Vinko Mēderndorfers „Kā filmā”

Slovēņu rakstnieks Vinko Mēderndorfers (Vinko Möderndorfer) man līdz šim nebija zināms, lai gan latviešu valodā jau iepriekš izdots viņa stāsts pusaudžiem "Sirds plaukstā", kas 2022. gadā tika iekļauts arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijā. Ar jaunāko viņa darba tulkojumu latviešu valodā "Kā filmā" (Kot v filmu) gan iepazinos, un man ļoti patīk autora balss, atklājot bērna skatījumu uz notiekošo vienaudžu savstarpējās attiecībās, kā arī redzējumā par pieaugušo dzīvi.

"Tā ir katastrofa, kā pieaugušie spēj visu sajaukt. Turklāt visu uzreiz. Vai nebūtu labāk, ja vienmērīgi sadalītu savas problēmas vairāku gadu gaitā? Lai gan es nezinu, kāda kuram ir problēma. [..] Bet es pārdzīvošu. Man pie tā jāpierod. Mamma daudzkārt ir teikusi: "Gašper, pierodi, kad pieaugsi, tā būs vienmēr." Tas viss piederas pie pieaugšanas." /239.lpp./

Ēvalds Flisars "Zelta krastā"

Slovēņu rakstnieks Ēvalds Flisars (Evald Flisar) romānā „Zelta krastā” (Na zlati obali) aizved lasītāju uz Āfriku. Tā ir nogurdinoša, putekļaina, teatrāla, karsta un absurda – ja to uzlūko ar eiropieša acīm. Tā ir baltā cilvēka Āfrika. Savukārt, ja gribas redzēt Āfriku melnā cilvēka acīm, jālasa Jā Džasi “Mājupiešana”. Izcili būtu lasīt abas grāmatas vienu pēc otras vai pat pamīšus, ja mēdzat piekopt šādu “netikumu”. “Zelta krastā” nebūs iekļaujoši un maigi uzrakstīta grāmata, kurā visas sabiedrības grupas jūtas sadzirdētas un cienītas. Tajā ir pārpārēm šovinisma, seksisma, rasisma, un stāsta tēli nebaidās no neērtiem izteikumiem. Āfrikā neesmu bijusi, nezinu, vai var strīdēties ar Flisaru vai Hladniku par to, kā tad patiesībā ir. Taču kā ceļojums šī grāmata ir savdabīgi īpatnēja pieredze.

“Āfrika pārmaina cilvēku,” tēvs rakstīja pēdējā nodaļā. “Atklāj tam viņa tumšās puses, ļaujot tām uznirt virspusē, nedomājot par sekām. Tieši tā ir melnā kontinenta sliktākā ietekme: mudināt cilvēkus rīkoties, nedomājot par sekām. Kārdina viņu, valdzina, apbur. Kad viņš pamana notiekošo, ir jau par vēlu; tas jau ir kļuvis par upuri, un viņa liktenis vairs nav viņa paša rokās.” /229.lpp./