Kristīne Ilziņa "Soļu skaitīšana"

Kristīnes Ilziņas mikroromāns “Soļu skaitīšana” manā soctīklu burbulī tika saslavēts jau no pirmajām
dienām. Tamdēļ nevarēju neizmantot iespēju to iegādāties vēl gluži siltu Rīgas Grāmatu svētkos. Ka pieķēros lasīšanai, tas bija pusotras stundas darbiņš. Neļāvu sev apstāties domāt, bet bliezu cauri visām stīgām dvēselē. Tas ir stāsts par adopciju un arī par ceļu vienam pie otra. Īrisa un viņas adoptētais dēls Gvido šo ceļu it kā mēro vienlaicīgi, taču šķiet, ka viņu ceļi tomēr ir atšķirīgi. Vīriešu tēli šeit ir pabīdīti maliņā: sākumā ir kaut kāds draugs vīrietis, taču viņš ar laiku organiski “atbirst”, “notinas”. Tā gadās arī dzīvē, vai ne? Arī ar īstajiem tēviem. Taču šajā stāstā gluži vienkārši bez vīrieša, manuprāt, var labāk koncentrēties nebūt ne vienkāršajām adoptētā dēla un mātes attiecībām. 

Mārīte Tabita Kalniņa "Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta"

Mārītes Tabitas Kalniņas debijas grāmata “Nejaucēni. Kā es pavadīju aizraujošu vasaru gandrīz bez interneta” ir sirsnīgs un dzīvespriecīgs atgādinājums par to, cik daudz vērtīga slēpjas aiz digitālo ekrānu robežām. Tā ir grāmata par bērnību, par īstu vasaru, par klātbūtni un attiecībām – ar dabu, ģimeni un sevi. Lasot, kļūst skaidrs, ka reizēm pietiek tikai pacelt acis, lai ieraudzītu, cik aizraujoša var būt pasaule tepat apkārt.

Gundega Šmite “Koncerts stāstos”

Komponistes Gundegas Šmites jaunākais stāstu krājums “Koncerts stāstos” ir spilgts piemērs tam, kā literatūra un mūzika var saplūst vienotā veselumā. Autore, būdama laikmetīgās klasiskās mūzikas komponiste, ar tekstu rīkojas līdzīgi kā ar skaņdarbu – tam ir ritms, pauzes, tematiska attīstība, emocionāli uzplūdi un atslābumi. Grāmata atklāj, cik organiski dažādu mākslas veidu mijiedarbe var papildināt vienam otru.

Šmite jau iepriekš ir sevi apliecinājusi literatūrā – par miniatūru krājumu “Grieķu svīta” viņa 2023. gadā tika iekļauta Latvijas Literatūras gada balvas garajā sarakstā, bet vēl arī kopā ar mākslinieci Artu Ozolu-Jaunarāju radījusi izglītojošo grāmatu Brīnišķā operas pasaule. Savukārt “Koncerts stāstos” 2025. gadā nominēts Latvijas Literatūras gada balvai prozā, kas man un domāju arī daudziem citiem lasītājiem noteikti ir labs iemesls šo grāmatu paņemt rokās.

Baiba Ziedone-Jansone "Tā tas bija"

Septembris atnāk ar Dzejas dienām un daudzām jaunām balsīm. Taču šoreiz gribu pastāstīt par grāmatu, kas ved pie viena no vispazīstamākajiem latviešu dzejniekiem – Imanta Ziedoņa. Viņa vārds, manuprāt, ir pazīstams pat tiem, kuri ar dzeju ir uz “Jūs”. Arī man Ziedoņa minimismi, epifānijas un rindas, kas tik skaisti iekļautas fonda “Viegli” dziesmās, ir tuvas sirdij. Dzeja dziesmā skan pavisam īpaši.

Vasarā manu uzmanību piesaistīja gaiši zili vāki ar uzrakstu "Tā tas bija", kas slēpa Baibas Ziedones-Jansones atmiņas. Tā nav grāmata par Ziedoni kā literāro dižgaru. Tā ir par viņu kā jaunu vīrieti, tēti bērniem, vīru sievai – par dzīves šķautnēm, kas reti tiek izceltas. Par knapināšanos ar naudu, obligātajām "nodevām" politiskajam režīmam, arī par strīdēšanos un ikdienu. To visu atklāj Ziedoņa meita Baiba Ziedone-Jansone.

Vilis Kasims “Svešuma grāmata”

"Ikvienam cilvēkam neizbēgami ir savs iemesls, kāpēc viņš pieķeras lasīt kādu stāstu vai grāmatu. Ja autors to neapmierina, vienīgā lasītāja vaina ir sev nepiemērotas grāmatas izvēlē. Ar to rakstniekam ir jāsadzīvo un jāpieņem, ka grāmata droši vien netiks lasīta iecerētajā veidā." /188.lpp./

Kad man rokās nonāk jauna grāmata no autora, kuru jau esmu lasījusi, pirmā doma vienmēr ir atvērt ne tikai vāku, bet arī atvilktni ar savām senajām piezīmēm. Ar Vili Kasimu mums jau ir bijusi pazīšanās — reiz rakstīju par romānu “Lielā pasaule” un par miniatūru krājumu “Lizergīnblūzs”. Par romānu "Atvaros" gan publiski nerakstīju, jo tā gala versiju aizvien neesmu izlasījusi, lai arī tapšanas stadijā kaut ko redzēju. Un, atklāti sakot, retu reizi man par vienu autoru ir bijuši tik pretēji iespaidi. Lai gan… patiesībā tas biežāk gadās ar jaunajiem latviešu autoriem. Pasarg dies’, nepadomājiet, ka man ir kāds īpašs zobs pret vīriešiem literātiem! Tomēr gan ar Nilu Saksu, gan ar Vili Kasimu mūsu ceļš ir bijis kā pārgājiens kalnos — ar kāpumiem un kritumiem. Šoreiz par jaunāko Viļa Kasima veikumu – “Svešuma grāmata”. 

Guntars Svilis "Bet kas būs ar mums?"

Guntars Svilis ienācis literatūrā ar ļoti atklātu autobiogrāfisku stāstu par savu bērnību, kas aizvadīta pārmaiņu laikos. Kā vēsta vāks - piezīmes no bērnības deviņdesmitajos. Nebūšu oriģinālāka par citiem, kas jau rakstījuši atsauksmes par šo grāmatu, – arī es pretstatīšu tai savu pieredzi. Mana puslīdz apzinātā prāta bērnība bija nedaudz vēlāk – jau deviņdesmito gadu otrajā pusē un divtūkstošo sākumā. Tomēr arī es piedzīvoju šo to no Guntara Sviļa aprakstītā, piemēram, pirmos tik ļoti kārotos snikerus un seriālus kā rituālu, kas nosaka apkārt esošo pieaugušo dienas un darāmo darbu ritmu.

Guntariņš bija vienīgais bērns ģimenē. Tēvs labprāt iemalkoja sīvo, mamma plēsās darbos un ikdienas pienākumos, savukārt vecmāmiņa, kas dzīvoja kopā ar viņiem, it kā atradās savā kosmosā un pārliecībā, tomēr bija liels atbalsts mājas soļa diriģēšanā.

Stāsta darbība pamatā norisinās Latvijas mazpilsētā, uz Rīgu bija jābrauc galvenokārt pie ārstiem. Katrs brauciens bija liels notikums, nevis ikdienišķa parādība. Rīgas smaržas, krāsas, skaņas un kopējā noskaņa ļoti atšķīrās no Madonas.

Imants Liepiņš “Pasakas par lopiem”

Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis, ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga, ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina! 

Bet nolēmu apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā “1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži skanēja Imanta balss.

Andra Manfelde “Kosmonauta iela”

Sandra jau sen vairs nav maza meitene, bet vecāku mīlestības trūkums viņu pavada aizvien. Tāpat zemapziņā iegrauzusies Sandra-Panda un Sandra-Skafandra. Un kartupeļi Sandrai ir kā tāds smilšains simbols mīlestībai. Mīlestība jau nav tikai vārdi vai pieskārieni, dažreiz tā ir ievārījuma burka vai smilšainu kartupeļu maiss. Taču dažreiz tas viss ir arī atpirkšanās, vainas mazināšana par to, ka nemīlēji gana.

Andras Manfeldes grāmatā "Kosmonauta iela", mijoties pieaugušās Sandras, mazas meitenes, pusaudzes un jaunas sievietes stāstījumiem, lasītājs kopā ar galveno tēlu no padomju norieta gadiem atnāk līdz pat mūsdienām. Ceļš ved caur papeļu aleju, kas atrodas kādas mazpilsētas, kosmonauta Gagarina vārdā nosauktā, ielā. Katram laikmetam un dzīves posmam līdzi nāk raksturīgās ikdienišķās reālijas, attiecību statusi, savstarpējās mijiedarbības.

Nils Sakss "Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu"

Nils Sakss ir Nila Konstantinova pseidonīms, ko viņš izmanto literārajai darbībai. Kā Konstantinovs viņš veic psihoterapeita darbu ar jauniešiem, publiski sniedz viedokļus un ieteikumus par pusaudžu mentālo veselību. Taču kā Sakss viņš raksta stāstus, lugas un noveles. Pirms daudziem gadiem lasīju Saksa stāstus “Nopietni nolūki” — man radās riebums pret izlasīto un vairs autora tekstiem iespēju nedevu. “Augstāk: stāsti un dzejoļi par pieaugšanu” ir viņa otrais stāstu krājums, riskēju iemest aci, un priecājos, ka mums šoreiz “sapas”.

Šajā grāmatā aug vairāki liriskie “es” — gan problemātisko, “kodēto”, bērnu psihologs mainās pats caur iekļaujošo izglītības sistēmu, gan aizrautīgam sanitāram mainās vēlmes par nākotnes nodarbošanos. Kurš no viņiem ir Nils? No visiem mazliet vai neviens? Kas to lai zina!?

Zane Nuts "Džekpots"

Viens no vasaras lasīšanas izaicinājumiem pamudināja mani ielūkoties jau labi zināmās latviešu autores daiļradē. Man gan nebija iepriekš sanācis lasīt, ko sarakstījusi Zane Nuts, bet visam pienāk pirmā reize. Šoreiz manā redzeslokā "Džekpots". Būtībā it kā romāns jauniešiem par jauniešiem, bet arī es, kā pieaugušais, guvu visnotaļ atzīstamu devu izklaides. Man jau ir pilnīgi skaidrs, ko es darītu, ja pēkšņi laimētu loterijā miljonu eiro. Kā ar taviem mērķiem un fantāzijām pēkšņa laimesta gadījumā?

Astra Filipsone “Drauga tarifs”

“Tu zini, cik patiesībā tas stulbais soctīklu darbs ir grūts? Tu zini, cik daudz naidīgu komentāru es saņemu, lai gan mēģinu tos neņemt galvā? Bet kaut kur jau tie paliek. Tāpat kā brāļa sitieni, kas ārēji sadzijuši jau desmit gadus. Un tad es to visu cenšos izlabot ar sirsniņu vākšanu internetā. Es tās salasu kā sēnes caurā groziņā. Tās birst it kā iekšā, bet izbirst cauri.”

Latviešu autore Astra Filipsone un viņas “Drauga tarifs”, iespējams, būtu paskrējis man garām nemanīts, ja ne izdevēja Zvaigzne ABC e-grāmatu ikmēneša atlaižu akcija. Allaž izmantoju iespēju iegādāties elektroniskās grāmatas šajās akcijās, lai vajadzības gadījumā lasāmais vienmēr būtu pa rokai visdažādākajos formātos. Tā sacīt - veidoju savu tsundoku plauktiņu arī elektroniski, tā it kā ar taustāmo nepietiktu. Debija Filipsonei izdevusies. Skatīsim, ko varam sagaidīt vēl.

Laura Vinogradova "Vārnas"

"Es atradīšu citu pāreju, man nav jāiet grūtākie ceļi. Drīkst iet arī vieglos, dzīve tāpēc neskaitīsies mazāk vērtīga." 152.lpp.

Laura Vinogradova jau nostiprinājusi savu vārdu latviešu literatūrā ar grāmatām dažādu vecumu lasītājiem. Jaunākais stāsts “Vārnas” izceļ gaismā izstumtību, piederību kaut kam un iederēšanos kaut kur, kā arī aizspriedumus. Šī grāmata “paņēma” mani vairāk ar savu cilvēcību un labestību, pretēji tam poētiskajam mākslinieciskumam, kas bija grāmatā "Upe". 

Man bija pārsteigums, ka pēc man rezervētās grāmatas bija bibliotēkā jādodas uz bērnu nodaļu. Šķita, ka Laura Vinogradova savus garos stāstus raksta pieaugušajiem. Taču palasīju un sapratu iedalījumu. Savus pieaugušā vērtējumus mēs iedēstām saviem bērniem. Literatūra ir viens no veidiem, kā pavērt pasaules redzējumu plašāku un aizspriedumu graušanā bērna, arī pusaudža vecums ir labākā augsne, kad iesēt sēklu krāsainākam dzīves skatījumam, parādot arī starptoņus, ne tikai melnu un baltu.

Iveta Troalika "Tūlīt paliks labāk"

Ja jūs zinātu, kā mani kaitināja grāmatas nosaukums "Tūlīt paliks labāk"! Attiecīgi biju skeptiska arī par saturu. Un tomēr mana ziņkārība ņēma virsroku - vien nieka trīs gadus pēc izdošanas esmu izlasījusi Ivetas Troalikas "Tūlīt paliks labāk". Novērtējumu saraksts grāmatai iespaidīgs: Iveta Troalika 2022. gada jūnijā par šo romānu saņēma Dzintara Soduma balvu; romāns iekļauts 2022. gada Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā un arī LaLiGaBa 2021 garajā sarakstā kā spilgtākā debija.

Romānā aprakstītais vidusskolēnu attiecības un pieaugšanas stāsts risinās tūkstošgades mijā. Taču hierarhijas un robežu brukšanai nav saistības ar milēniumu, bet gan ar pašu jauniešu pārmaiņām un dumpīgumu, apjukumu un pazaudēšanos sevī un apkārtējo prasībās. Lauras un Māra attiecības nav vienkāršas un ar laiku kļūst tikai sarežģītākas, sāpīgākas un neveselīgākas. Šķietami labklājīgi pusaudži no labām ģimenēm var būt visvientuļākie un savas dvēseliskās sāpes mēdz risināt visdestruktīvākajos veidos. Patiesības vecas kā pasaule - ne viss ir tā, kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Un tomēr ir jāspēj kādam paskatīties dziļāk, pāri bravūras maskām un virspusējībai.

Daina Tabūna "Raganas"

Vai grāmatu mīļotājam var būt labāki draugi par tiem, kuri uzdāvina grāmatnīcas dāvanu karti, ieteikumu par iegādājamo, bet neuzspiež uz obligātu izpildi? Atbilde ir – tie ir vislabākie draugi! Šādā ceļā tiku pie šobrīd LaLiGaBa nominētās grāmatas. Dainas Tabūnas “Raganas” izvirzīta Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Šis romāns vēsta par jaunu sievieti, kura pārdzīvo šķiršanos no vīra un sevis meklējumos ne vien ielūkojas pa ezotērikas portālu, bet arī sāk rakstīt.

Krista Kukuvasa "Āpsēns Viljams - Naskā Ķepa"

Āpsēns Villijs ir ļoti nasks uz dažādu ieceru īstenošanu un vēl viņš ir uzticams draugs, ar kuru doties piedzīvojumos. Āpsēna labākais draugs ir Lapsēns Rudā Aste. Viņi izdomā sev aizraujošu nodarbi un veidu, kā pavadīt laiku. Abu plāni vasarai mainās, kad draugu pieskatīšanā nonāk jenotu mazulis. Drīz arī viņš tiek pie sava īpašā piedzīvojumu vārda. Visiem kopā uzrodas viena varena misija - tikt galā ar Caunu! Tā dažos teikumos aprakstāma Kristas Kukuvasas sarakstītā grāmata "Āpsēns Viljams - Naskā Ķepa".

Dace Vīgante "Romantiķis"

Ja man būtu iespēja dot nupat izlasītajai grāmatai citu nosaukumu, es teiktu, ka Daces Vīgantes jaunākajam romānam jāsaucas "Grēksūdze" vai "Atvainošanās". Taču autore darbam izvēlējusies nosaukumu "Romantiķis". Pēc vairākiem stāstu krājumiem Dace Vīgante izvēlējusies romāna žanru un man viņa patīk arī "garajā formā". Iepriekš lasītie Vīgantes stāstu krājumi "Ledus apelsīns", "Tad redzēs" un "Bumbulītis". Par "Tad redzēs" es savulaik rakstīju - ja šis stāstu krājums būtu glezna, tas noteikti būtu akvarelis. Tad šoreiz "Romantiķis" nebūs vis nekāds gaisīgo krāsas plūdumu mākslas darbs, bet gan ķepīgi eļļas krāsām triepts vīrieša dzīves gājums, ko bagātīgi izraibinājuši motoreļļas, jūras ūdens un dubļu šļaksti.

Andra Neiburga "Izbāzti putni un putni būros"

Grāmatu kluba mēneša temats bija autora debija un es jau biju samierinājusies, ka uz tikšanos neko nebūšu paspējusi izlasīt. Nebūtu jau pirmā reize. Taču burtiski nedēļu pirms tikšanās es grāmatu apmaiņas plauktā darbā pamanīju no skata pavisam necilu sējumiņu un tas bija Andras Neiburgas stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros". Bingo! Īstā lasāmviela grāmatkluba uzdevumam. Neiburgas stāsti nopaijāja manu dvēseli ar savu īpašo dūmakaino šarmu.

Stāstu krājums "Izbāzti putni un putni būros" izdots 1988. gadā izdevniecībā "Liesma" sērijā "Pirmā grāmata". Neliels brošēts sējums, uz plāna papīra, nedaudz biezāka kartona vākos. Skatos lietoto grāmatu interneta tirgū, ka šajā sērijā izdoti arī Gunta Bereļa, Rimanta Ziedoņa un citu autoru pirmie centieni literatūrā. 

Lelde Kovaļova "Tvitera tiesa"

Mūsdienās šķietami nav nekā vienkāršāka kā caur sociālajiem tīkliem nospiest cilvēku uz ceļiem un iznīcināt viņa reputāciju. Atliek vien atrast pareizās stīgas, dažus trāpīgus vārdus un anonīmie interneta vankšķi paveiks visu pārējo. Tā īsumā varētu raksturot latviešu rakstnieces Leldes Kovaļovas jaunāko romānu "Tvitera tiesa". Kinoteātra sarkano krēslu fona ieskauts, savu likteni gaida cilvēks maskā. Turklāt pamaniet - tas nav aktieris vai cilvēks aktieris, bet gan cilvēks, kurš uzlicis anonīmā soģa masku. Pasaulē slavu guvušais latviešu aktieris Ričards Dāvidsons tiek gāzts no pozitīvās popularitātes troņa ar dažiem klikšķiem un teikumiem. Lai arī patiesības noskaidrošanai vajadzētu būt izmeklētāju un tiesas rokās, sociālo tīklu un interneta soģiem spriedums jau ir gatavs. Tāpat kā idejas par soda mēriem.

Solvita Denisa-Liepniece "SaZVĒRestības teorija"

Vai zini, kas notiek, kad palaiž mēli savā vaļā? Vai zini, kas notiek, kad ir pārāk maz informācijas par notikušo, bet parunāt vajag? Tieši tā! Apkārt sāk klejot pavisam zvērīgas sazvērestības teorijas! 

Mežā noticis šausmīgs noziegums! Zaķim uzbrucis neredzēts briesmonis! Stāstam klīstot no viena meža iemītnieka pie nākamā, briesmonis iegūst aizvien jaunas aprises un īpatnības, arī pati situācija ar katru stāstītāju kļūst aizvien detalizētāka. Taču patiesība noskaidrojas, kad to dodas meklēt neticīgais ezis.

Jānis Sviklāns "Žults"

Kad vajag kaut ko lasīšanai ātri, viegli un izklaidējoši, tad sērija "Vakara romāns" ir gandrīz nekļūdīga izvēle. Un tieši šādi kritēriji man bija, izvēloties no visu lasāmo grēdas pēdējo izlasīto grāmatu - Jāņa Sviklāna darbu "Žults". Šis lasāmgabals ir romānu konkursa debijas balvas saņēmējs un tā autors, Jānis Sviklāns, strādājis gan privātajā sektorā, gan publiskajā, tāpēc zina, par ko raksta savā grāmatā. Romāna "Žults" galvenais varonis Agris strādā valsts pārvaldē un viņa darba ikdiena tiek aizvadīta, cīnoties par gaismas nešanu tautas masās. Agris raksta interneta komentārus. Nē, nē, nepadomājiet - savu darbu iestādē Agris arī izdara, bet nesteidzas ar tā atrādīšanu priekšniecei, lai tik kāds nepadomā, ka viņam ir  pārāk viegli uzdevumi un pārāk daudz brīvā laika.