trešdiena, 2020. gada 29. aprīlis

Rasa Bugavičute-Pēce "Puika, kurš redzēja tumsā"

Par dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces grāmatas iznākšanu uzzināju no izdevniecības "Latvijas Mediji" un pat grasījos doties uz atklāšanas pasākumu Nacionālajā teātrī. Man bija uznākusi vēlme rauties uz visiem iespējamiem grāmatu atklāšanas pasākumiem. Kaut kas kaut kur ar kaut ko sabumsījās un sakrita tā, ka tomēr uz "Puika, kurš redzēja tumsā" atklāšanu netiku, bet apņēmos grāmatu nopirkt Grāmatu svētkos Ķīpsalā, ko arī darīju. 

Ar lasīšanu vēl kavējos, jo biju paspējusi izlasīt un dzirdēt daudz labu atsauksmju no citiem lasītājiem un jutos ar to "paēdusi".  Tā bieži gadās ar daudzu cilvēku lasītu labu darbu. Grāmata plauktā gaidīja un līdz ar to prātā arī bija miers. Taču, kad "Puika, kurš redzēja tumsā" tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai bērnu literatūras kategorijā, vairs nevarēju kavēties ar lasīšanu. Vismaz tas, kas man jau mājās ir, bija jāpaspēj izlasīt līdz TV ceremonijai.

Jēkabs ir piedzimis redzīgs savai no dzimšanas neredzīgajai mammai un kādreiz vēl kaut ko redzējušajam tētim. Jēkabam ir nācies kļūt pieaugušam gandrīz vai no dzimšanas brīža. Un tās bija manas lielākās pārdomas - par zināmā mērā zaudētu bērnību vai bērnību, kura bijusi ļoti īsa un zināmā mērā ierobežota. Un jau no pirmajām grāmatas rindām bija saprotams, ka tā ir par lielo atbildību, kas uzlikta bērnam - izpildīt mātes cerības, sapņus. Taisnības labad jāpiebilst, ka cerības un sapņus izpildīšanas slogu saviem bērniem uzliek arī redzīgi vecāki.

Katras nodaļas beigās man ļoti patika Jēkaba mammas pārdomas dienasgrāmatas ierakstu veidā par atbilstošo laiku dēla un arī pašas dzīvē. Šādas pārdomas par spēju tikt galā, par kļūdām bērna audzināšanā, šaubām par izvēlētajām metodēm un rīcībām, raksturīgas katrai mātei, kura vēl saviem bērniem labāko. Tas, ka šaubies par savas rīcības pareizumu vien jau ir labas mātes pazīme.

Kopumā ņemot tas ir galvenā tēla augšanas stāsts man pazīstamā laika posmā - deviņdesmitajos, bet ar man nepazīstamām niansēm. Zēns aug, kļūst par vīrieti, pieļauj kļūdas, mācās. Mācās arī vecāki. Un nekā liela neparasta šajā visā Jēkaba dzīvē nav, ja neņem vērā to, ka bērnam bieži vien jāpavada pieaugušie tajās lietās, kas citkārt tiktu paveiktas bez bērna līdzdalības. Mājās nedrīkst ienākt nekas jauns, apkārtējai videi jābūt stingrā kārtībā un lakonismā. Tomēr nespēju arī nedomāt, kāpēc, lai vispār cilvēki domātu, ka neredzīgie vai nedzirdīgie ir citādi, ne tādi kā visi? Ar prāta spējām taču viņiem viss kārtībā. Jā, redzes, dzirdes vai citu fizisku iespēju dažreiz ir mazāk, bet tas nenozīmē, ka šo cilvēku dzīvē nav drāmu, nav draudzības, nav strīdu vai draugu zaudēšanas, nav šaubu. Tas viss ir, bet visticamāk redzes trūkuma dēļ, nabadzības ēnas pavadīts.

Šī grāmata noteikti nav literatūra tikai bērniem. Arī man kā pieaugušajam šis bija ļoti izglītojošs materiāls humora mērcē. Es tiešām nebiju iedomājusies par daudzām niansēm, kas ir neredzīgu vai vājredzīgu cilvēku dzīvē. Lieki teikt, ka manas lielākās vecumdienu bailes (uzreiz aiz plānprātības) par redzes zaudēšanu, tas nemazināja. Jā, jā, tieši redzes zaudēšana man vienmēr šķitusi viens no lielākajiem biediem. Tieši šo personīgo baiļu dēļ man būtu gribējies mazliet vairāk izlasīt arī par to, ar kādiem palīglīdzekļiem ikdienai redzošo pasaulē piemērojas neredzīgie un vājredzīgie.

Esmu arī prātojusi, nez vai un kā dzīves uztvere atšķiras cilvēkiem, kuri gaismu, krāsas un lietas nav redzējuši nekad un, kā tiem, kuri tomēr kaut kad kaut ko ir redzējuši un acu gaismu pazaudējuši vēlāk. Ar šo grāmatu var iegūt nelielu ieskatu, ka atšķiras gan. Tajos mirkļos, kad gribēju smieties par tekstā pausto, nepameta arī dīvaina sajūta - vai es maz drīkstu smieties? Vai tas ir smieklīgi? Vai tas būtu smieklīgi, ja iesaistītie būtu redzīgie cilvēki? Vai tas smieklīgi šķistu arī neredzīgajam? Viena no šādām ainām bija par Jēkaba tēva kaušanos ar bijušo draugu sporta spēlēs. Aina bija aprakstīta ļoti sulīgi, nevarēju nesmieties.

Vienā dienā izlasāms, dzīvības ļoti pilns teksts, kas aizrauj līdzi nemanot. Bet pie grāmatas pēdējā teikuma man sakņudina degunu un acīs saskrien karstums.



Nav komentāru:

Komentāra publicēšana