"Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949"

Jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata izlasīto plauktiņā savu atsauksmi gaida jau kādu brīdi. Daudz par to prātoju, domājot, ko teikt. Jo ilgāk prātoju, jo mazāk saprotu, ko gribu pateikt. Vīrietis dienasgrāmatu sāka rakstīt 1927. gadā, būdams 21 gadu vecs un savas domas pierakstīja līdz pat savai nāvei 90 gadu vecumā, 1996. gadā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un sabiedrības finansiālu atbalstu šobrīd izdota pirmā dienasgrāmatu daļa par laika posmu no 1927. līdz 1949. gadam. Ar ko ievērojama Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata? Ar ko tā atšķiras no citiem šī laika posma atmiņu pierakstiem? Tā ir homoseksuāla cilvēka dienasgrāmata, kas turēta un rakstīta slepenībā. Aiz rozā papīra apvāka slēpjas zaigojoši krāsu mainoši lillā un rozā auduma vāki, jo “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata” ir par dzīvi un kaisli, ko nedrīkst atklāt citiem. Grāmatu izdeva biedrība "Ascendum" kopā ar LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka".

Šī grāmata ļauj ieskatīties ne tikai homoseksuāļu kopienas dzīvē un izklaidēs starpkaru Latvijā un pēc tam arī divu dažādu varu okupācijas gados, bet arī pašķirt vēstures lappuses uz sabiedrības dzīvi vispār šajos laikos. Kā cilvēkus ietekmēja karš, trūkums, kā rūpējās par savu iztikšanu. Grāmatas sākumā ir vēsturnieces Ineta Lipšas zinātniskie komentāri, kas palīdz saprast kopējo laikmeta un LGTB kopienas kontekstu. Grāmatā arī Irbes mantinieka Ainara Radovica stāstījums, kā dienasgrāmatai bija lemts nonākt pie plašāka lasītāju loka. centieniem tās saglabāt. Kopumā tās esot vairāk nekā 60 biezas klades, kuru izlasīšanai vēsturniecei, dzimtes un seksualitātes pētniecei Inetai Lipšai pagāja pusotrs gads.

Saturiski šajā dienasgrāmatā ļoti daudz ir par ēdienu, tā gatavošanu, ēšanu, pārtikas sagādāšanu, rūpēm par ikdienas vajadzību apmierināšanu, kas laikmetam ir diezgan likumsakarīgi. Daudz Irbe raksta par savu ārējo izskatu, apģērbu, sākumā arī daudz par mammas aprūpēšanu, pēcāk par vecāku kapu apmeklēšanu. Vizuāli dienasgrāmatu bagātina fotogrāfijas, vēstuļu attēli un citi materiāli no Irbes arhīva. Šos gan man personiski būtu gribējies vairāk, jo tieši vizuālais materiāls būtu palīdzējis bagātināt saturu. 

Tekstuāli ir daudz atkārtošanās, Irbes domu ritējums šķiet iet uz riņķi, laikiem aizvirzoties kādā poētiski apcerīgā atkāpē. Kopumā teksta uzbūve padarīja lasīšanu gausu un zināmā mērā apnicīgu. Nebiju gaidījusi neko pārlieku detalizēti atklātu no autora seksuālās dzīves, taču pat bez lielām gaidām teksts šķita vienmuļš. Skaidrs, ka tikai filmās varoņi sastop aizvien jaunus izaicinājumus ik dienu, ik stundu un reālā dzīve ir daudz mierīgāka, tomēr man šķiet, ka sauļošanās reižu un stundu uzskaitījuma vietā daudz vairāk varētu pierakstīt par plašāku sabiedrību skarošiem notikumiem. Irbe tika pieteikts kā intelektuālis, teātra un literatūras pazinējs un baudītājs, tāpēc biju gaidījusi vairāk pārdomu tieši par šīm divām jomām. Taču nenoliegšu, ka caur šo grāmatu piedzīvoju arī vienu otru kultūrvēsturisku atklāsmi. Vienlaikus jāpatur prātā, ka šie teksti nav rakstīti ar domu tos jebkad publicēt. Tie tapuši pašam sev, lai pēcāk vecumdienās atminētos jaunību.

Izrādās, ka Irbe pie saviem ierakstiem mēdza atgriezties pat vairākiem gadiem, pievienojis komentārus, kaut ko svītrojis vai pārrakstījis un tas saglabāts arī drukātās grāmatas versijā. Vizuāli tas teksta struktūru nedaudz sarežģī, taču vienlaikus arī padara tekstu interesantāku. Biedrība «Ascendum» plāno izdot vēl divus Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu sējumus, aptverot laika posmu no 1949. gadam līdz autora nāvei 1996. gadā. Vai es tos gribēšu iegādāties? Šobrīd neesmu īsti pārliecināta par to. Varbūt manas domas ar laika atkāpi uz izlasīto mainīsies. Starp citu, izlasot kultūras pētnieka Denisa Hanova eseju par šo grāmatu literatūras žurnālā "Punctum", šķiet, ka ārkārtīgi daudz neesmu spējusi izlasīt starp rindām vai atšifrēt caur tēlainiem apzīmējumiem.