Slovēņu rakstnieks Ēvalds Flisars (Evald Flisar) romānā „Zelta krastā” (Na zlati obali) aizved lasītāju uz Āfriku. Tā ir nogurdinoša, putekļaina, teatrāla, karsta un absurda – ja to uzlūko ar eiropieša acīm. Tā ir baltā cilvēka Āfrika. Savukārt, ja gribas redzēt Āfriku melnā cilvēka acīm, jālasa Jā Džasi “Mājupiešana”. Izcili būtu lasīt abas grāmatas vienu pēc otras vai pat pamīšus, ja mēdzat piekopt šādu “netikumu”. “Zelta krastā” nebūs iekļaujoši un maigi uzrakstīta grāmata, kurā visas sabiedrības grupas jūtas sadzirdētas un cienītas. Tajā ir pārpārēm šovinisma, seksisma, rasisma, un stāsta tēli nebaidās no neērtiem izteikumiem. Āfrikā neesmu bijusi, nezinu, vai var strīdēties ar Flisaru vai Hladniku par to, kā tad patiesībā ir. Taču kā ceļojums šī grāmata ir savdabīgi īpatnēja pieredze.
“Āfrika pārmaina cilvēku,” tēvs rakstīja pēdējā nodaļā. “Atklāj tam viņa tumšās puses, ļaujot tām uznirt virspusē, nedomājot par sekām. Tieši tā ir melnā kontinenta sliktākā ietekme: mudināt cilvēkus rīkoties, nedomājot par sekām. Kārdina viņu, valdzina, apbur. Kad viņš pamana notiekošo, ir jau par vēlu; tas jau ir kļuvis par upuri, un viņa liktenis vairs nav viņa paša rokās.” /229.lpp./
