Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi

Šī gada pirmajos mēnešos man bija kāda ļoti interesanta telefonsaruna, kurā uzzināju par topošu projektu - grāmatā izdot Mārtiņa Ķibilda (1973 - 2019) dokumentālo televīzijas raidījumu “Atslēgas. Gadsimta Latvijas vēstures atradumi”. Raidījumos un nu arī grāmatā apskatīti 50 Latvijas vēstures notikumi, kas veidojuši ne tikai mūsu valsti, bet arī mūs pašus. Simboliski, ka grāmata piedzīvoja savu dzimšanu tieši novembrī. Latvijas proklamēšanas svētku mēnesis, manuprāt, ir ļoti piemērots laiks, lai izdotu darbu, kas apskata valsts simts pastāvēšanas gados svarīgāko.

Savukārt atsauksmei esmu nobriedusi kādā citā simboliskā laikā - brīdī, kad kāda cita valsts cīnās par savu neatkarību. Līdz 22. decembrim iegādājoties grāmatu "Atslēgas. Gadsimta vēstures atradumi" projekta mājas lapā, Tu palīdzēsi bērniem no Ukrainas piedzīvot Latvijā vēl vienu dienu bez sprādzieniem - 5 eiro no katras nopirktās grāmatas tiks ziedoti "Dod PIECI" labdarības kampaņai.

Lelde Kovaļova "Tvitera tiesa"

Mūsdienās šķietami nav nekā vienkāršāka kā caur sociālajiem tīkliem nospiest cilvēku uz ceļiem un iznīcināt viņa reputāciju. Atliek vien atrast pareizās stīgas, dažus trāpīgus vārdus un anonīmie interneta vankšķi paveiks visu pārējo. Tā īsumā varētu raksturot latviešu rakstnieces Leldes Kovaļovas jaunāko romānu "Tvitera tiesa". Kinoteātra sarkano krēslu fona ieskauts, savu likteni gaida cilvēks maskā. Turklāt pamaniet - tas nav aktieris vai cilvēks aktieris, bet gan cilvēks, kurš uzlicis anonīmā soģa masku. Pasaulē slavu guvušais latviešu aktieris Ričards Dāvidsons tiek gāzts no pozitīvās popularitātes troņa ar dažiem klikšķiem un teikumiem. Lai arī patiesības noskaidrošanai vajadzētu būt izmeklētāju un tiesas rokās, sociālo tīklu un interneta soģiem spriedums jau ir gatavs. Tāpat kā idejas par soda mēriem.

Jānis Sviklāns "Žults"

Kad vajag kaut ko lasīšanai ātri, viegli un izklaidējoši, tad sērija "Vakara romāns" ir gandrīz nekļūdīga izvēle. Un tieši šādi kritēriji man bija, izvēloties no visu lasāmo grēdas pēdējo izlasīto grāmatu - Jāņa Sviklāna darbu "Žults". Šis lasāmgabals ir romānu konkursa debijas balvas saņēmējs un tā autors, Jānis Sviklāns, strādājis gan privātajā sektorā, gan publiskajā, tāpēc zina, par ko raksta savā grāmatā. Romāna "Žults" galvenais varonis Agris strādā valsts pārvaldē un viņa darba ikdiena tiek aizvadīta, cīnoties par gaismas nešanu tautas masās. Agris raksta interneta komentārus. Nē, nē, nepadomājiet - savu darbu iestādē Agris arī izdara, bet nesteidzas ar tā atrādīšanu priekšniecei, lai tik kāds nepadomā, ka viņam ir  pārāk viegli uzdevumi un pārāk daudz brīvā laika.

00000000 "Grāmata par nonullēšanos"

Kas es esmu? Es esmu sieviete ar ģimeni, hipotēku, mājdzīvnieku un ikdienas rūpēm. Es esmu cilvēks, kuram patīk meklēt un atrast sevi grāmatās, lasīt. Esmu atradusi sevī prieku čubināties dārzā un patiesībā brīžiem arī diezgan izbaudu pat veļas mazgāšanu un izkāršanu. Es arī esmu sieviete, kura bija aizmirsusi, cik labi ir divas vai trīs reizes nedēļā paņemt stundu sev ar sportu. Tieši šīs divas, trīs stundas nedēļā bija mana nonullēšanās jeb restarts prātam. Un par šo visu man atgādināja Raimonda Platača "Grāmata par nonullēšanos". 

Pusotru gadu dokumentējis ceļu pie sevis, pieredzējušais reklāmas jomas profesionālis savu stāstu izdeva grāmatā. Es biju ieskrējusi ikdienas virpulī un piemirusi padomāt par to, kas liek justies labi man pašai. Dažreiz es to atceros atvaļinājumu laikā, bet dažreiz vajadzīgs mazs grūdiens ar burtiem, komatiem un punktiem caur grāmatas lapām.

Kaspars Aleksandrs Irbe "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949"

Jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata izlasīto plauktiņā savu atsauksmi gaida jau kādu brīdi. Daudz par to prātoju, domājot, ko teikt. Jo ilgāk prātoju, jo mazāk saprotu, ko gribu pateikt. Vīrietis dienasgrāmatu sāka rakstīt 1927. gadā, būdams 21 gadu vecs un savas domas pierakstīja līdz pat savai nāvei 90 gadu vecumā, 1996. gadā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un sabiedrības finansiālu atbalstu šobrīd izdota pirmā dienasgrāmatu daļa par laika posmu no 1927. līdz 1949. gadam. Ar ko ievērojama Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata? Ar ko tā atšķiras no citiem šī laika posma atmiņu pierakstiem? Tā ir homoseksuāla cilvēka dienasgrāmata, kas turēta un rakstīta slepenībā. Aiz rozā papīra apvāka slēpjas zaigojoši krāsu mainoši lillā un rozā auduma vāki, jo “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata” ir par dzīvi un kaisli, ko nedrīkst atklāt citiem. Grāmatu izdeva biedrība "Ascendum" kopā ar LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka".

Maija Migla-Streiča "Matildes gadsimts"

Biju sailgojusies pēc tāda kvalitatīva un skaista dzimtas stāsta, pēc dokumentālās prozas, un atcerējos e-grāmatā gaidošo Maijas Miglas-Streičas "Matildes gadsimts". No šīs grāmatas gaidīto saņēmu pilnā apjomā. Turklāt varēju arī mazliet ielūkoties Padomju Latvijas Liepājā. Galvenā varone, autores vecmāmiņa Matilde dzimusi pašā 20.gadsimta sākumā un pieredzējusi gan pirmo, gan otro pasaules karu, dažādas varas un valdīšanas, sapņos pie viņas ar viedu padomu nācis pazudušais tēvs, bet citi pirms nāves vēl ienākuši sapņos atvadīties. Vieda seno latviešu gudrība ieklausīties senču padomos un sirdaspziņā, kā arī nebāzt savu degunu tur, kur bez tā itin labi var iztikt. Caur "Matildes gadismts" lasītājs pieredz Latviju sešās cilvēku paaudzēs.

Nanda Milbreta "Kommunalka Child"

Dzīve komunālajā dzīvoklī un komunālā valstī caur pieaugušā muti un atmiņām. Latviete Nanda Milbreta savu debijas grāmatu "Kommunalka Child" izvēlējusies rakstīt angļu valodā. Iespējams, lai tā iegūtu plašāku atpazīstamību arī ārzemēs un nepaliktu tikai Latvijas lasītāju plauktiņos. Pirmo reizi par to dzirdēju grāmatu klubā, taču patiesi sakāroju izlasīt, kad ieraudzīju kādā Instagram fotogrāfijā. Ar fotogrāfijas licēju arī sazinājos un aizņēmos grāmatu lasīšanai (tagad priekšā lielais darbs šķirstīt sarakstes un atrast, no kuras dāmas ņēmu grāmatu). Nanda pavērusi aizkaru uz Padomju Latviju, virzoties uz savienības norietu. Viņa atcerējusies savas ģimenes paradumus, savus pārdzīvojumus, pirmās sastapšanās ar ārpasaules lietām (košļājamās gumijas, Ozijs Osborns, rietumu viesnīcas, lidojums Lufthansa ekonomiskajā klasē u.c.). Autore pievērsusies arī savu vecāku rīcību un kopdzīves, kā arī audzināšanas metožu atcerei, pavisam nedaudz arī analīzei. 

Agnese Zarāne "Laba meitene"

Jaunās rakstnieces Agneses Zarānes debija bija 2019.gadā ar grāmatu "Slīdošās kāpnes". To gan neesmu lasījusi pati, bet citu atsauksmes lasītas tikai vislabākās. Jaunākais viņas veikums ir stāstu krājums "Laba meitene", kas iznāca pandēmijas laikā un bija sērgas krietni iespaidots - grāmatnīcās drīkstēja izņemt tikai attālināti pasūtītas preces. Izdevniecība piesardzīgi fiziskās grāmatas iznākšanu nedaudz atlika, tā vietā pie lasītājiem palaižot grāmatas e-formātu. Veikalu un grāmatnīcu ierobežojumiem, nedaudz atslābstot, nu jau pieejama arī stāstu papīra versija. Varētu domāt, ka šis ir kārtējais/ vēl viens/atkal/kā tur vēl ne apzīmējams sievietes autores stāstu apkopojums. Faktiski tā arī ir - Zarāne nostājas rindiņā līdz ar citām rakstniecēm, kuras pēdējā laikā nodarbojas ar prozas īso formu. Vienlaikus viņas stāstos ir kāda svaiga gaisa elpa, jauneklīgums un tvirtums, padarot tos atšķirīgus no citiem lasītajiem stāstiem. Katra stāsta ievadā ir dzejolis, kas, manā skatījumā, lieliski uzskaņo lasītāju uz turpmāk lasāmā stāsta atmosfēru. 

“Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 3"

"Droši vien, lai rakstītu, jābūt vai nu ļoti laimīgam, vai ļoti nelaimīgam. Sirdij jāplūst pāri - vienalga, vai tur plūst pāri laime vai asaras. Bet tukša tā nedrīkst būt. Un kur lai atrod šo laimi vai nelaimi? Laime nenāk, un uz nelaimīgu mīlestību es ar savu vēja kazas raksturu neesmu spējīga." /87. lpp. 1951. gada 14. aprīlis/

Rakstniece Vizma Belševica (1931 - 2005) man vismīļākā tieši ar "Billes" triloģiju. Ar lielu interesi lasīju arī divas grāmatas, kas izdotas, gaidot nu jau aizsaulē esošās rakstnieces 90. jubileju - arhīva burtnīcas. Nesen iznākusi trešā arhīva burtnīca, ko nekavējos pasūtīt un arī lasīt. Pirmajās divās burtnīcās bija iepriekš rakstnieces dzīves laikā nepublicēti stāsti, savukārt trešā ir "Dienasgrāmata 1947 - 1960". Dienasgrāmatu Vizma Belševica rakstīja no 1947. gada maija līdz 2005. gada jūlijam. Tikko klajā nākušajā izdevumā iekļauts periods līdz 1960. gada rudenim. Tātad tās bijušas aptuveni mana vecuma sievietes piezīmes pavisam atšķirīgā laikā.

Kas interesanti, priekšvārdā pirmajā burtnīcā Vizmas Belševicas literārā mantojuma sastādītājs, dēls Jānis Elsbergs, rakstīja, ka materiāla pietiktu vismaz četrām, piecām šādām burtnīcām. Otrajā burtnīcā Elsbergs rakstīja, ka viss, vairāk nebūs. Taču pagāja pāris gadi un klāt ir arī trešā, ļoti privāta burtnīca, turklāt tiek solīta arī ceturtā burtnīca ar iepriekš nepublicētu dzeju. Savukārt par dienasgrāmatas ierakstiem pēc 1960. gada vēl ļoti jāapdomājot un jāizvērtē vajadzība, jo daudzi no aprakstītajiem vēl esot dzīvi.

Elīna Barreta "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim"

"Saskarsmes atslēga ir abpusējība jeb atgriezeniskā saite, tādēļ pārāk liela atturība vai lēnprātība kļūst par pirmo šķērsli tuvošanās mēģinājumam." /18.lpp./

Latviešu autores Elīnas Barretas grāmatu "Socializēšanās rokasgrāmata latvietim" no izdevniecības saņēmu vēl pirms Ķīpsalas grāmatu svētkiem, pat autogrāfu ieguvu un ar autori aprunājos, taču lasīt pabeidzu vien tagad. Lai arī grāmatiņa maza un izlasāma ātri, tai visu laiku pa priekšu iespraucās citas grāmatas.

Katrs, kurš mani dzīvē saticis kaut reizi, zina, ka man ar socializēšanos problēmu nav. Ņemot vērā, ka mēdzu vienreiz satiktus cilvēkus satikt arī otro un trešo reizi un uz ielas, mani ieraugot, neviens otrā pusē nebēg, es pieļauju, ka man ne tikai nav problēmu ar komunicēšanu kā tādu, bet nav arī problēmu ar korektu, sociāli pieņemamu un patīkamu socializēšanos.

Man gan ir viena īpašība, kuru personiskās attiecībās cenšos bet apspiest, piedomāt, kontrolēt, bet tas, atzīstu, ne vienmēr sanāk - es bieži pārāk daudz pļurkstu pati un pārāk maz ļauju runāt otram, uzdodu jautājumu un ātri cenšos arī  padalīties ar savu viedokli. Atvainojos! Es apzinos savu trūkumu un ar sevi strādāju. Cenšos laboties.

Jana Egle "Dzimšanas diena"

"Gaidīšanas laiks pat smalkmaizīti padara vērtīgāku, ilgotāku." /no stāsta "Baltā māja kalna galā"/

Dzimšanas dienas var būt tik ļoti dažādas - kādam priecīgas, kādam bēdīgas, kādam nenotikušas, bet vēl kādam pat divas. Tik dažādos dzimšanas svētkus un arī ceļu uz tiem parāda Janas Egles jaunā grāmata "Dzimšanas diena". Stāstu krājums lasītāja aci piesaista ar saulaini dzeltenu vāku un nedaudz biedējošas lelles daļām. Ja man tik ļoti bija patikuši abi iepriekšējie Egles krājumi "Gaismā" un "Svešie jeb miļeņkij ti moj", nevarēju nelasīt arī jauno krājumu. Anotācijā pieteikts, ka tie ir astoņi stāsti par sievietes dzīvi un dažādās publikācijās uzsvērts, ka tie esot stāsti sievietēm. Taču es nedomāju, ka šie ir stāsti tikai sievietēm - arī vīrieši lasītāji tajos noteikti kaut ko sev atradīs. Arī šajā Egles grāmatā nav tikai cukurvate un debesmanna, ir arī sāpes, smeldze, dusmas un bailes. Taču lasītājam pēc jaunā stāstu krājuma nepaliek satricinājums un nemiers. Ir viegli izlasīt, būt mirklī un dzīvot tālāk.

Dace Rukšāne "Ķīpsalas putni"

"Es zinu, ko nozīmē mīlestība! Es zinu! Un tieši tāpēc arī pametu to rižo Kristīni, tieši tāpēc! Saproti, mīlestība ir brīvība. Bet es nekad nenonākšu pie brīvības, dzīvojot sieviešu uzspiestās sadzīves cietumā! Tās nemitīgās runas par pieskārienu būtisko nozīmi mīlošu cilvēku attiecībās, tie citāti no Jāņa Zālīša grāmatas, mīlēt viegli, mīlēt grūti, mīlēt sakostiem zobiem... Pie sadzīves nonākam tikai tad, kad mīlestība vairs nav stipra vai arī tās nav vispār. Nu, nav mīlestība ne vēlme nopisties, ne drošības sajūta, nav!" /105. - 106.lpp./

Iedvesmojoties no patikas pret Daces Rukšānes jaunāko romānu "Krieva āda", nedomājot ķēru ciet senāku autores stāstu krājumu "Ķīpsalas putni", kad to pamanīju lietoto grāmatu veikalā. Esmu ļoti patīkami pavadījusi laiku ar šiem 18 Rukšānes stāstiem (atsevišķos gadījumos tās ir īsas skices, nevis pilnvērtīgi stāsti) par Ķīpsalas cilvēkiem. Katrā stāstā atklāts kāds Ķīpsalas iemītnieks - dažos pirmajā personā no paša tēla viedokļa, dažos no autora kā vērotāja pozīcijas. Soli pa solītim savijas vienotā veselumā tik daudzi un dažādi cilvēki un viņu saistība. Tas nav romāns, tomēr katrā atsevišķā stāstā gluži vai paviesojas arī tēli no citiem stāstiem. Un tas ir gluži normāli, ja darbības vide ir tik ierobežota teritorija.

Dace Rukšāne "Krieva āda"

"Kā ir tā jādzīvo. Kas būs - to redzēs." /198.lpp./

Vai var gan būt labāka reklāma, kā paša grāmatas autora vārds un teiktais/rakstītais? Sekoju Dacei Rukšānei twiterī un par viņas jauno romānu "Krieva āda" uzzināju sociālajos tīklos ātrāk nekā to man pavēstīja izdevniecība. No iepriekš lasītajām Rukšānes grāmatām nekas īpaši sirdī un prātā aizķēries nebija un sev biju nospriedusi, ka šīs autores rakstītais "tā pa lielam" nav gluži manā gaumē. Lai arī vāka noformējums mani pārāk neuzrunāja, šoreiz instinktīvi ieskrēja prātā ideja, ka jādod sev iespēja sadraudzēties ar Rukšānes rakstīto. Apriju romānu "Krieva āda" divos vakaros (ja varētu, kamptu vienā) un nenožēloju nevienu pašu mirkli, ka atmetu savus aizspriedumus un ļāvos literatūrai. Latvija, Liepāja, pagājušā gadsimta 50. - 60. gadi. 

Zane Zusta "Aiz durvīm"

Terapija, psihoterapija, iet terapijā... Šādi vārdi manā sociālo tīklu burbulī jau sāk izklausīties pēc modes. Tam, ka cilvēki par to runā nav nekādas vainas. Nepieciešamībai pēc ārsta palīdzības pamazām tiek noņemts nolemtības zīmogs. Par astmu un pulmonologa apmeklējumu taču cilvēki nekaunas, kāpēc tad, lai kaunētos no vajadzības apmeklēt psihoterapeitu? Caur soctīklos un intervijās pavērtām durvīm, izrādās, ka visādi citādi sabiedrībā šķietami normāli un veiksmīgi cilvēki, savu normalitāti pa laikam saglabā ar psihoterapijas seansiem, nevis tikai ar seleriju kātu un sulas kūrēm. Uz šādām pārdomām mani pamudināja nupat izlasītā Zanes Zustas grāmata "Aiz durvīm". Un runa par kaunu un stāstīšanu plašāk par psihoterapeita apmeklējumu nav par smagām psihiatriskām diagnozēm un traucējumiem, bet gan visbiežāk par cilvēkiem, kuri izdeg tajā, ko dara, izkūp uz sava izvēlētā ceļa.

Sabīne Košeļeva "Vientulības ministrija"

Ar Sabīnes Košeļevas rakstības stilu jau biju pazīstama pavisam neplānoti izlasot "Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts", tāpēc, ieraugot, ka iznācis jauns viņas stāstu krājums biju ļoti iepriecināta un steidzu uzrunāt izdevēju, lai tiktu pie sava eksemplāra. Kad man kādreiz būs savs nekustamais īpašums ar pavisam nekustamiem grāmatplauktiem, man tur noteikti būs iedalīts plauktiņš latviešu autoru stāstu krājumiem un Košeļevas "Vientulības ministrija" tur noteikti būs, jo manās mājās šī grāmata ir uz palikšanu. Ja sākumā sev jautāju, vai Košeļevas stāstu varoņi aug un mainās, vai visiem stāstiem ir kāds augstākais punkts, līdz kuram pakāpeniski aizved meistarīgi virknētie vārdi, tad beigās sapratu, ka šis jautājums sev nav jāuzdod. Šo krājumu lasot, sev vispār nevajadzētu uzdot jautājumus. Vajag ienirt tajos iekšā un izpeldēties katra atsevišķa tēla vientulībā, lai nenokļūtu pats savējā vientulības burbulī.

Anita Bormane "Kā var aizmirst..."

Vecas fotogrāfijas pēdējā laikā ir mana vājība, savukārt teksti par aizgājušiem laikiem ir mana vājība jau sen. Šoreiz ar izdevniecības laipnu gādību esmu ķērusies klāt Anitas Bormanes apkopojumam par dzīvi Latvijā pagājušā gadsimta 20. - 30.gados "Kā var aizmirst...". Tikai, grāmatu saņemot jau fiziskā formā, atklāju, ka šai grāmatai jau ir vecākā māsa, kas iznākusi pērnvasar "Skaists bij' tas laiks…. Latvijas dzīves ainas 20. gs. 20.-30. gados". Protams, ka tuvākā vai tālākā nākotnē man noteikti gribas izlasīt arī šo iepriekš grāmatu.

Anitas Bormanes darbs ir ļoti skaista grāmata, pārpilna ar vēsturiskām fotogrāfijām ar cilvēkiem un interjeriem no 20.gadsimta sākuma un tajā apkopoti ārkārtīgi daudz datu, galvenokārt no tā laika medijiem. Grāmata ir nestandarta izmēra, nedaudz augstāka nekā parasti, kas var kaitināt cilvēkus, kuriem patīk grupēt vienāda izmēra grāmatas plauktos pēc krāsām. Savukārt izmantotais papīrs ir ļoti patīkams taustei, glancēts, fotogrāfijas uz tā izskatās kvalitatīvi, bet dažreiz, pāršķirot lapas, gadās nobraukt pār tām ar nagu un uz papīra paliek tumšas švīkas, kas gan neietekmē lasīšanas baudu. Anotācija sola, ka šajā grāmatā atspoguļojas ne tikai dzīves svinēšana un baudīšana, bet arī atklājas daža laba satraucoša ainiņa. Nudien pārmaiņus šķiet, ka aprakstīta Latvija, kur dzīve norit Lieliskā Getsbija ballītes garā, un brīžiem lasītājs tiek iemests dziļā nabadzības bedrē, kur cilvēki kuļas kā nu māk un sanāk. Dzīve Latvijā, kā izrādās, vienmēr bijusi krasu kontrastu pilna. 

Oskars Vizbulis "Pēcjēzus vecuma sviests"

Man vēl līdz tā dēvētajam Jēzus vecumam (33 gadi) kāds strēķītis priekšā, bet gribas taču jau zināt, kas ar mani varētu notikt, sasniedzot šo šķietamo robežšķirtni! Vai es zināšanu ieguvei maz varu iedomāties kādu labāku veidu par grāmatu? Protams, ka ne! Un "Pēcjēzus vecuma sviests" Oskara Vizbuļa autorībā tad nu varētu būt izcils ceļvedis savas dzīves sviesta līmeņa izlīdzināšanā. Ne, ne, nepārprotiet, tā nav nekāda pašpalīdzības grāmata vistiešākajā veidā. Tas ir stāstu krājums. Kaut gan arī stāstu krājumu var izmantot par pašpalīdzības grāmatu, ja sajūtat tādu vilkmi. "Pēcjēzus vecuma sviests" hronoloģiski ir autora otrā grāmata, bet pirmā (romāns, kura nosaukums vēl netiek atklāts) aizkavējusies slīpēšanas procesā un gan jau arī kaut kad būs lasāma.

Oskars Vizbulis ir profesionāls rakstītājs, bet ne tajā klasiskajā, grāmatu, nozīmē. Viņš 23 gadus strādājis žurnālistikā, pēc tam sabiedrisko attiecību jomā. Un tieši šī darba pieredze ar ikdienas stāstu stāstīšanu cilvēkiem, manuprāt, ir bijis visīstākais veiksmes stāsts autora stila izkopšanā. Krājumā apkopoti 12 stāsti (pieci no kuriem ir ciklā "Friča Maluma dzīves brīži"), kur katrā (spriežu pēc savām žurnālistes atmiņām) kaut nedaudz jūtams paša autora reiz pieredzētais, profesijā satiktie prototipi un iegūtās idejas. Reiz ar studiju biedriem spriedām, ka vismelnākais humors ir mediķiem (toreiz bariņā bija pieklīduši arī draugu draugi mediķu pāris no ātrās palīdzības brigādes), juristiem un žurnālistiem. Šajos stāstos žurnālista melnais humors ir nedaudz piegludināts (zinu, varētu arī melnāk), bet tas ir klātesošs un tas ir labs! No teksta varu vismaz nojaust to, ka mēs ar Vizbuli varētu nostāties uz viena viļņa, ja nejauši gadītos būt kādā saviesīgā pasākumā kopā. 

Gundega Repše "Ugunszīme"

Uz Gundegas Repšes viļņa uzkāpusi ķēros pie rakstnieces pirmā romāna "Ugunszīme". Romāns sarakstīts 1987.gadā, pirmo reizi publicēts četros turpinājumos žurnālā "Avots" 1988.gadā, bet grāmatas formāts dienasgaismu ieraudzīja 1990.gadā. Ļoti drosmīgs sižets un stāsts 1987.gadam, kad Latvijas brīvības vēsmas gaisā jau virmo, bet tā patiesā nākotne vēl ir nākotnes dūmakā tīta. Galvenā darbība noris Latvijā pagājušā gadsimta vidū, Rīgas radošas inteliģences lokā.  Darba dokumentālais pamats saistīts ar latviešu inteliģenci pēckara gados jeb konkrētāk tā sauktās „franču grupas” dalībnieku traģiskajā liktenī. Un saliekot romānā lasīto kopā ar Gundegas Repšes dzīves pieturpunktiem, atklājas daudzas sakritības, veidojas sajūta, ka daudz "no sevis" norakstīts.

Jana Egle "Gaismā"

Iepriekš lasītais latviešu autores Janas Egles krājums "Svešie jeb miļeņkij ti moj" man patika un nesen lasītā intervija ar autori mani mudināja beidzot atrast man tuvāko bibliotēku, kurā iegūt lasīšanai Janas Egles pirmo stāstu krājumu "Gaismā". Ne bez pūlēm 2016.gadā iznākusī grāmata tomēr beidzot manās rokās nonākusi un arī izlasīta. Saņēmusi balvu kā labākais prozas darbs 2017.gadā. Astoņi stāsti, astoņi galvenie varoņi un stunda laika viņiem visiem kopā - tieši tik ātri var mierīgā vakarā, kad nekas nenovērš uzmanību, šo stāstu krājumu izlasīt. Un nevaru izmest no sevis par autori intervijā izlasīto, par ģimeni, darba dzīvi. Šīs zināšanas uzslāņojušās manām smadzenēm, ietekmē to, kā uztvēru tikko lasīto stāstu krājumu.

Miks Koljers "Ceturtais lielākais Latvijā"

Par Miku Koljeru jau biju dzirdējusi kā par meistarīgu humoristiskā žanra rakstnieku no kādreizējiem kolēģiem, bet viņa pirmā grāmata latviešu valodā "Ceturtais lielākais Latvijā" līdz šim nebija nonākusi manās rokās. Apgādā Mansards uz palodzes "dzīvo" grāmatas, kuras meklē jaunus lasītājus, ar savu jaunieguvumu maisiņu pa kāpnēm ārā ejot, tur var paķert vēl kādu jaunu draugu (tā it kā ar tikko saņemto pasūtījumu būtu par maz, vai ne?) un tā pie manis nonāca "Ceturtais lielākais Latvijā". Pelēcīgas nokrāsas vākos ar lillā cūku, dūraiņiem un lielu akmeni paslēpies satīrisks skatījums uz politikas ekspertu konferencēm un ekspertiem kā tādiem, Latvijas dažādajiem lepnumiem, izrādīšanos, dažu labu politikas seju un latviešiem kopumā. Autors īpaši norādījis, ka līdzības ar sabiedrībā zināmām personībām, kā jau mākslā ierasts, ir tikai nejauša sakritība.