Klēra Beresta "Mata tiesa"

Franču rakstniece Klēra Beresta (Claire Berest) romānā “Mata tiesa” (L’Épaisseur d’un cheveu) ieved lasītāju divu nelaimīgu cilvēku traģēdijā, jau no pirmās lappuses neatstājot neko apslēptu. Etjēns un Viva desmit gadus ir bijuši pāris – radoši, aktīvi, izvēlējušies dzīvi bez bērniem, baudot savu brīvību. Tomēr tieši cilvēka dabas tumšā puse ir tā, kas šo savienību pamazām aizved neprātā. Šis ir autores septītais romāns, bet pirmais, kas pieejams latviešu valodā. No franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova.

Lorāns Gunels "Pamošanās"

"Lielie uzņēmumi jau sen bija sapratuši, ka spēlēšanās ar pamatinstinktiem, dziņām un bailēm ir vienkāršākais un efektīvākais veids, kā pārdot jebko. Tas ir tikpat vienkārši kā nospiest pogu, neizbēgami panākot gaidīto efektu. Nav viņu problēma, ja tas velk cilvēkus uz leju." /31.lpp./

Franču rakstnieks Lorāns Gunels (Laurent Gounelle) savā reālistiskajā distopijā "Pamošanās" (Le Réveil) atsviež lasītāju atpakaļ Covid ierobežojumu laikā. Lai arī grāmatā vēstīts, ka tā ir izdomājums un nekādi nav saistāma ar realitāti, man šķiet, ka šis apgalvojums ir pilnīgs bleķis. Grāmata franču valodā iznāca 2022. gadā un latviešu valodā tulkota apgādā Zvaigzne ABC izdota 2024. gada jūlijā. No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone.

"Kad cilvēkiem ļauj brīvi izvēlēties, tie sadara jebko..."/51.lpp./

Rebeka Dotremēra “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi”

“Kā jau varēja nojaust, Žakomēns, kurš dzīves rītu bija sagaidījis mazs mazītiņš, tās norietā bija kļuvis pavisam vecs.

Viņš skrēja vēl lēnāk un palēcās vēl gausāk. Viņš pat atkal sāka sarauties.

Viņš vairs nebilda ne vārda. Viņš taupīja spēkus vissvarīgākajam: saklausīt vēja dvesmu parka koku lapotnē. Atsaukt atmiņā lietuslāšu bungošanu pa verandas jumtu. Atminēties, kā skolas pagalmā atbalsojas bērnu klaigas. Ieraudzīt kaiju pēdu nospiedumus bēguma mitrajās smiltīs. No jauna sadzirdēt pūļa troksni lielo sacīkšu dienās.

Millijas Vidokas saulessarga klakšķēšanu. Signāltauri, kuģim pametot ostu. Draugu gurdenos soļus sniegā. Dadzīšu vīterošanu pasaules visjaukākajā kapsētā. Millijas kleitu, kas aizķeras aiz ceļmalas puķēm. Un vēl mazliet – lietavas uz bruģa. Vēl mazliet- Džunas, Nila un Monas sīko soļu dipoņu, raudas un smieklus. Mūziku no viņa vissavādākajiem sapņiem. Un tad vēl to palielo oli, kas kādā vasarā skaņi atbalsojās klinšainā apvidū.

“Lūk, tas ir vissvarīgākais, “ viņš nopūtās.”

Vai tā maz var būt? Bērniem paredzēta grāmata, kas liek domāt par nebūt ne bērniem paredzētu filmu. Franču autore un ilustratore Rebeka Dotremēra radījusi patiesu mākslas darbu – grāmatu “Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi”. Un ziniet, par ko domāju, lapojot šo burvīgo meistardarbu? Par amerikāņu režisora Vesa Andersona filmu “Diženā viesnīca Budapešta” un tās galveno teicēju aktieri F. Mareju Ābrahamu. 

Žans Ženē "Zagļa dienasgrāmata"

“Nodevība, zagšana un homoseksualitāte ir šīs grāmatas galvenās tēmas. Starp tām pastāv saikne, kas, lai gan ne vienmēr acīmredzama, vismaz man šķiet, parāda tādu kā asinsvadu pinumu starp manu tieksmi uz nodevību un zagšanu un manām mīlām.” /151.lpp./

Franču modernista Žana Ženē (Jean Genet, 1910–1986) autobiogrāfiskais darbs “Zagļa dienasgrāmata” (Journal du voleur) bija patiesi franciska literatūra visās tās izpausmēs. Ne katram tā ies pie sirds, ne katrs to pieņems un gribēs saprast. Un ne katram tas arī jādara. Sākumā bija ļoti grūti ielasīties, stāstījums šķita saraustīts, lēkājošs, daudz tēlu, ar kuriem tā īsti lasītājs netiek iepazīstināts. Taču kādā brīdī tā lieta aizgāja un bija grūti atrauties. Šo darbu parasti raksturojot kā autobiogrāfisku, tomēr pats autors esot vēlējies, lai poētiskais iespaids būtu primārs pār vēlmi ieskatīties viņa dzīvē.

Delfīne de Vigāna "Balstīts patiesos notikumos"

Mūsdienu lasītājs vēlas patieso, viņš allaž interesēsies, cik daudz no grāmatā izlasītā vai filmā redzētā noticis pa īstam. Tas labi redzams arī tad, kad internetā meklē informāciju par kādu literāru darbu un Google piedāvā sadaļu ar bieži uzdotiem jautājumiem par tēmu. Tur allaž būs arī jautājumi par to, vai literārajam tēlam par prototipu ir īsts cilvēks, kas no aprakstītā noticis ar autoru pašu un tamlīdzīgi vaicājumi. Delfīne de Vigāna (Delphine de Vigan) man literatūrā ir īsta mīlestība un nelaižu garām nevienu viņas grāmatu, kas tulkota latviešu valodā. Uzreiz pēc izdošanas nopirku arī jaunāko "Balstīts patiesos notikumos" (D'après une histoire vraie), taču ilgi atliku tās lasīšanu. Man bija bail, ka mana mīlestība tiks pievilta. Taču nē! Manas jūtas attaisnotas pilnā apmērā.

Valērija Perēna "Svaigs ūdens puķēm"

Ar nāvi tā ir vienmēr. Jo senāk tā ir iestājusies, jo mazāk ietekmē dzīvos. Laiks iznīcina dzīvi. Laiks iznīcina nāvi." /17.lpp./

Franču rakstnieces Valērijas Perēnas (Valerie Perrin) "Svaigs ūdens puķēm" ir grāmata, ko nebūtu izvēlējusies, manuprāt, neveiksmīgā vāka dēļ. Tas mudina domāt par salkanu un pavieglu romāniņu. Arī anotācija var maldināt. Taču es ignorēju vāku un ļāvos citu lasītāju atsauksmēm, grāmatklubu biedru un grāmatmīļu ieteikumiem. Labi, ka tā! Es jūtos daudzkārt ieguvusi, jo šī ir vienkārši apburoša grāmata! "Svaigs ūdens puķēm" nav tikai šķietami vientuļās kapu uzraudzes dzīves stāsts. Tā ir mīlestība, noslēpumi, sagadīšanās, dzīvie un mirušie, liktenis un nejaušības, tie ir cilvēki ar drosmīgām izvēlēm un cilvēki ar gļēvu dzīvi. Un vēl tā ir brīnišķīgi līdz pašām beigām noturēta intriga. 

Negara Džavadi "Dezorientāliste"

Irāņu izcelsmes franču rakstnieces Negaras Džavadi romāns "Dezorientāliste" savulaik manā plauktā nonāca, lai es paplašinātu savu zināšanu apvārsni par ģeogrāfiski "eksotiskākām" valstīm. Cik gan daudz vidējais aritmētiskais cilvēks zina par Irānu, par cilvēkiem un politiskām peripetijām tur? Es teiktu, ka neko daudz. Trīs gadus grāmata gaidīja manu garastāvokli lasīt. Aizverot pēdējo vāku, gribējās pameklēt, cik daudz no galvenās varones Kimias personiskajiem pārdzīvojumiem balstīts reālā stāstā, vai aprakstītais nāk no autores pašas piedzīvotā? Pēcsajūta ļoti reālistiska. Un patiesi, internetā par autori esošā informācija liecina, ka galvenajā grāmatas tēlā ir ielikts arī šis tas no autores.

Delīne de Vigāna "Bērni ir karaļi"

"Nav nekādas vajadzības izrādīties, lai kļūtu redzams, izsekojams, identificējams, reģistrējams un arhivējams. Novērošanas kameras, kā arī saziņas, pārvietošanās un maksājumu izsekojamība, neskaitāmi digitālie nospiedumi, ko atstājam it visur, ir izmainījuši mūsu attiecības ar tēlu un intimitāti." /213. lpp./

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas psiholoģiskie romāni man patīk jau no pirmā lasītā, latviešu valodā tulkotā, viņas darba - "Lojalitātes". Nepilnu gadu vēlāk lasīju arī otro tulkoto - "No un es". Pagājis vēl viens gads un esmu izlasījusi arī trešo "Bērni ir karaļi", kas ir viņas jaunākā grāmata arī franču valodā. 

Autore paliek uzticīgam savam stilam - runāt par visas sabiedrības problēmjautājumiem. Šoreiz tie ir sociālie tīkli, interneta platformas un bērnu neierobežota eksponēšana tajos. Taču šoreiz, pretēji iepriekšējām divām pieredzēm, de Vigānai nu reiz izdevies uzrakstīt tieši tik daudz, lai būtu pietiekami. Aizver pēdējo vāku un nodomā, ka ir gana - stāsts ir noslēgts. Īsumā - izcili! Man patīk un es saprotu, kas šo grāmatu padarījis populāru gan Francijā, gan  citur, kur tā izdota tulkota. 

Fransuāza Sagāna "Visos sirds nostūros"

Franču rakstniece Fransuāza Sagāna man zināmākā šķita ar savu pirmo grāmatu "Esiet sveicinātas skumjas", jo citas nebiju lasījusi. Kad uzzināju, ka latviešu valodā iznāk iepriekš nepublicētais, autores dzīves laikā (1935 - 2004) pēdējais tapušais romāns, iekšēji jutu, ka man to noteikti vajag. Anotācijā sola, ka tekstā ir Sagānai raksturīgais nesavažotais gars, absolūtā brīvība, griezīgais humors un uzdrīkstēšanās. Kā nu netieksies pēc ikoniskas autores darba, kurš sola viņas vispārzināmā stila turpinājumu? Protams, ka vajag! Un ziniet, ko? Izrādās, ka "Esiet sveicinātas skumjas" man galvā iezagušās pašas, neprasītas un nemaz nelasītas. Izrādās, ka tieši ar "Visos sirds nostūros" es iepazīstu Sagānu nevis saņemu man jau zināmo un gaidīto. Interesanti gan, kā nelasīts darbs (tās skumjas) var šķist sev tik pazīstams un tuvs, ja patiesībā nav nemaz lasīts? Bet nopirkusi gan savulaik es šo grāmatu biju un nu laikam ir īstais brīdis to izlasīt. Bet atgriezīšos pie nupat patiešām izlasītā romāna.

Mailisa de Kerangala "Salabot dzīvos"

Vajadzēja kādu laiku nogaidīt līdz saņēmos uzrakstīt plašāk par franču rakstnieces Mailisas de Kerangalas (Maylis de Kerangal) romānu "Salabot dzīvos" (Réparer les vivants). Gaidīt vajadzēja ne tāpēc, ka būtu kārtīgi jāsagremo orgānu ziedošanas vai jauna cilvēka nāves temats, bet gan tā dēļ, kā grāmata uzrakstīta. Ar tiem franču rakstniekiem man kā pa kalniem. Man ārkārtīgi patikušas Delfīnas de Vigānas grāmatas, autoru duo Silēnas Egāras un Pola Beorna darbs, arī Olivjē Burdo un Daniels Penaks, bet ar Annu Gavaldu vai Ežēnu Grīnu man nav bijis īsti pa ceļam. Ar Mailisu de Kerangala laikam man arī īsti stilistiski nav lemts tēju kopā dzert. Man ārkārtīgi patika grāmatas pamattēma - atvases zaudējums, nāve, samierināšanās ar to, medicīna, orgānu ziedošana. Taču man īsti nepatika forma, kādā šis viss iekļauts. Franču valodu nedaudz esmu mācījusies, tāpēc aptuveni nojaušu, cik milzīgu un neapskaužami sarežģītu darbu paveikusi tulkotāja Vineta Berga.

Delfīne de Vigāna "No un es"

Franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas vārds līdz ar latviešu mākslinieces Lotes Vilmas Vītiņas vizuālo risinājumu man jau zināms no iepriekšējā latviešu valodā tulkotā romāna "Lojalitātes". Nupat iznācis vēl viens "No un es", kas tikpat labi varētu saukties "No un Lū". Hronoloģiski "Lojalitātes" ir jaunākais darbs, jo iznācis 2018.gadā, savukārt "No un es" jau 2008.gadā, bet latviešu valodā izdoti apgrieztā secībā. Turklāt "No un es" arī jau ekranizēta 2010. gadā. Arī šajā grāmatā de Vigāna pievēršas problēmjauniešiem un maz apspriestam tematam. Šoreiz tie ir bez pajumtes palikušie un šīs nelaimes sekas. Spoži! Nevaru nesalīdzināt ar iepriekšējo lasīto - arī šoreiz lasāmā šķiet mazliet par maz. Man gribējās vēl vismaz dažas lapas, vismaz kādu nodaļu.

Karolīna Roka un Greguārs Mabīrs "Vilku skola"

Ja franču autores Karolīnas Rokas vārds mums bija svešs, tad mākslinieka Greguāra Mabīra stils mums jau pazīstams no grāmatas "Pat briesmoņi tīra zobus". Septembrim ļoti atbilstoši iznācis abu franču autoru kopdarbs "Vilku skola". Tā ir grāmata piecus līdz deviņus gadus veciem bērniem, kurā izklāstītas dažādās mazā vilcēna un viņa vecāku vēlmes saistībā ar skolu. Plānajā grāmatiņā paslēpti arī vairāki citi slāņi, piemēram, par dažādām personībām, kas attiecīgi ietekmē arī intereses un vēlmes, par draudzību un līdzās pastāvēšanu u.c.

Mazajam Vilcēnam jādodas uz baiso vilku skolu, kur audzēkņi mācās kauties, kaukt, trenkāt, ēst kā sušķi un lamāšanos. Lielie vilki sagaida, ka dēls kļūs par īstu slikto manieru paraugu. Turpretim pats vilcēns gribētu iemācīties lasīt, lai saprastu pasaku grāmatās rakstīto, un iemācīties skaitīt, lai izskaitītu zvaigznes debesīs. 

Delfīne de Vigāna "Lojalitātes"

"Faktiski visi pāri ir noziedzīga savienība". /94.lpp./

Vienā elpas vilcienā izrāvu cauri franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Lojalitātes". Patiesībā nelielā apjoma dēļ, 160 lappuses, īsti pat neceļas roka nosaukt par romānu. Tas vienlaikus ir gan šīs grāmatas pluss, gan mīnuss. Man ļoti būtu gribējies lasīt tālāk, kaut kādu atrisinājumu, to, ka pieaugušie ieraudzīs postu, kurā krīt bērni, precīzāk sakot, gribēju izlasīt, kā pieaugušie rīkosies, jo pašās pēdējās rindās uzzināt uzzināja. Īpaši sadrumstalotu visu padara arī tas, ka ir četri stāstītāji. Man šīs grāmatas bija par maz, es būtu lasījusi arī divtik biezāku.

Teo un Matisam ir trīspadsmit gadu. Abu stāstījums romānā ir trešajā personā izklāstīts skatījums no malas. Vienlaikus ar savu redzējumu dalās arī abu puišu klases audzinātāja un vēl arī Matisa mamma, kuras "runā" ar lasītāju pašas. Četri stāstītāji, četri redzējumi vienam un tam pašam, bet neizmērojami liels aklums un neredzēšana vai pat atsacīšanās redzēt problēmas.

Silēna Edgāra un Pols Beorns "14-14"

Tas, ka grāmatai ir divi autori, ir mulsinoši. Man vienmēr šķitis neizprotami, kā divi cilvēki spēj tik labi "saburzīties", ka izveido vienu tekstu, kurā nav pamanāma pārslēgšanās no viena autora rakstītā uz otra autora radīto. Franču rakstniekiem Silēnai Edgārai un Polam Beornam, tas, manuprāt, izdevies lieliski. Jauniešu auditorijai paredzētajā romānā "14-14" nevienu pašu reizi neiedomājos par to, ka pie teksta strādājuši divi autori. Lai arī it kā neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, mani tā ārkārtīgi aizrāva, bet iemīlējos es vispirms tās vizuālajā veidolā.
Īpaši uzteicamo grāmatas romantiski maigo vizuālo noformējumu radījis mākslinieks Mārtiņš Zutis. Dūmakaini gaisīgie pasteļtoņi varbūt varētu šķist tādi meitenes vairāk piesaistoši, bet šādam vintage tematikas darbam šķiet ļoti iederīgi un man vispār nepatīk dalīt krāsas "meiteņu" un "puišu" krāsās.

Lakoniskais nosaukums neko daudz priekšā nepasaka, bet romantiski gaisīgais vāk šķiet tik ļoti piederīgs ceriņziedu laikam. Nopirku jau pirms kāda laika, apbrīnoju un noliku vēlākai lasīšanai. Savās ikdienas gaitās vienu pēc otras uz ielas ieraugot vairākas senatnīgas pasta spraugas ēku durvīs, sapratu, ka tas ir mājiens beidzot arī izlasīt "14-14". Izrādās, ka šī grāmata arī bija iekļauta Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas kolekcijā, 2017.gadā, lasītāju kategorijai 11+ gadi, kas man dod papildus aspektu, kurā balstīt izlasītā vērtējumu.

Mjūriela Barberī "Eža elegance"

"Mišela kundze... Kā lai pasaka? Viņa izstaro gudrību. Un tomēr viņa pūlas, tas ir redzams, darīt visu iespējamo, lai tēlotu durvju sardzi un izliktos par padumju. [..] Mišela kundzei piemīt eža elegance - ārēji viņu sargā adatiņas, īsts cietoksnis, bet es intuitīvi jūtu, ka iekšēji viņa ir tikpat vienkārši izsmalcināta kā eži, šie mazie, tēloti laiskie, izmisīgi vientuļie un ārkārtīgi elegantie dzīvnieciņi." /137. lpp./

Šī grāmata varētu būt no sērijas "kauns, ka tik ilgi lasu", jo šī laika ziņā bija tiešām ievilkusies lasīšana. No otras puses, šobrīd jau nekādas steigas ar atdošanu atpakaļ īpašniekam nav. Jāpacenšas tik tagad izlasīt visas palienētās grāmatas un tad jau vispār nebūs ne par ko vairs kauns.

Franču rakstniece un filozofijas skolotāja Mjūriela Barberī grāmatā "Eža elegance" izvērsusi pārdomas par vientulību, par sabiedrības slāņu dažādību, kas kam piedienas un kas nē. Šajā grāmatā iepītas gan parūgtas un nedaudz vīzdegunīgas seniora pārdomas, gan pusaudža melnbaltais pasaules skatījums, neliels skrējiens caur filozofijas vēsturi un domāšanas virzieniem apvienojumā ar šķipsniņu kultūrvēstures un nelielu deguna iebāšanu japāņu kultūrā.

Anna Gavalda "Atzīšanās"

Franču autores Annas Gavaldas stāstu krājumu "Atzīšanās" izvēlējos kā vienu no grāmatām atvaļinājumam siltās vietās. Zināju, ka negribēšu lasīt neko pārlieku nopietnu un nomācošu, turklāt stāsts kā forma pieļauj biežas pauzes lasīšanā. Iepriekš ar Annas Gavaldas grāmatām nebiju saskārusies, lai arī latviešu valodā esot iznākušas vairākas. Krājumā "Atzīšanās" iekļauti septiņi stāsti par cilvēkiem dažādās situācijās. Vienkārši cilvēki, kuri varētu būt arī mani kaimiņi vai kolēģi, ar dažādām vājībām, ieradumiem un domām. Anotācijā norādīts, ka stāsti apliecina, cik svarīgi doties uz priekšu, nepaliekot pie pagātnes brūcēm. Dažos stāstos to tiešām saskatīju, dažos īsti nevarēju. 

Žoržs Pereks "Dzīve lietošanas pamācība"

Es nezinu nevienu cilvēku, kurš Žorža Pereka grāmatu "Dzīve lietošanas pamācība" būtu izlasījis ātri. Un tas ir ne tikai tās lielā apjoma dēļ (668 lappuses), bet arī tās saliktās un sarežģītās būtības dēļ. Arī es to lasīju apmēram divus mēnešus, izlaižot vien reto vakaru un katru reizi izlasot tikai pāris lappuses, jo visai ātri iesnaudos. Ne velti uz vāka maziem burtiņiem rakstīts arī vārds "romāni", tieši tā - daudzskaitlī. Nudien 99 nodaļās, kurās attēlots kāds Parīzes īres nams šķērsgriezumā, ir izklāstīts nevis viens stāsts, bet gan vairāki. Tajos ir mīlestība, traģēdijas, ģimenes sāgas, piedzīvojumi, noziegumi, ikdienišķas nebūšanas un mistiskas parādības. Nedaudz intelektuāli piepūloties, izlasot 99 nodaļas, sešās grāmatas daļās, jūs patiesībā būsiet izlasījuši vismaz 20 mazākas grāmatas, taču tās visas būs savijušās vienā lielā stāstā, ja tam ļausieties.

Kristofs Onodibio "Ticēt brīnumainajam"

Izlasījusi Kristofa Onodibio "Ienirt", uzreiz ķēros klāt arī otrajai grāmatai "Ticēt brīnumainajam", jo Cēzara mīlestība un naids pret pazudušo sievu Pasu mani gluži vienkārši nelaida tik vienkārši vaļā. Romāns “Ticēt brīnumainajam”, ciešā saistībā ar “Ienirt”, seko Cēzara gaitām no Parīzes līdz pat Itālijai un Grieķijai (un arī tālāk), liekot viņam apjaust, cik liels muļķis viņš bijis, domājot, ka Eiropa ir pasargāta no teroraktiem un droša vieta viņa ģimenei. Viņš ar skaudru spēku apjauš, ka bijis muļķis, strīdoties ar Pasu un, iespējams, vajadzējis ļauties sievas kārei pēc izraušanās no mirstošās Eiropas.

Kristofs Onodibio "Ienirt"

Kad daudzu citu lasītāju un atsauksmju rakstītāju lielā sajūsma un tekstu plūsma nedaudz noklususi, līdz franču rakstnieka un žurnālista Kristofa Onodibio (Christophe Ono-dit-Biot) darbam "Ienirt" esmu tikusi arī es. Ieniru šajā saules, siltuma, mīlestības un naida pasaulē līdz pašām ausīm un vēl mazliet, tikai skābekļa balonu neattapu līdzi paķert. Un palasījusi arī dažas intervijas ar autoru, ienirstu vēl dziļāk šajā daudzdimensiju labirintā, tik ļoti labi saprotot, kāpēc Facebook grupā "Izcilas grāmatas" un arī citur esmu lasījusi tik daudzu šī darba apburtu cilvēku atsauksmes.

Ežēns Grīns "Universālā kopiena"

Franču kinorežisora, rakstnieka un dramaturga Ežēna Grīna (Eugène Green) grāmatu "Universālā kopiena" paņēmu apgāda "Mansards" mājās no palodzes grāmatām, kas meklē jaunas mājas. Mani uzrunāja anotācija uz pēdējā vāka, bet es neveicu vienu sev ierastu darbību - nepašķīru kādu lapu grāmatas vidū, lai paskatītos vai mani uzrunā arī nejauši izvēlēts teikums tekstā. Šī grāmata ir ļoti izteikts gaumes jautājums, man nepatika, bet Goodreads lapā var lasīt arī gluži pretējas - izteikti sajūsmas pilnas atsauksmes.