Serbu mākslinieces Marinas Abramovičas (Marina Abramović, Марина Абрамовић) vārds man nebija svešs arī pirms grāmatas "Ejot cauri sienām" (Walk Through Walls: A Memoir) izlasīšanas. Lai arī man nav bijusi iespēja apmeklēt nevienu no viņas performancēm un nevaru sevi saukt par laikmetīgās mākslas mīļotāju, viņas darbs un personība mani fascinē. Tāpēc ļoti priecājos, kad ieraudzīju, ka izdevniecībā “Aminori” iznākusi viņas autobiogrāfija, kurā Abramovičas stāstīto pierakstījis Džeimss Kaplans, un vēl vairāk priecājos, kad grāmata tika izvēlēta par #LaiksLasīt septembra lasāmvielu.
Lasot par mākslinieces bērnību, attiecībām ar māti, fiziskajiem sodiem un emocionālo vēsumu, man visu laiku galvā griezās neērts jautājums: vai cilvēks, kurš nav dauzīts, pakļauts, fiziski un morāli nemitīgi sāpināts, spētu radīt tādu mākslu? Vai māksla ir rezultāts pāridarījumiem? Tā pa īstam es atbildi uz šo jautājumu neradu, arī grāmatu klubā viedokļi bija dažādi. Man šķiet, ka nav iespējams taisnā līnijā savienot materiāli tam laikam priviliģētu, bet mentāli smagu bērnību ar Abramovičas vēlākajām performancēm. Cilvēka personībā ir ļoti daudz nezināmu un neparedzamu mainīgo.
Viena no lielākajām grāmatas vērtībām, manuprāt, ir tā, ka teksts palīdz saprast, kas atrodas zem performancēm, kāpēc tās tapušas, ar kādu domu. Vienā fotogrāfijā vai īsā video fragmentā tās bieži vien var izskatīties vienkārši ekstrēmas vai dīvainas. Abramoviča savu ķermeni izmanto kā audeklu mākslai vai kā instrumentu, stājoties pretī sāpēm, nogurumam, bailēm, domājot par kontroli un tās zaudēšanu, bet tikpat nozīmīgas ir viņas attiecības ar publiku. Lasot nemitīgi gribējās nolikt grāmatu malā un sameklēt konkrēto performanci – ne tikai slavenākos darbus, bet arī tos, par kuriem iepriekš neko nezināju. Un ik pa laikam to darīju un iesaku arī citiem lasītājiem.
Tam ļoti noder Ņujorkas Modernās mākslas muzeja (MoMA) audiotūre Marina Abramović: The Artist Is Present, kurā par darbiem stāsta gan pati Abramoviča, gan muzeja direktors Glenns Lourijs (Glenn Lowry). Tur var noklausīties stāstus par Rhythm 0, Rest Energy, The Great Wall Walk, Balkan Baroque un citiem darbiem, ar kuriem esi sastapies grāmatā.
Tomēr visvairāk pēc lasīšanas man palika prātā nevis sāpes un ekstrēmākās performances, bet Abramovičas spēja apstāties. Mēs šausmīgi skrienam un noskrienamies, nodzenamies, vienmēr kaut kas jāpaspēj, kaut kur jābūt, uz kaut ko jāatbild. Pat tad, kad it kā neko nedarām, paņemam telefonu. Savukārt liela daļa Abramovičas mākslas ir par šķietami elementārām darbībām, par cilvēka ķermeņa pamata stāvokļiem (tā viņa saka pati) - stāvēt, sēdēt, gulēt, klusēt - skatīties otram cilvēkam acīs vai arī turēt acis ciet, un vienkārši būt šeit un tagad. Cik gan grūti tas patiesībā ir!
Tāpēc man ļoti norezonēja arī Abramovičas teiktais TED runā An art made of trust, vulnerability and connection par, ka mēs daudz sava sev pašiem paredzētā laika atdodam tehnoloģijām.
Starp citu, arī bailēm ir jāpaskatās acīs, klusējot un mierīgi. Un par bailēm runājot - man pēdējā laikā patīk teiciens - ja tev no kaut kā bail, nemīz un dari, tātad ir tā vērts! Vai arī jums no grāmatas vāka māksliniece skatās acīs?
Ja esi lasītājs un Abramovičas mākslu vēl īsti nepazīsti, es ieteiktu vispirms izlasīt "Ejot cauri sienām" un tad doties interneta dzīlēs. Vai arī darīt abas lietas paralēli - izlasīt par performanci un uzreiz sameklēt, kā tā izskatījās. Ne viss gan būs internetā atrodams. Grāmata ļoti labi iedod kontekstu tam, ko redzi, un ļauj Abramovičas darbus uztvert ne tikai kā kaut ko ekstrēmu un šokējošu.
Tulkojusi Kārina Pētersone, izdots "Aminori".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru