sestdiena, 2021. gada 15. maijs

Matiass Edvardsons "Labie kaimiņi"

Zviedru rakstnieks Matiass Edvardsons (Mattias Edvardsson) man jau bija zināms no trillera "Gandrīz normāla ģimene" lasīšanas. Viņa jaunākā latviešu valodā tulkotā grāmata "Labie kaimiņi" kādu laiku gaidīja savu lasīšanas kārtu pie krēsla līdz man radīsies atbilstošs noskaņojums. Arī šoreiz lasītājs tiek mazliet pavazāts aiz deguna un sastopas ne tikai ar noziegumu, bet arī ar vairākiem noslēpumiem, kas piemīt katrai no lielajām tēlu grupām. Sporta skolotājs Mīkaels un nekustamo īpašumu aģente Bjanka no trauksmainās Stokholmas pārcēlušies uz dzīvi klusajā Skones lēnes pilsētā Čēpingā. Ar diviem maziem bērniem šī šķiet kā sapņu vieta. Matiass un Bjanka mēģina salāgot, kā attiekties pret kaimiņiem, lai būtu pieklājīgi, bet vienlaikus arī ievērotu principu turēt kaimiņus izstieptas rokas attālumā, lai būtu labi kaimiņi, nepiekāpjoties saviem principiem. Kādu vakaru notiek nelaime - kaimiņiene Žaklīna ar auto notriec Bjanku.

otrdiena, 2021. gada 11. maijs

Delfīne de Vigāna "No un es"




Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

sestdiena, 2021. gada 8. maijs

Baiba Zīle "Piezīmes no Citurzemes"


Laipni lūgti Badzikistānā un Ordnungā!

Nebīstieties tāda jocīga sveiciena, jo patiesi normāls šajā grāmatā īsti nav neviens. Bet patiesībā to normālību jau nosaka vien tevis paša uztvere. Kopš pirmo reizi izlasīju Facebook laika līnijā Baibas Zīles piedzīvojumus ar baložpāri Ivetu un Raimondu, es jau gaidīju grāmatu. Jau esmu lasījusi Baibas iepriekšējo stāstu krājumu "Aukstākā ziema simt piecdesmit gados" un arī tievēšanas stāsts "Rausītis un karma". Tagad manā latviešu literatūras plauktiņā blakus dzeltenajam un zilajam vākam ieguls arī sivēnrozā "Piezīmes no Citurzemes". Mums ar Baibu Zīli humorā ir "pa ceļam". Un vispār šāds "piezīmju" un novērojumu žanrs man arī ļoti tīkams. Skatiet, piemēram, arī tulkotājas Silvijas Brices "Baigās piezīmes".

otrdiena, 2021. gada 4. maijs

Eleonora Troja "Amazones neraud"

"Nu, jā - kā vienmēr... Es tev par jūtām, tu man par anatomiju."

Kādā ziemas atvaļinājumā lasīju Eleonoras Trojas sievišķīgo romānu "Savu komētu nedzird". Tagad esmu mazliet iestrēgusi mājās ne tikai garo brīvdienu dēļ un manu kuslo prātu atkal glābj Eleonora Troja jeb Inga Gorbunova un Dana Sinkeviča ar amazonēm, kuras raud, bet ne pārāk publiski un ne pārspīlēti daudz. Romāns "Amazones neraud" sākotnēji tapa kā seriāls žurnālā "Ieva", vēlāk izdots vienkopus grāmatā un šogad izdots atkārtoti, cik man zināms, nedaudz pārstrādāts. Ja žurnālā un pirmajā izdošanas reizē man ar to nebija pa ceļam, tad šis noteikti romānam bija īstais laiks manā dzīvē. Pirms svētkiem visi mani smadzeņu resursi aizgāja, cenšoties produktīvi strādāt no mājām, kamēr brīvdienās manā dzīvē dominēja miegs ar pauzēm lasīšanai un ēdienam. Tādā šķietami relaksējošā ritmā nekas pārāk nopietns un filozofisks nemaz neiederas.

sestdiena, 2021. gada 1. maijs

Marčins Viha "Lietas, kuras es neizsviedu"

"Viņi vispār reti kad strīdējās. Viņi bija kā divi pretnostatīti spēki. Tektoniskās plāksnes, kas spiežas
viena pret otru. Māte sūdzējās. Tēvs izteica pretenzijas. Katrs parādīja savu nostāju, un abi turpināja būt līdzsvarā. Reizēm tikai mazliet lavas un pelnu." /23.lpp./

Pirms vairāk nekā pusotra gada izlasīju samērā nelielu fragmentu no kādas grāmatas topoša tulkojuma. Tas bija Marčins Viha (Marcin Wicha) un viņa "Lietas, kuras es neizsviedu" literatūras žurnālā Punctum. Un es apsolījos neizsviest šo darbu no galvas. Šī gada pavasarī grāmata nonāca pie lasītājiem un nu jau pie izdevēja "Mansards" ir izpārdota. Cik labi, ka paspēju to nopirkt! Un šoreiz tā pat pārāk ilgi negaidīja lasīšanas kārtu. Tas ir patiesi skaists eseju krājums, kur citāti par grāmatu lasīšanu, pirkšanu, krāšanu, pārlasīšanu un atbrīvošanos no tām, izrakstāmi lapu lapām. Tomēr valdījos. Nerakstīju visus, jo varēšu taču pa laikam izņemt grāmatu no plaukta un samīļot. Tomēr Marčins Viha nav rakstījis tikai par grāmatām un gadiem krātu privāto bibliotēku beigām. Viņš ieskatījies arī ebreju tautas vēsturē Polijā, viņš mēģinājis nodefinēt savu mammu. 

"Agrāk es domāju, ka mēs atceramies cilvēkus, kamēr spējam viņus aprakstīt. Tagad es uzskatu, ka ir otrādi: viņi ir ar mums kopā, kamēr vien mēs neprotam to izdarīt." /9.lpp./

Galu galā stāstītājs šīs grāmatas garumā atvadās no saviem vecākiem, ļaujot viņiem dusēt mūžīgā mierā. Tekstiem piemīt humors un tomēr tie ir arī sentimenta pilni. Taču sentiments nav salkans un pārsaldināts. Galvenais varonis spējis saskatīt arī ironisko savu senču veidotajā garīgajā un fiziskajā mantojumā. Kaut kur poļu kultūras atsaucēs es pazudu, savukārt Polijas ebreju vēstures jautājumos es spēju izsekot ar savām iepriekš gūtajām zināšanām, tikai gandrīz pazūdot. Daudzslāņainais tematu kopums savīts kopā monolītā atvadu runā saviem vecākiem, vienlaikus cenšoties saprast sevi. Es gribēju apskaut un samīļot savu mammu, kas mūslaiku apstākļos nav darīts tik sen. Izlasiet Marčinu Vihu, ja izdodas atrast kādā grāmatnīcā vai bibliotēkā!