./

Brīnišķīga ir šī jaunā pasaule 632. gadā pēc Forda, kurā visi pieder visiem, visi ir laimīgi, cilvēki top mākslīgās apaugļošanas procesā un uzreiz rūpnieciska apjoma partijās, aug uz konveijera pudelēs un tiek ideoloģiski apstrādāti jau no apaugļošanas brīža. Dieva vietā stājies Fords. Šajā brīnišķīgajā jaunajā pasaulē cilvēki ir iedalīti kastās atbilstoši viņiem paredzētajam nodarbošanās veidam un ideoloģiskā apstrāde tiek pielāgota atbilstoši tirgus un patēriņa vajadzībām. Ja nu gadījumā kas aptumšo tavu laimi, palīdzēs kāda druska somas.

Žans Ženē "Zagļa dienasgrāmata"

“Nodevība, zagšana un homoseksualitāte ir šīs grāmatas galvenās tēmas. Starp tām pastāv saikne, kas, lai gan ne vienmēr acīmredzama, vismaz man šķiet, parāda tādu kā asinsvadu pinumu starp manu tieksmi uz nodevību un zagšanu un manām mīlām.” /151.lpp./

Franču modernista Žana Ženē (Jean Genet, 1910–1986) autobiogrāfiskais darbs “Zagļa dienasgrāmata” (Journal du voleur) bija patiesi franciska literatūra visās tās izpausmēs. Ne katram tā ies pie sirds, ne katrs to pieņems un gribēs saprast. Un ne katram tas arī jādara. Sākumā bija ļoti grūti ielasīties, stāstījums šķita saraustīts, lēkājošs, daudz tēlu, ar kuriem tā īsti lasītājs netiek iepazīstināts. Taču kādā brīdī tā lieta aizgāja un bija grūti atrauties. Šo darbu parasti raksturojot kā autobiogrāfisku, tomēr pats autors esot vēlējies, lai poētiskais iespaids būtu primārs pār vēlmi ieskatīties viņa dzīvē.

Emīlija Henrija “Tie, ko satiekam brīvdienās”

Emīlija Henrija (Emily Henry) šobrīd tiek dēvēta par mūsdienu populārākās romantiskās literatūras autori. Nav brīnums, jo Emīlija Henrija ir atelpa no ikdienas! Viņas romānos ir pretstati, stīvums un dzirkstis, košas brīvdienas un rāma ikdiena, asaras un smiekli, draugi un mīļākie, draugi, kuri beigās kļūst par mīļākajiem. Un šis pēdējais apgalvojums nav nekāds sižeta maiteklis. Ir pilnīgi skaidrs jau no pirmajām lappusēm, ka abi galvenie tēli beigās attapsies kaislīgā seksa ainā, kas izvērtīsies emocionāli un fiziski karsta, ilgi aizturētās seksuālās spriedzes dēļ. Emīlija Henrija un “Tie, ko satiekam brīvdienās” (People We Meet on Vacation) ir patiesas brīvdienas arī lasītājam, šī grāmata ir atpūta, nevis smadzeņu rēbuss.

Mets Heigs "Pusnakts bibliotēka"

 “Cilvēks ir kā pilsēta. Nedrīkst ļaut, lai dažas mazāk patīkamas vietas sabojā kopējo iespaidu. Vienmēr ceļā var gadīties kaut kas nepievilcīgs – nolaistas sānielas vai nomales -, bet vērtību visam piešķir labais.” /60.lpp./

Ko tu darītu, ja tev dotu iespēju mainīt kaut ko savā līdzšinējā dzīvē? Tu stāvi milzīgā bibliotēkā, kur ikkatra grāmata plauktā ir tavas dzīves scenārijs. Katrā ir kāda nelielai mainīta nianse un tu vari izvēlēties dzīvot jebkuru no šīm sarakstītajām dzīvēm. Kuru izvēlēsies tu? To, kurā neaizgāji uz to pirmo liktenīgo randiņu? To, kurā neatteicies no vaļasprieka, jo nobijies no saviem panākumiem tajā? To, kurā piekritīsi tam, ko iepriekš noraidīji? To, kurā aizgāji studēt to, ko gribēji tu nevis tavi vecāki? Kuru?

Neskaitāmu izvēļu priekšā Mets Heigs (Matt Haig) ir nolicis grāmatas “Pusnakts bibliotēka” (The Midnight Library) galveno varoni Noru. Jaunā sieviete ir nogurusi no savas dzīves, zaudējusi visas jēgpilnās personiskās attiecības un nu arī kaķi. Nora vēlas mirt, taču viņas dzīves Pusnakts bibliotēka neļauj tik viegli atkāpties un liek viņai izmēģināt savas dzīves iespējamās versijas citu pēc citas. Turklāt visas iespējamās dzīves versijas var izdzīvot pa mazam fragmentam, kā piemērot citu puzles gabaliņu, vietā, kur iepriekš bija iespiests kāds šķietami neiederīgais.

Kirana Milvuda Hārgreiva un Toms de Frestons “Džūlija un haizivs”

Godalgotā britu autore Kirana Milvuda Hārgreiva latviešu valodā lasošajiem vēl nebija zināma, pērn vasarā izdota pirmā latviešu valodā tulkotā viņas grāmata “Džūlija un haizivs”. Kopskaitā gan tas ir septītais autores darbs bērniem. Brīnišķīgo lirisko ģimenes stāstu ilustrējis autores vīrs mākslinieks Toms de Frestons. Tas ir viņu abu pirmais kopdarbs. Un vizuāli šī grāmata ir ārkārtīgi uzteicama - melns, balts, dzeltens. Teksta un ilustrāciju aizpildītās lappuses mijas ar puscaurspīdīga atšķirīga papīra lapām, kas aiz tām paslēptās ilustrācijas papildina ar nedaudz noslēpuma, gluži kā stāsts stāstā. 

“Džūlija un haizivs” iekļauta lasīšanas izaicinājumā Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija kategorijā lasītājiem no 11 gadu vecuma. Tāpēc mani neizbrīna, ka šis mākslas darbs grāmatas vākos bibliotēkas plauktā uzrunāja tieši mani, bet dēls pirmklasnieks pagāja tai garām kā nebijušai.

Laura Vinogradova "Vārnas"

"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga." 152.lpp.

Laura Vinogradova jau nostiprinājusi savu vārdu latviešu literatūrā ar grāmatām dažādu vecumu lasītājiem. Jaunākais stāsts “Vārnas” izceļ gaismā izstumtību, piederību kaut kam un iederēšanos kaut kur, kā arī aizspriedumus. Šī grāmata “paņēma” mani vairāk ar savu cilvēcību un labestību, pretēji tam poētiskajam mākslinieciskumam, kas bija grāmatā "Upe". 

Man bija pārsteigums, ka pēc man rezervētās grāmatas bija bibliotēkā jādodas uz bērnu nodaļu. Šķita, ka Laura Vinogradova savus garos stāstus raksta pieaugušajiem. Taču palasīju un sapratu iedalījumu. Savus pieaugušā vērtējumus mēs iedēstām saviem bērniem. Literatūra ir viens no veidiem, kā pavērt pasaules redzējumu plašāku un aizspriedumu graušanā bērna, arī pusaudža vecums ir labākā augsne, kad iesēt sēklu krāsainākam dzīves skatījumam, parādot arī starptoņus, ne tikai melnu un baltu.

Delfīne de Vigāna "Balstīts patiesos notikumos"

Mūsdienu lasītājs vēlas patieso, viņš allaž interesēsies, cik daudz no grāmatā izlasītā vai filmā redzētā noticis pa īstam. Tas labi redzams arī tad, kad internetā meklē informāciju par kādu literāru darbu un Google piedāvā sadaļu ar bieži uzdotiem jautājumiem par tēmu. Tur allaž būs arī jautājumi par to, vai literārajam tēlam par prototipu ir īsts cilvēks, kas no aprakstītā noticis ar autoru pašu un tamlīdzīgi vaicājumi. Delfīne de Vigāna (Delphine de Vigan) man literatūrā ir īsta mīlestība un nelaižu garām nevienu viņas grāmatu, kas tulkota latviešu valodā. Uzreiz pēc izdošanas nopirku arī jaunāko "Balstīts patiesos notikumos" (D'après une histoire vraie), taču ilgi atliku tās lasīšanu. Man bija bail, ka mana mīlestība tiks pievilta. Taču nē! Manas jūtas attaisnotas pilnā apmērā.

Bonija Gārmesa "Ķīmijas stundas"

Amerikāņu rakstnieces Bonijas Gārmesas (Bonnie Garmus) debija rakstniecībā "Ķīmijas stundas" (Lessons in Chemistry) pirms publicēšanas tikusi noraidīta 98 reizes! Grāmata tapusi apmēram piecus gadus, autorei paralēli strādājot arī pamatdarbu un rūpējoties par ģimeni. Viņa iesākusi rakstīt arī citas grāmatas, taču tās pametusi un “Ķīmijas stundas” ir vienīgā, kura tikusi līdz papīram. Visbeidzot iespēju Bonijas Gārmesas debijai deva viens no vecākajiem grāmatu apgādiem ASV, “Doubleday”. Grāmata iznāca 2022. gada aprīlī, dažu dienu laikā tā iekaroja pirktāko grāmatu topu virsotnes un palika tur vairākus mēnešus. Šobrīd romāns tulkots un izdots jau vairāk nekā 40 valodās.

Tamāra Horiha Zerņa "Meitiņa"

“Tā bija viena no raksturīgākajām jauno laiku pazīmēm: mēs bijām iemācījušies neuzdot jautājumus.” /71.lpp./

Karš Ukrainā noris jau kopš 2014.gada, kad Krievija iebruka Ukrainai piederošajā Krimas pussalā. Kopš tā laika kara āva ir turpinājusi šķaidīt likteņus savā ceļā. Literārā pasaule neklusē - ukraiņu rakstnieki skaļi stāsta par noziegumiem pret Ukrainu un arī latviešu valodā lasošie sadzird ukraiņu balsis, kuras mums nodod vairāki dedzīgi tulkotāji. Ukraiņu autore Tamāra Horiha Zerņa (Тамара Горіха Зерня), īstajā vārdā Tamāra Duda, ar savu debijas romānu "Meitiņa" (Доця) sniedz ieskatu 2014. gadā un sākotnējā neticībā, ka apkārt notiekošais haoss nav ļauns murgs. Tā ir īstenība. Cilvēki, kuri vakar bija tavi draugi, šodien ir noticējuši... KAM? Kam gan viņi ir noticējuši, ka ikdiena Doņecka var pārvērsties tik šaušalīgā ellē?

Jichoks Baševis Zingers "Šoša"

Koši sarkans vāks ar baltu joslu un teātra masku ir skatienu ļoti piesaistošs. Arī nosaukums "Šoša" intriģē, jo nevari īsti uzreiz saprast, ko tas apzīmētu. Jidišā rakstījušais autors Jichoks Baševis Zingers latviešu valodā lasošam cilvēkam nav bijis īsti pazīstams, pirmo reizi tulkots viņa romāns "Šoša". Tas ir intelektuāls izaicinājums lasītājam. Visu laiku mani nepameta domas, cik daudz jāzina šādas grāmatas tulkotājam, lai teksts nezaudētu ne nieka no tās īpatnējības, kas autoram ir dabiski ikdienišķais, bet lasītājam vulgaris - neparasta eksotika - ortodoksālo ebreju kultūra! Tas ir AP-BRĪ-NO-JA-MI! 

Jichoks Baševis Zingers, angliskajā pasaulē Aizeks Baševis Singers (Isaac Bashevis Singer) – Nobela prēmiju saņēma 1978. gadā un savu lekciju par godu apbalvojumam veltīja jidišam – “trimdas valodai, valodai bez valsts, bez robežām, valodai, kuru neatbalsta neviena valdība”. Angļu valodā Zingera romāns "Šoša" iznāca šajā pašā 1978. gadā.

Iveta Troalika "Tūlīt paliks labāk"

Ja jūs zinātu, kā mani kaitināja grāmatas nosaukums "Tūlīt paliks labāk"! Attiecīgi biju skeptiska arī par saturu. Un tomēr mana ziņkārība ņēma virsroku - vien nieka trīs gadus pēc izdošanas esmu izlasījusi Ivetas Troalikas "Tūlīt paliks labāk". Novērtējumu saraksts grāmatai iespaidīgs: Iveta Troalika 2022. gada jūnijā par šo romānu saņēma Dzintara Soduma balvu; romāns iekļauts 2022. gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā un arī LaLiGaBa 2021 garajā sarakstā kā spilgtākā debija.

Romānā aprakstītais vidusskolēnu attiecības un pieaugšanas stāsts risinās tūkstošgades mijā. Taču hierarhijas un robežu brukšanai nav saistības ar milēniumu, bet gan ar pašu jauniešu pārmaiņām un dumpīgumu, apjukumu un pazaudēšanos sevī un apkārtējo prasībās. Lauras un Māra attiecības nav vienkāršas un ar laiku kļūst tikai sarežģītākas, sāpīgākas un neveselīgākas. Šķietami labklājīgi pusaudži no labām ģimenēm var būt visvientuļākie un savas dvēseliskās sāpes mēdz risināt visdestruktīvākajos veidos. Patiesības vecas kā pasaule - ne viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Un tomēr ir jāspēj kādam paskatīties dziļāk, pāri bravūras maskām un virspusējībai.

Daina Tabūna "Raganas"

Vai grāmatu mīļotājam var būt labāki draugi par tiem, kuri uzdāvina grāmatnīcas dāvanu karti, ieteikumu par iegādājamo, bet neuzspiež uz obligātu izpildi? Atbilde ir – tie ir vislabākie draugi! Šādā ceļā tiku pie šobrīd LaLiGaBa nominētās grāmatas. Dainas Tabūnas “Raganas” izvirzīta Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Šis romāns vēsta par jaunu sievieti, kura pārdzīvo šķiršanos no vīra un sevis meklējumos ne vien ielūkojas pa ezotērikas portālu, bet arī sāk rakstīt.

Teilore Dženkinsa Rīda "Evelīnas Hugo septiņi vīri"

Grāmata, uz kuru bibliotēkā ir nemitīga rinda. To palaidu garām divreiz, jo vēl lasīju citas grāmatas, un ar trešo reizi paspēju tikt pakaļ. Grāmata sociālā tīkla Tiktok brīnums, jo izdota jau 2017. gadā, bet popularitāti iekaroja pēc book-tok video 2021. gadā. Taču es neņemšos meklēt aizkavētās popularitātes iemeslus. Tā ir Teilore Dženkinsa Rīda (Taylor Jenkins Reid) un viņas "Evelīnas Hugo septiņi vīri" (Seven Husbands of Evelyn Hygo)! Pamatīgs Holivudas intrigu stāsts, ko izlasa tikpat ātri kā nograuž popkornu pirms kinoteātrī filma maz sākusies. Nabaga, sasodītais, naivais, puslīdz pieņemamais, savtīgais, gudrais un spožais, iejūtīgais un sāpju plosītais. Spēcīga sieviete ar mērķi, gatava darīt jebko tā sasniegšanai, taču labi apzinās savu panākumu cenu un iemeslus. 

Joanna Rudņanska "Brigitas kaķenīte"

Karš izmaina visu. Cilvēku attieksmi, attiecības, dzīvotgribu, intereses, pat smaržas un garšas. Poļu rakstniece Joanna Rudņanska (Joanna Rudniańska) latviešu lasītājam līdz šim nav bijusi pazīstama, viņas stāsts "Brigitas kaķenīte" (Kotka Brygidy) ir pirmais viņas darbs, kas tulkots latviešu valodā. Otrais pasaules karš ienāk Polijā un lasītājs to skata bērna, Helēnas, acīm. Helēna dzīvo ar mammu, tēti un mammas aukli Stancju. Tēvam pieder brūzis un ģimene ir samērā pārticīga, ko vērts atcerēties līdz pat grāmatas beigām, kad Poliju "atbrīvo" krievu karaspēks. Pie viņas ģimenes uz laiku apmetusies Brigitas kaķenīte, jo Brigita, viņas brālis Kamils un pārējā ģimene, līdz ar pārējiem ebrejiem pārcēlušies un geto un tur kaķim nav vietas. 

Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"

Ar nāvi tā ir vienmēr. Jo senāk tā ir iestājusies, jo mazāk ietekmē dzīvos. Laiks iznīcina dzīvi. Laiks iznīcina nāvi." /17.lpp./

Franču rakstnieces Valērijas Perēnas (Valerie Perrin) "Svaigs ūdens puķēm" ir grāmata, ko nebūtu izvēlējusies, manuprāt, neveiksmīgā vāka dēļ. Tas mudina domāt par salkanu un pavieglu romāniņu. Arī anotācija var maldināt. Taču es ignorēju vāku un ļāvos citu lasītāju atsauksmēm, grāmatklubu biedru un grāmatmīļu ieteikumiem. Labi, ka tā! Es jūtos daudzkārt ieguvusi, jo šī ir vienkārši apburoša grāmata! "Svaigs ūdens puķēm" nav tikai šķietami vientuļās kapu uzraudzes dzīves stāsts. Tā ir mīlestība, noslēpumi, sagadīšanās, dzīvie un mirušie, liktenis un nejaušības, tie ir cilvēki ar drosmīgām izvēlēm un cilvēki ar gļēvu dzīvi. Un vēl tā ir brīnišķīgi līdz pašām beigām noturēta intriga. 

Eimors Taulzs "Džentlmenis Maskavā"

Ja nevaldīsi pār apstākļiem, apstākļi valdīs pār tevi. Ar šādu dzīves moto dzīvo grāfs Aleksandrs Rostovs. Viņš no 1922. gada izcieš trīsdesmit gadu arestu viesnīcā "Metropole" un nedrīkst spert ne soli ārpus tās. Neparasta vieta ieslodzījumam, vai ne? Es vismaz nekad nebiju dzirdējusi par to, ka kādam var aizliegt pamest viesnīcu. Komunisti/boļševiki saudzēja Rostova dzīvību un cerēja salauzt grāfa garu, taču šķiet tikai stiprināja to, jo Grāfs bija zināmā mērā pasargāts no skarbās ikdienas reālijām un tās viņu skāra caur viesnīcas filtru. 

"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." /504.lpp./

Simona Deivisa, Džanifa Uzodika "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads"

"Bērni nav tukši trauki, kurus vajag piepildīt. Dr. Montesori uzskatīja, ka bērni ir spējīgi aogūt vairumu

zināšanu, atrodoties pareizajā vidē. Tas atbrīvo vecākus no atbildības par to, ka viņiem jāzina viss un jākļūst par visu savam bērnam." /222.lpp./

Tā simboliski sagadījās, ka pēdējā grāmata, ko saņēmu sadarbībai no izdevniecības "Latvijas Mediji" pirms devos bērna kopšanas "atvaļinājumā", bija "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads". Pirmais gads un vēl mazliet ar otro bērnu ir aizskrējis aulekšiem. Galvenokārt lēkšojām pakaļ pirmā bērna, pirmklasnieka, vajadzībām un dienas ritmam. Skaidrs, ka ar otro (gan jau arī ar trešo, ceturto un tā tālāk) bērnu nekas nav tā, kā bija ar pirmo. Toreiz itin viss bija nezināmā teritorija. 

Anonīma autore "Sieviete Berlīnē"

"Radio jau četras dienas ir mēms. Atkal varam pārliecināties, kādus apšaubāmus labumus mums sagādā tehnika. Lietām nav vērtības pašām par sevi, tās tikai tik ilgi ir nosacīti vērtīgas, kamēr tās var kaut kur pieslēgt pie elektrības. Maize ir absolūta. Ogles ir absolūtas. Un zelts ir zelts, Romā vai peru, vai Breslavā. Turpretī radio, gāzes pavards, centrālapkure, elektriskā plītiņa, visas tās jauno laiku dižās veltes - bezjēdzīgs balasts, ja enerģijas centrāle atsakās darboties. Patlaban mēs esam atpakaļgājienā uz pagājušajiem gadsimtiem. Alu iemītnieki." /13.lpp./

Anonīmas sievietes, Berlīnes iedzīvotājas, dienasgrāmata par laika posmu no 1945. gada 20. aprīļa līdz 22. jūnijam "Sieviete Berlīnē" (Eine Frau in Berlin: Tagebuchaufzeichnungen vom 20. April bis 22. Juni 1945). Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1954. gadā angļu valodā, jo autore nemaz nav gribējusi, lai pie teksta tiek vācu valodā lasošie. Grāmata šokēja lasītājus, tika tulkota vairākās citās valodās un vācu valodā tomēr tika izdota 1959. gadā. Kas interesanti, Rietumvācijā grāmata tika aizliegta.