Saņemt grāmatas no autoriem, ar kuriem esi kopā strādājis,
ir liela atbildība. Atsauksme jāraksta – ja ne publiska, tad vismaz personīga,
ja ne obligāti, tad vismaz aiz pieklājības. Arī šādu garadarbu atklāšanas
pasākumu apmeklējumi ir daudznozīmīgām sajūtām piepildīti. Sākot jau ar to, ka
domā – vai aicināts esi pieklājības pēc, tāpēc, ka aicina visus iedomājamos un
neiedomājamos, vai tāpēc, ka grib redzēt tieši tevi? Āzis viņu zina!
Bet nolēmu
apvienot patīkamo draudzenes satikšanu ar lietderīgo paburzīšanos gar citiem ar
literatūru saistītiem cilvēkiem, kā arī ar dažu sveiciena vārdu pārmīšanu ar
sen nesatikto autoru. Tā es pirmo reizi paviesojos literāra nosaukuma bārā
“1983” kādā ļoti savdabīgā radošā kvartālā un tiku pie Imanta Liepiņa jaunākā
garadarba – grāmatas “Pasakas par lopiem” biešu aukstās zupas krāsas
noformējumā. Arī autora un redaktores Evijas Laganovskas kopīgo tekstu
fragmentu lasījumu izbaudīju, un turpmākajā pasaku lasīšanā man galvā bieži
skanēja Imanta balss.
