"Mišela kundze... Kā lai pasaka? Viņa izstaro gudrību. Un tomēr viņa pūlas, tas ir redzams, darīt visu iespējamo, lai tēlotu durvju sardzi un izliktos par padumju. [..] Mišela kundzei piemīt eža elegance - ārēji viņu sargā adatiņas, īsts cietoksnis, bet es intuitīvi jūtu, ka iekšēji viņa ir tikpat vienkārši izsmalcināta kā eži, šie mazie, tēloti laiskie, izmisīgi vientuļie un ārkārtīgi elegantie dzīvnieciņi." /137. lpp./
Šī grāmata varētu būt no sērijas "kauns, ka tik ilgi lasu", jo šī laika ziņā bija tiešām ievilkusies lasīšana. No otras puses, šobrīd jau nekādas steigas ar atdošanu atpakaļ īpašniekam nav. Jāpacenšas tik tagad izlasīt visas palienētās grāmatas un tad jau vispār nebūs ne par ko vairs kauns.
Franču rakstniece un filozofijas skolotāja Mjūriela Barberī grāmatā "Eža elegance" izvērsusi pārdomas par vientulību, par sabiedrības slāņu dažādību, kas kam piedienas un kas nē. Šajā grāmatā iepītas gan parūgtas un nedaudz vīzdegunīgas seniora pārdomas, gan pusaudža melnbaltais pasaules skatījums, neliels skrējiens caur filozofijas vēsturi un domāšanas virzieniem apvienojumā ar šķipsniņu kultūrvēstures un nelielu deguna iebāšanu japāņu kultūrā.
Renē jeb Mišela kundze ir durvju sardze lepnā Parīzes namā, kur dzīvokļi aizņem uzreiz visu stāvu un tikai dažreiz vienā stāvā ir divi dzīvokļi. Renē ir 54 gadi, televizoru savā durvju sardzes kambarītī viņa ieslēgusi tikai skata pēc, lai neatklātu bagātajiem savu rūpīgi slēpto interesi un zināšanas par filozofiju, kultūru, mākslu. Viņa slepus lasa filozofijas grāmatas, Ļeva Tolstoja romānus un ne tikai. Renē ir vienkāršas izcelsmes, taču daudz lasījusi un uzskata sevi par ļoti gudru, kas, viņasprāt, ir nepieklājīgi neatbilstoši viņas izcelsmei. Viņa ir ļoti paškritiska. Vienlaikus savās pārdomās par apkārtējiem Renē ir mazliet augstprātīgi vīzdegunīga.
Otra galvenā varone ir 12 gadus vecā Paloma, kura cieši apņēmusies veikt pašnāvību, kolīdz sasniegs 13 gadu vecumu. Paloma ir neparasti gudra savam vecumam, ar trāpīgām novērošanas spējām un apbrīnojamu analīzes prasmi. Paloma ar ģimeni dzīvo namā, kurā strādā Renē. Arī šī varone jūtas vīzdegunīgi pārāka par citiem līdzcilvēkiem.
Tuvāk grāmatas noslēgumam autore lasītājam pasviež vēl trešo no kopējās masas nedaudz atšķirīgo varoni. Kakuro Odzu ir pensionējies tehnoloģiju tirgotājs, ārkārtīgi erudīts un zinošs, taču bez mazākās pārākuma sajūtas pret sastaptajiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma vai izcelsmes. Patiesību sakot, jāatzīst, ka kaut kādas aktīvākas norises romānā sākas tikai ar jaunā kaimiņa parādīšanos. Līdz tam grāmatas stāsts rit diezgan rimtu gaitu, kā lieliem viļņiem pār lasītāju gāžot dažādas filozofiskas pārdomas vai atziņas.
Renā stāstījuma nodaļām mijoties ar Palomas redzējumu, pa laikam iespraukta vēl kāda nodaļa "Dziļā doma" vai "Pasaules kustības dienasgrāmata" no Palomas. Citātu šajā grāmatā gan par filozofiju, gan kultūru un cilvēku dabu ir nudien daudz, taču galvā tie īpaši neaizķeras, ja vien nav kaut kur pierakstīti vai citādi piefiksēti. Kultūratsauču ziņā Mjūrielas Barberī romāns atgādina citu franču autoru, Kristofu Ondodibio, ar viņa "Ticēt brīnumainajam" un "Ienirt". Cik esmu novērojusi pēc pašas lasītā, franču autoriem laikam raksturīgi tādi nedaudz augstprātīgi un vīzdegunīgi tēli, kas it kā izveidoti, lai pasmietos par tādu īpašu iedomīgo cilvēku tipu, bet beigās paši tādi izrādās.
Īsāk sakot, šī grāmata ir bagātīga prāta fizkultūra. Tik ļoti, ka pirms tās prasās ātri pārlasīt kādu īso ievadu filozofijā. Tad, šo grāmatu lasot, sajūties nedaudz intelektuālāks. Savukārt, ja visu laiku dzenā pa smadzeņu krokām kaut ko pirms 10 gadiem mācītu... Ir viegli sajusties dumjam. Savukārt kontrastam beigās vienam no senioru vecuma tēliem autore ielikusi prātā atsauci uz repera Eminema dziesmu. Smalki. Interesantā veidā parāda galveno domu - cilvēku atšķirību. Kopumā man šī grāmata patika un to lasīju ar lielu aizrautību, kad tiku pie lasīšanas un spēju tai koncentrēties. Taču pa laikam tēli mani mazliet pakaitināja un tas savukārt lasīšanu bremzēja.
"Es izlasīju tik daudz grāmatu...
Tomēr kā visi autodidakti es nekad neesmu pārliecināta par to, ko tajās esmu sapratusi. Šķiet, var vienā dienā ar vienu skatienu aptvert zināšanu kopumu, itin kā no neredzamiem atzarojumiem piepeši rodas un savā starpā saaužas manis iepriekš lasītās grāmatas,tad jēga pēkšņi pazūd, galvenais izslīd, un es veltīgi pārlasi tās pašas rindas, katru reizi tās kļūst aizvien nesaprotamākas, kamēr man sāk šķist, ka esmu traka vecene, kas omā, ka, uzmanīgi izlasot ēdienkarti, jau ir pilns vēders." /45. lpp./
Otra galvenā varone ir 12 gadus vecā Paloma, kura cieši apņēmusies veikt pašnāvību, kolīdz sasniegs 13 gadu vecumu. Paloma ir neparasti gudra savam vecumam, ar trāpīgām novērošanas spējām un apbrīnojamu analīzes prasmi. Paloma ar ģimeni dzīvo namā, kurā strādā Renē. Arī šī varone jūtas vīzdegunīgi pārāka par citiem līdzcilvēkiem.
"Cilvēki, ar kuriem satiekas mana ģimene, visi ir gājuši pa to pašu ceļu - jaunībā padarījuši rentablu savu gudrību, izspieduši kā citronu mācību zelta bedri un nodrošinājuši sev elitāru stāvokli, lai pēc tam visu dzīvi brīnītos par to, kāpēc lielās cerības ir novedušas pie tik nožēlojamas eksistences. Cilvēki domā, ka dzenas pēc zvaigznēm, bet kā zelta zivtiņas attopas akvārijā. Es domāju, vai nebūtu daudz vienkāršāk no paša sākuma bērniem mācīt, ka dzīve ir absurda. Tas atņemtu bērnībai dažus jaukus brīžus, bet sniegtu ievērojamu atvieglojumu pieaugušajam vai vismaz novērstu traumu - akvārija traumu." /15. lpp./
Tuvāk grāmatas noslēgumam autore lasītājam pasviež vēl trešo no kopējās masas nedaudz atšķirīgo varoni. Kakuro Odzu ir pensionējies tehnoloģiju tirgotājs, ārkārtīgi erudīts un zinošs, taču bez mazākās pārākuma sajūtas pret sastaptajiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu vecuma vai izcelsmes. Patiesību sakot, jāatzīst, ka kaut kādas aktīvākas norises romānā sākas tikai ar jaunā kaimiņa parādīšanos. Līdz tam grāmatas stāsts rit diezgan rimtu gaitu, kā lieliem viļņiem pār lasītāju gāžot dažādas filozofiskas pārdomas vai atziņas.
Renā stāstījuma nodaļām mijoties ar Palomas redzējumu, pa laikam iespraukta vēl kāda nodaļa "Dziļā doma" vai "Pasaules kustības dienasgrāmata" no Palomas. Citātu šajā grāmatā gan par filozofiju, gan kultūru un cilvēku dabu ir nudien daudz, taču galvā tie īpaši neaizķeras, ja vien nav kaut kur pierakstīti vai citādi piefiksēti. Kultūratsauču ziņā Mjūrielas Barberī romāns atgādina citu franču autoru, Kristofu Ondodibio, ar viņa "Ticēt brīnumainajam" un "Ienirt". Cik esmu novērojusi pēc pašas lasītā, franču autoriem laikam raksturīgi tādi nedaudz augstprātīgi un vīzdegunīgi tēli, kas it kā izveidoti, lai pasmietos par tādu īpašu iedomīgo cilvēku tipu, bet beigās paši tādi izrādās.
Īsāk sakot, šī grāmata ir bagātīga prāta fizkultūra. Tik ļoti, ka pirms tās prasās ātri pārlasīt kādu īso ievadu filozofijā. Tad, šo grāmatu lasot, sajūties nedaudz intelektuālāks. Savukārt, ja visu laiku dzenā pa smadzeņu krokām kaut ko pirms 10 gadiem mācītu... Ir viegli sajusties dumjam. Savukārt kontrastam beigās vienam no senioru vecuma tēliem autore ielikusi prātā atsauci uz repera Eminema dziesmu. Smalki. Interesantā veidā parāda galveno domu - cilvēku atšķirību. Kopumā man šī grāmata patika un to lasīju ar lielu aizrautību, kad tiku pie lasīšanas un spēju tai koncentrēties. Taču pa laikam tēli mani mazliet pakaitināja un tas savukārt lasīšanu bremzēja.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru