Mjūriela Barberī "Eža elegance"

"Mišela kundze... Kā lai pasaka? Viņa izstaro gudrību. Un tomēr viņa pūlas, tas ir redzams, darīt visu iespējamo, lai tēlotu durvju sardzi un izliktos par padumju. [..] Mišela kundzei piemīt eža elegance - ārēji viņu sargā adatiņas, īsts cietoksnis, bet es intuitīvi jūtu, ka iekšēji viņa ir tikpat vienkārši izsmalcināta kā eži, šie mazie, tēloti laiskie, izmisīgi vientuļie un ārkārtīgi elegantie dzīvnieciņi." /137. lpp./

Šī grāmata varētu būt no sērijas "kauns, ka tik ilgi lasu", jo šī laika ziņā bija tiešām ievilkusies lasīšana. No otras puses, šobrīd jau nekādas steigas ar atdošanu atpakaļ īpašniekam nav. Jāpacenšas tik tagad izlasīt visas palienētās grāmatas un tad jau vispār nebūs ne par ko vairs kauns.

Franču rakstniece un filozofijas skolotāja Mjūriela Barberī grāmatā "Eža elegance" izvērsusi pārdomas par vientulību, par sabiedrības slāņu dažādību, kas kam piedienas un kas nē. Šajā grāmatā iepītas gan parūgtas un nedaudz vīzdegunīgas seniora pārdomas, gan pusaudža melnbaltais pasaules skatījums, neliels skrējiens caur filozofijas vēsturi un domāšanas virzieniem apvienojumā ar šķipsniņu kultūrvēstures un nelielu deguna iebāšanu japāņu kultūrā.

Emīls Zolā "Terēza Rakēna"

Franču rakstnieks naturālisma žanra pārstāvis Emīls Zolā jau ierindojams klasiķu plauktiņā, taču

romānu "Terēza Rakēna" esmu izlasījusi tikai tagad. Skolas laikā (ja pareizi atceros) mēs varējām izvēlēties starp vairākiem Zolā romāniem, ko lasīt vasarā vai arī īsi pirms pēc plāna nonācām pie tās apspriešanas. Izvēlējos "Dāmu paradīzi" un tā kļuva par manu mīļāko pavasara grāmatu. Tā vienkārši man asociējas ar pavasari un viss. Ik pa laikam tieši pavasarī man ir neizmērojama vēlme to pārlasīt. Tieši šādā kārtā "Terēza Rakēna" skolas laikā man paskrēja garām nemanīta. Tagad vairs neatceros, vai vienkārši tā man palidoja gar ausīm vai gluži vienkārši mēs to pat neapspriedām, jo to izvēlējies nebija neviens. Lai vai kā, grāmata man jau pāris gadus plauktā ir un tagad esmu to arī izlasījusi.

Endrū Millers "Tīrs"

Pirmrevolūcijas Francija, 18.gadsimts, jauns inženieris Žans Batists, kura pirmais nozīmīgais darbs ir ... iztīrīt kapsētu no kauliem. Nevainīgo kapsēta tikusi izmantota kā masu apbedījumu vieta un sākotnēji nemaz neatradās tik tuvu cilvēku mājokļiem, bet pilsēta aug un plešas līdz iekļauj arī apjomīgās mūža mājas ar visu to smakojošo saturu. Kapi jaušami ne vien gaisā, bet arī cilvēku elpā un ēdiena smaržā, trūdošo līķu smārds ir it visur. Jāsaka, ka šis ir viens no romāniem, kas spēj radīt ne vien vizuālās, bet arī aromātu gleznas - grāmata ar smaciņu. Endrū Milleram ir izdevies saraukt manu lasītāja degunu, jo šķiet, ka kapu smārds tā vien dveš no grāmatas lapām. Neesmu lasījusi neko citu no Millera darbiem, lai varētu apgalvot, ka viņam šis vairāku dimensiju radīšanas triks ar burtiem sanāk vienmēr.

Zuzanna Kubelka "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Ceļojumi, greznas viesnīcas, bagātīgi restorāni un krāšņa dzīve studentei Kitijai Valentīnai vēl vakar nerādījās ne sapņos. Jau šodien viņa satiek divreiz vecāko un apburoši šarmanto amerikāņu žurnālistu Klifordu Tečeru un viss sākas. Kaislīga mīlestība ar mokošiem atšķirtības brīžiem un spirdzinošām atkalsatikšanām. Tam visam pa vidu Kliforda sieva. "Labāk mokošas beigas, nekā bezgalīgas mocības" tāds ir Kitijas motīvs Zuzannas Kubelkas romānā "Ardievu, Vīne - sveika, Parīze!"

Valentīna Freimane "Ardievu Atlantīda"

Ziemassvētku brīvdienas beidzot bija laiks, kad varēju mierīgu sirdi pievērsties grāmatām. Atļāvos ignorēt mācību darbus un piešķirt sev svētku brīvdienas, kurās nedomāju ne par notikumiem Latvijā, ne ko citu. Šoreiz izvēle krita uz Valentīnas Freimanes darbu "Ardievu Atlantīda". Tā ir ne vien grāmata par ebrejiem Latvijā laikā, kad viņus centās nīdēt gandrīz visā pasaulē, bet arī par laiku, kas parāda, ka ebreji ir tieši tādi paši cilvēki kā visi citi, bet aizspriedumi pret viņiem aizvien ir valdījuši dažnedažādi.

Paula Makleina "Parīzes sieva"

Manā plauktiņā, šoreiz virtuālajā iegulst vēl viena grāmata par rakstnieku sievām. Iepriekš lasīju par latviešu rakstnieku dzīvesbiedrēm, tagad pārītis no svešām zemēm. Pabeidzu lasīt Paulas Makleinas darbu "Parīzes sieva" un man radās šausmīgi daudz pārdomu par vīriešiem. Jāatzīst, ka lielākā daļa no sērijas "visi veči ir cūkas". Šis romāns ir stāsts par dižā rakstnieka Ernesta Hemingveja pirmo sievu Hadliju Ričardsoni. Sāpīgs, smeldzīgs un ārkārtīgi emocionāls darbs, kura lasīšanas laikā nekā nespēju palikt vienaldzīga un distancēta.