Ja nevaldīsi pār apstākļiem, apstākļi valdīs pār tevi. Ar šādu dzīves moto dzīvo grāfs Aleksandrs Rostovs. Viņš no 1922. gada izcieš trīsdesmit gadu arestu viesnīcā "Metropole" un nedrīkst spert ne soli ārpus tās. Neparasta vieta ieslodzījumam, vai ne? Es vismaz nekad nebiju dzirdējusi par to, ka kādam var aizliegt pamest viesnīcu. Komunisti/boļševiki saudzēja Rostova dzīvību un cerēja salauzt grāfa garu, taču šķiet tikai stiprināja to, jo Grāfs bija zināmā mērā pasargāts no skarbās ikdienas reālijām un tās viņu skāra caur viesnīcas filtru.
"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." /504.lpp./
Amerikāņu rakstnieks Eimors Taulzs (Amor Towles) romānā "Džentlmenis Maskavā" ieslodzījis savu literāro tēlu visnotaļ neikdienišķā vidē un liek viņam pielāgoties apstākļiem. Nē, precīzāk būtu teikt, ka grāfs Rostovs pielāgo apstākļus sev un izmanto pieejamos resursus savā labā iespējami pilnā apmērā - viņš valda pār apstākļiem, kuros nokļuvis. Ilgstoša dzīvošana viesnīcā ar savām mēbelēm, piemiņas un greznuma lietām, ģimenes relikvijām, šķiet visnotaļ neparasta no mūsdienu viedokļa raugoties, taču 20.gadsimta sākumam diezgan ierasta parādība. Vēsturiskā romāna sižets rit no 1992. līdz 1952. gadam galvenokārt Maskavā. Interesanti, cik ļoti smalki caur vienu literāru aristokrāta tēlu amerikānis spēj ironizēt par padomju iekārtu, valsts pārvaldi un sabiedrības pārmaiņām padomiskajās reālijās, nebūt neieslīgstot lappusēm garos paskaidrojošos rakstos.
“Ja kāds ir ar mieru astoņas stundas stāvēt rindā, lai iegādātos maizes klaipu [..] kas gan ir stunda vai divas, lai par brīvu paskatītos uz varoņa līķi?” /344.lpp./
Un, manā skatījumā, Eimors Taulzs nepavisam neaizstāvēja arī rojālismu un caru laikus, bet gan spēja aizraujoši parādīt daudzgadu lejupslīdi kultūras, morāles un saprātīgas domas politisko pārmaiņu ēnā un šādai parādīšanai vajadzīgi pretstati. Taču džentlmenis nav statuss, tā ir audzināšana un raksturs, džentlmenis būs tāds arī, kad nosaukts par biedru.
"Galu galā, ko mums var pavēstīt pirmais iespaids par kādu cilvēku, ko mēs tikai uz minūti esam sastapuši viesnīcas foajē? Šajā sakarā , ko pirmais iespaids var mums pateikt par kādu? Ne vairāk par to, ko stīga var paust par Bēthovenu vai otas triepiens par Botičelli. Cilvēki no dabas ir tik kaprīzi, tik sarežģīti, tik brīnišķīgi pretrunīgi, ka ir pelnījuši ne tikai mūsu uzmanību, bet arī atkārtotu uzmanību , un nesatricināmu apņēmību paturēt savas domas pie sevis, līdz esam ar viņiem bijuši visos iespējamos apstākļos visos iespējamos laikos." /153.lpp./
Lai arī grāmata bieza, tā ir ļoti ievelkoša un paņem lasītāju līdzi inteliģentā izglītošanā par vīniem, viesnīcu un restorānu kultūru Krievijā un Eiropā 20.gadsimta sākumā, par sabiedrību, par pārmaiņām un nemainīgo, par cilvēcību, ko nezaudēt. Džentlmenis ir ne vien kulturāli izglītots un erudīts, bet arī īstens ēdienu un vīnu, kā arī citu dzērienu zinātājs un baudītājs. Viņš ir prasmīgs vērotājs, uzmanīgs klausītājs un aizraujošs sarunu biedrs jebkādās sanākšanās. Tas viss un vēl mazliet ietērpts gaumīgā un inteliģentā humorā, dzirkstošā ironijā un lēnprātīgā, taču ne padevīgi asti nolaidošā, apstākļu pieņemšanā. Protams, ka stāstā ir arī intrigas, noklusētais, nojaušamais un arī neparasta mīlestība. Kā nu bez visa tā?
Šķiet, šo grāmatu būšu izlasījusi īstajā brīdī - 29.martā solīta pirmizrāde seriālam, kas uzņemts pēc grāmatas motīviem. Galvenajā, grāfa Rostova lomā, Evans Makgregors. Seriālu gan sākumā rādīs Lielbritānijas un Īrijas skatītājiem, bet gan jau drīz tādā vai citādā veidā tas nonāks arī līdz pārējai Eiropai. Tikmēr jūs vēl varat paspēt izlasīt grāmatu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru