Marina Abramoviča "Ejot cauri sienām"

Pagājis jau kāds brītiņš kopš mūsu #LaiksLasīt grāmatu kluba septembra tikšanās, bet ieraksts par izlasīto tapis tikai tagad. Mana kļūda bija atlikt rakstīšanu. Biju izdomājusi, ka vispirms aiziešu uz tikšanos, pēc tam rakstīšu. Nevajadzēja. Jo vairāk skatījos un klausījos, jo vairāk radās sajūta, ka viss jau ir pateikts un izdomāts. 

Serbu mākslinieces Marinas Abramovičas (Marina Abramović, Марина Абрамовић) vārds man nebija svešs arī pirms grāmatas "Ejot cauri sienām" (Walk Through Walls: A Memoir) izlasīšanas. Lai arī man nav bijusi iespēja apmeklēt nevienu no viņas performancēm un nevaru sevi saukt par laikmetīgās mākslas mīļotāju, viņas darbs un personība mani fascinē. Tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka izdevniecībā “Aminori” iznākusi viņas autobiogrāfija, kurā Abramovičas stāstīto pierakstījis Džeimss Kaplans, un vēl vairāk priecājos, kad grāmata tika izvēlēta par #LaiksLasīt septembra lasāmvielu.

Huans Rulfo "Līdzenums liesmās"

Ir autori, bez kuriem pasaules literatūra, iespējams, būtu pavisam citāda. Viens no tiem ir meksikāņurakstnieks Huans Rulfo (Juan Rulfo, 1917–1986). Gabriels Garsija Markess savulaik atzinis, ka pēc pirmajām četrām grāmatām bija nonācis radošā strupceļā un tikai pēc Rulfo romāna Pedro Páramo izlasīšanas atguvis pārliecību, ka spēj rakstīt. Drīz pēc tam tapa "Simts vientulības gadu".

Rakstīju, ka latviešu lasītājam pagaidām nav pieejams Rulfo slavenais romāns Pedro Páramo, bet izrādās, ka kāds lasa vismaz manus Instagram ierakstus par grāmatām. Nolēmu izlabot savu bloga ierakstu. Ieva man komentārā norādīja, ka Pedro Paramo ir gan izdots latviešu valodā, un patiesi tā ir - 2007. gadā to izdeva nu jau neesošais apgāds "Atēna", tulkojis Guntis Valujevs. Nu ir iztulkots arī Rulfo stāstu krājums "Līdzenums liesmās" (El Llano en llamas), kas oriģināli izdots 1953. gadā, divus gadus pirms romāna, un bija Rulfo literārā debija. Ja jums patīk Markess, ir liela iespēja, ka patiks arī Rulfo. Taču, ja Markesa romāni var nogurdināt ar savu apjomu un tēlu daudzumu, tad Rulfo stāsti ir tieši tik īsi, lai varētu izsekot tēla attīstībai no sākuma līdz beigām, neapjūkot trīsdesmit septiņos sižeta apkārtceļos.

Vinko Mēderndorfers „Kā filmā”

Slovēņu rakstnieks Vinko Mēderndorfers (Vinko Möderndorfer) man līdz šim nebija zināms, lai gan latviešu valodā jau iepriekš izdots viņa stāsts pusaudžiem "Sirds plaukstā", kas 2022. gadā tika iekļauts arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā. Ar jaunāko viņa darba tulkojumu latviešu valodā "Kā filmā" (Kot v filmu) gan iepazinos, un man ļoti patīk autora balss, atklājot bērna skatījumu uz notiekošo vienaudžu savstarpējās attiecībās, kā arī redzējumā par pieaugušo dzīvi.

"Tā ir katastrofa, kā pieaugušie spēj visu sajaukt. Turklāt visu uzreiz. Vai nebūtu labāk, ja vienmērīgi sadalītu savas problēmas vairāku gadu gaitā? Lai gan es nezinu, kāda kuram ir problēma. [..] Bet es pārdzīvošu. Man pie tā jāpierod. Mamma daudzkārt ir teikusi: "Gašper, pierodi, kad pieaugsi, tā būs vienmēr." Tas viss piederas pie pieaugšanas." /239.lpp./

Estere Perela „Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra”

Ir neskaitāmi attiecību veidi, un neviens no tiem nav vienīgais pareizais." /22.lpp./

Mani mīļākie literārie darbi vienmēr bijusi vēsturiskā proza, kas ļauj ielūkoties pagātnes stāstos un cilvēku likteņos. Pēdējā laikā esmu daudz lasījusi bērnu grāmatas — tas bija kā atelpa, jo trūka iekšēja resursa domāt dziļāk, analizēt un meklēt savas jūtas par lasāmo. Varētu teikt, ka tagad, pateicoties šim “bērnu literatūras posmam”, esmu uz kādu brīdi ieguvusi spēju ķerties klāt arī tā dēvētajai praktiskajai literatūrai. Darbi, kuros ārsts savieno pacientu stāstus ar savām atziņām un teoriju, man reizēm šķiet līdzīgi vēsturiskajai prozai — tie atklāj cilvēku dzīves nianses, iedziļinās psiholoģijā un ļauj izprast plašākas sabiedrības tēmas, vienlaikus stāstot personiskas un dzīvas pieredzes.

Kad izdevniecība “Aminori” piedāvāja iepazīties ar Esteres Perelas (Esther Perel) darbu “Erotiskā inteliģence. Kā saglabāt vēlmi vienam pēc otra” (Mating in Captivity: Unlocking Erotic Intelligence), uz brīdi apdomājos. Vai man šobrīd ir noskaņojums lasīt populārzinātnisko literatūru? Vai šīs grāmatas tēmas man ir ļoti aktuālas? Droši vien es to neizvēlētos pati, ieraugot grāmatnīcā vai bibliotēkā. Taču to, ka izdevniecība mani uzrunāja, uztvēru kā zīmi. Es, sieviete ar ikdienas rūpēm, diviem maziem bērniem, darbu un daudzām pārdomām, kurās cenšos nepazaudēt arī sevi, visticamāk esmu mērķauditorija. Tāpēc nolēmu dot Perelai vietu savā lasīšanas plānā.

Gajs Kenavejs "Nejaušais kolekcionārs"

Ļoti izdevīgi aprecējies Hermanis Gertšs dzīvi ar sievu Marī vada mīlestībā, par spīti visām skauģu runām, un gluži patīkamā komfortā. Taču agri vai vēlu pašapziņu sāk kremt tas, ka citi bagātnieki viņu redz tikai kā laisku dīkdieni, kas savu naudu nav nopelnījis pats, bet tikai iedzīvojas uz sievas mantojuma. Hermanim bija apnicis, ka nav ko atbildēt uz citu bagātu vīriešu jautājumiem par viņa nodarbošanos. Gluži jauši vai nejauši, ar nelielu sievas pirkstu pieskārienu, vīrietis  kļūst par mākslas galerijas līdzstrādnieku Cīrihē. 

Sākumā darbs galerijā ir tikai piesegs, un cita citai seko humorīgas epizodes, kā izvairīties no mākslas apspriešanas, ja neko nejēdz no mākslas. Taču ar laiku izrādās, ka veikla mēle visos laikos patiesi ir kapitāls, un drīz vien Hermanis kļūst ļoti veiksmīgs mākslas biznesā. 

Gaja Kenaveja (Guy Kennaway) "Nejaušais kolekcionārs" (The Accidental collector) grāmatas žanrs ir keipers, ko dzirdu pirmo reizi. Taču uz pēdējā vāka paskaidrots, ka tas ir kriminālžanra paveids, kur galvenā sižeta līnija saistīta ar svešas identitātes piesavināšanos, savas identitātes viltošanu. Cik nu tur no kriminālžanra - tīrs humors un satīra. 

Ēvalds Flisars "Zelta krastā"

Slovēņu rakstnieks Ēvalds Flisars (Evald Flisar) romānā „Zelta krastā” (Na zlati obali) aizved lasītāju uz Āfriku. Tā ir nogurdinoša, putekļaina, teatrāla, karsta un absurda – ja to uzlūko ar eiropieša acīm. Tā ir baltā cilvēka Āfrika. Savukārt, ja gribas redzēt Āfriku melnā cilvēka acīm, jālasa Jā Džasi “Mājupiešana”. Izcili būtu lasīt abas grāmatas vienu pēc otras vai pat pamīšus, ja mēdzat piekopt šādu “netikumu”. “Zelta krastā” nebūs iekļaujoši un maigi uzrakstīta grāmata, kurā visas sabiedrības grupas jūtas sadzirdētas un cienītas. Tajā ir pārpārēm šovinisma, seksisma, rasisma, un stāsta tēli nebaidās no neērtiem izteikumiem. Āfrikā neesmu bijusi, nezinu, vai var strīdēties ar Flisaru vai Hladniku par to, kā tad patiesībā ir. Taču kā ceļojums šī grāmata ir savdabīgi īpatnēja pieredze.

“Āfrika pārmaina cilvēku,” tēvs rakstīja pēdējā nodaļā. “Atklāj tam viņa tumšās puses, ļaujot tām uznirt virspusē, nedomājot par sekām. Tieši tā ir melnā kontinenta sliktākā ietekme: mudināt cilvēkus rīkoties, nedomājot par sekām. Kārdina viņu, valdzina, apbur. Kad viņš pamana notiekošo, ir jau par vēlu; tas jau ir kļuvis par upuri, un viņa liktenis vairs nav viņa paša rokās.” /229.lpp./

Žans Ženē "Zagļa dienasgrāmata"

“Nodevība, zagšana un homoseksualitāte ir šīs grāmatas galvenās tēmas. Starp tām pastāv saikne, kas, lai gan ne vienmēr acīmredzama, vismaz man šķiet, parāda tādu kā asinsvadu pinumu starp manu tieksmi uz nodevību un zagšanu un manām mīlām.” /151.lpp./

Franču modernista Žana Ženē (Jean Genet, 1910–1986) autobiogrāfiskais darbs “Zagļa dienasgrāmata” (Journal du voleur) bija patiesi franciska literatūra visās tās izpausmēs. Ne katram tā ies pie sirds, ne katrs to pieņems un gribēs saprast. Un ne katram tas arī jādara. Sākumā bija ļoti grūti ielasīties, stāstījums šķita saraustīts, lēkājošs, daudz tēlu, ar kuriem tā īsti lasītājs netiek iepazīstināts. Taču kādā brīdī tā lieta aizgāja un bija grūti atrauties. Šo darbu parasti raksturojot kā autobiogrāfisku, tomēr pats autors esot vēlējies, lai poētiskais iespaids būtu primārs pār vēlmi ieskatīties viņa dzīvē.

Joanna Rudņanska "Brigitas kaķenīte"

Karš izmaina visu. Cilvēku attieksmi, attiecības, dzīvotgribu, intereses, pat smaržas un garšas. Poļu rakstniece Joanna Rudņanska (Joanna Rudniańska) latviešu lasītājam līdz šim nav bijusi pazīstama, viņas stāsts "Brigitas kaķenīte" (Kotka Brygidy) ir pirmais viņas darbs, kas tulkots latviešu valodā. Otrais pasaules karš ienāk Polijā un lasītājs to skata bērna, Helēnas, acīm. Helēna dzīvo ar mammu, tēti un mammas aukli Stancju. Tēvam pieder brūzis un ģimene ir samērā pārticīga, ko vērts atcerēties līdz pat grāmatas beigām, kad Poliju "atbrīvo" krievu karaspēks. Pie viņas ģimenes uz laiku apmetusies Brigitas kaķenīte, jo Brigita, viņas brālis Kamils un pārējā ģimene, līdz ar pārējiem ebrejiem pārcēlušies un geto un tur kaķim nav vietas. 

Eimors Taulzs "Džentlmenis Maskavā"

Ja nevaldīsi pār apstākļiem, apstākļi valdīs pār tevi. Ar šādu dzīves moto dzīvo grāfs Aleksandrs Rostovs. Viņš no 1922. gada izcieš trīsdesmit gadu arestu viesnīcā "Metropole" un nedrīkst spert ne soli ārpus tās. Neparasta vieta ieslodzījumam, vai ne? Es vismaz nekad nebiju dzirdējusi par to, ka kādam var aizliegt pamest viesnīcu. Komunisti/boļševiki saudzēja Rostova dzīvību un cerēja salauzt grāfa garu, taču šķiet tikai stiprināja to, jo Grāfs bija zināmā mērā pasargāts no skarbās ikdienas reālijām un tās viņu skāra caur viesnīcas filtru. 

"Tikai tas vien, ka es ievēroju etiķeti, nenozīmē, ka esmu garlaicīgs." /504.lpp./