"Bērni nav tukši trauki, kurus vajag piepildīt. Dr. Montesori uzskatīja, ka bērni ir spējīgi aogūt vairumu
Tā simboliski sagadījās, ka pēdējā grāmata, ko saņēmu sadarbībai no izdevniecības "Latvijas Mediji" pirms devos bērna kopšanas "atvaļinājumā", bija "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads". Pirmais gads un vēl mazliet ar otro bērnu ir aizskrējis aulekšiem. Galvenokārt lēkšojām pakaļ pirmā bērna, pirmklasnieka, vajadzībām un dienas ritmam. Skaidrs, ka ar otro (gan jau arī ar trešo, ceturto un tā tālāk) bērnu nekas nav tā, kā bija ar pirmo. Toreiz itin viss bija nezināmā teritorija.
Ar otro bērnu ir daudz zināmā, aptuveni sagaidāmā un grūtākais ir nesalīdzināt abus savus bērnus, jo tie ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki un arī mēs kā vecāki esam absolūti citādāki nekā bijām vienam, pirmajam, bērnam. Šo un arī citu faktoru dēļ man šķiet noderīgi atkārtot kaut kādas teorētiskās zināšanas bērnu audzināšanā, paskatīties uz tām jau ar cita cilvēka acīm un cita bērna vajadzībām.
Man jau bija mājās Simonas Deivisas grāmata "Montesori mazulis". Tā latviešu valodā tulkota un izdota 2020. gadā, kad mans pirmais bērns jau sen vairs nebija mazuļa vecumā. Tieši tāpēc Simonas Deivisas, otrā latviešu valodā tulkotā grāmata, kopdarbs ar Džanifu Uzodiku, "Montesori mazulis: Dzīves pirmais gads" šķita nākam pie manis īstajā brīdī. Grāmata izstrādāta, balstoties izglītības pionieres doktores Marijas Montesori izstrādātajos principos. Anotācijā solīts, ka “Montesori mazulis: dzīves pirmais gads” atklāj, kā ar mīlestību, cieņu, izpratni un pārsteidzošu miera sajūtu audzināt mazuli no dzimšanas līdz gada vecumam. Autores sniedz ārkārtīgi daudz praktisku ideju sava mazuļa izprašanai un apzinātai palīdzēšanai viņam, neiejaucoties paša bērna dabiskajā attīstības ritmā.
Šajā grāmatā var atrast noderīgas lietas, arī audzinot otro bērnu, piemēram, mājokļa un bērnam drošas, aizraujošas un attīstošas vides iekārtošanas idejas ieraugi jaunām acīm. Tās ar nelielu devu fantāzijas var pielāgot gandrīz ikkatrā mājoklī un ģimenē, nav obligāti jāiekārto bērnam atsevišķa Montesori istaba. Un nemaz nav vajadzības fanātiski ievērot ikkatru ieteikumu un pārdzīvot, ja kaut ko neizdodas ieviest tieši savā ģimenē un dzīves vidē, jo pilnīgi pietiek, ja ievieš vienu otru padomu un patur galvā vispārīgo principu - ar cieņu pret bērnu un viņa individuālo ritmu, nesteidzinot un vērojot. Daudz ko vienkārši noder laiku pa laikam atkārtot un atgādināt pašam sev, piemēram, pozitīvo formulējumu prakse. Tā noder ne tikai pie mazuļiem, bet arī ar lielākiem bērniem (ja vien ir izdevies panākt, ka viņi vispār ir atvēruši savas ausis vecāku sacītajam).
Nevienu no bērnkopības padomu grāmatām neesmu mēģinājusi adaptēt savā dzīvē no A līdz Z. Katrā grāmatā, ko lasu, paņemu to, kas atbilst manai dzīves filozofijai, ģimenes vērtībām un ikdienas ritmam. Attiecīgi visu pārējo kaut kā laižu pāri galvai un bieži vien pat nepamanu vispārējā tekstā. Vienu lietu gan grāmatā atzīmēju - grāmatā pieminēts, ka bērnu labi nēsāt ķengursomā vai slingā, es piebildīšu, ka ķengursomas ir arhaisms - ergosomas ir bērna ķermenim labākas. Vai vēl, piemēram, ieteikumu veidot guļvietu grīdas līmenī mēs mājās neīstenojam, jo gultas apakša mūsu mūžīgajā pusremontā ilgu laiku bija mūsu vienīgais skapis. Turklāt mani bērni vieni paši lielajā gultā parasti nav uzturējušies un vēlmi doties prom no gultas paši saviem spēkiem neizrādīja ātrāk kā iemācījušies izpildīt komandu "ar dupsi pa priekšu". Savukārt mazā bērnu gulta praktiski izmantota tikai divās pozīcijās - uz pašu augstāko līmeni kamēr mazulis vēl ir pavisam nemobils kunkulītis un pašā zemākajā pozīcijā jau ar pusaudžu gultas redeli. Pāršķirstot grāmatu, pamanīju, ka vienā lietā gan esmu bijusi ļoti skarba. Nodaļai "Izplatīti jautājumi par miegu un gulēšanu" esmu pielīmējusi lapiņu un uzrakstījusi "Sūds tas viss". Kāpēc tā? To gan vairs neatceros.
Man personīgi ļoti patīk princips sagatavot vidi, nevis izklaidēt bērnu, kā arī veidot tā dēvētās “jā” telpas. Mūsu ģimenes gadījumā allaž esmu centusies visu dzīvokli padarīt par vidi, kurā bērns sev nevar nodarīt pāri. Brīžiem tas izdevies sekmīgāk, brīžiem mazāk sekmīgi no dizainiskā un pārējo ģimenes locekļu ērtības viedokļa, bet, piemēram, šobrīd par drošāko vietu čellam un vienai ģitārai esam atzinuši cietos futlārus, savukārt ukulele un cita ģitāra dzīvo uzkārtas pie sienas. Arī par viesistabas aizkariem līdz pašai grīdai man vēl jāpasapņo, jo pašlaik dienas aizkari sasieti mezglā īsāki un biezie aizkari uzmesti uz logu rokturiem. Izskatās tizli, toties mazam auduma purinātājam aizkaru stanga uz galvas neuzkritīs.
No otrā bērna perspektīvas grāmata "Montesori mazulis: dzīves pirmais gads" noderīga, lai tajā ieskatītos un saprastu, kas no mājās noglabātajām pirmā bērna mantām, kad jāceļ priekšā otrajam bērnam. Kurā brīdī groziņš ar dažādu materiālu bumbām vēl tikai krās putekļus vai būs mūžīgā bardaka avots un kurā brīdī tas jau būs aizraujoša attīstoša rotaļlieta, kad striķītī iesiets sunītis patiešām tiks vilkts aiz sevis un kad vēl tikai lidināts pa gaisu ar risku sapīties auklā utt. Īsāk sakot - ņemiet sev noderīgo un netērējiet lieku enerģiju, lai ceptos par to, kas pašam nav vajadzīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru