Zini to skaņu, kas rodas, kad pludmalē pa sausām smiltīm ej nedaudz šļūkājot kājas? Tāda it kā griezīga un ausīs cērtoša kā nagu skrāpēšana pa stiklu, bet vienlaikus arī tik ļoti tīksmīgi skrienoša no papēža līdz pašām matu saknītēm. Tā, manuprāt, dzied smiltis. Vajadzēja būt tādai sakritībai, ka pabeidzu lasīt Rasas Bugavičutes-Pēces "Puika, kurš redzēja tumsā" , uzreiz atvēru Lienītes Mednes-Spāres "Dziedošās smiltis" un tur pirmais stāsts "Paklausies, kā smiltis dzied" ir par līdzīgu tematu. Nemaitāšu nākotnes lasītājam grāmatas atklāšanas prieku jau pirmajā stāstā. Vien piebildīšu, ka mazās meitenītes sāpe manī iedūrās visvairāk. Jau ar pirmo krājuma stāstu, biju ierauta iekšā līdz ausīm un sevi apzināti bremzēju, cenšoties neizlasīt visu vienā rāvienā. Krājumiņš šķiet ļoti plāns, bet ir ārkārtīgi ietilpīgs, noslīpēts un meistarīgs bez pašmērķīgas izcakināšanās izpausmēm. Tur viss ir savās vietās.
Galvenais stāsta temats, kas tādā vai citādā, bet diezgan neslēptā, veidā caurvij visu tēlu dzīvi, ir vientulība. Tās ir piezemētas, ļoti reālas dzīves ainiņas, mazi izrāvumi, kas ļoti ietilpīgi, bet nedaudzos vārdos parāda visu garo komētas asti, kas cilvēkam velkas līdzi. Šo stāstu tēli varētu dzīvot jebkurā laikā un vietā, jo cilvēciskās sāpes nav pie piesienošas. Vientuļš var būt mazs bērns ar savu skatījumu uz notiekošo, vientuļš var būt pensionārs, kurš zina, kāpēc tuvinieki kavējas, bet var būt vientuļš arī tāds pensionārs, kuram tuvinieks smird un vārtās turpat deguna priekšā. Vientulība visspilgtākajā veidā, manuprāt, izpaužas stāstā "Sieviete ar binokli". Vientulība ir viltīga, to ne vienmēr pats sev spēj saskatīt un ne vienmēr gribas sev atzīt, kā tas ir stāsta "Mēs taču esam draugi" varoņiem.
Stāsts ir tāda patīkama forma, ko esmu iemīlējusi tikai pēdējos gados. Stāsts ļauj savilkt, sakāpināt emocijas, uzvest lasītāju kalnā un tad nosviest lejā vai apvest ap stūri, kas nu autoram tajā dienā labāk paticies. Manuprāt vislabākais stāsts ir tas, kurš spēj līdz pēdējam noturēt lasītāju muļķī, neļaujot saprast atrisinājumu, skaidrojumu. Gandrīz vai kā tas būtu jāspēj arī labam detektīvromānam. Mednes-Spāres krājumā šāda visaugstākā meistarība, manuprāt, bija stāstā "Atslēga", mājiens pēc mājiena par to, kas notiks, bet beigās nu tā... Skaisti!
Interesanti, ka katram stāstam beigās ir datējums, taču man tas šķiet pilnīgi lieki. Lienītes Mednes-Spāres teksti ir stilistiski plūdeni vienmērīgi, nav izlecoši atšķirīgu kompozīciju tikai tāpēc, ka tās būtu rakstītas sen vai gluži pretēji - pavisam nupat. Rodas sajūta, ka krājumu ir veidojis cilvēks, kurš patiešām zina, ko vēlas.
Šajā krājumā nav izrādīšanās, nav fantastikas. Ir piezemēti un it kā parasti cilvēki, taču katram ir atrasts tas īpašais punkts. Ir sajūta, ka autore prototipus ieraudzījusi vien garāmejot, bet spējusi izvilkt fantāzijas pavedienu ļoti taustāmiem dzīvesstāstiem. Lai kā vientulība varētu asociēties ar skumjām un izmisumu, šie teksti nav bēdīgi, vismaz man nešķita, ka jākauc līdzi tēla nelaimei. Kaut varētu par vientulību arī pagaudot uz mēnesi - tāds pateicīgs temats. Ar lielu prieku paturēšu Lienītes Mednes-Spāres plauktā pie citiem pēdējos gados iznākušiem latviešu autoru stāstu krājumiem. Stāsti šķiet pateicīga forma pārlasīšanai.
No šogad Latvijas Literatūras Gada balvai prozas kategorijā četriem nominētajiem darbiem, nu jau esmu izlasījusi trīs. Gundegas Repšes "Retināts" gaiss man vēl pagaidām neatklāta teritorija. Kas interesanti, visos trīs lasītajos prozas darbos, vientulība ir klātesošs temats. Ja Sabīnes Košeļevas grāmatā, tas nolasāms jau nosaukumā, tad abos pārējos, vientulība ir jāizlasa cauri šiem cilvēkstāstiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru