Dagmāra Kopštāla “Dienasgrāmata 1917–1923”

Par Mīlgrāvī dzīvojušās baltvācietes Dagmāras Kopštālas (1904-1978) atmiņām darbā “Dienasgrāmata 1917–1923” pirmoreiz dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, klausoties radio raidījumu “Mazā lasītava”. Toreiz biju ļoti iedvesmojusies no dzirdētā, nopirku grāmatu, taču tā palika stāvam plauktā. Nesen grāmatu klubā lasījām darbus par tematu "dienasgrāmata" un atkal atcerējos par šo izdevumu, uzmeklēju savā mājas bibliotēkā un beidzot ķēros pie lasīšanas.

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata aptver laiku no 1917. gada marta līdz 1923. gada martam, skatītu ar jaunas baltvācu meitenes acīm. Vidēju turīgā ģimenē dzimusi meitene, dzīvo Mīlgrāvī, mācās vācu ģimnāzijā pilsētas centrā, un viņas ierakstos caurvijas Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības tapšana. Grāmatā parādās baltvāciešu sabiedrības ierastās pulcēšanās vietas, svarīgie kultūras elementi, bet īpaši spilgti izceļas gaidas – gan prieks par vācu armijas ienākšanu Rīgā, gan apjukums un klusums brīdī, kad tiek proklamēta Latvijas Republika.

Anonīma autore "Sieviete Berlīnē"

"Radio jau četras dienas ir mēms. Atkal varam pārliecināties, kādus apšaubāmus labumus mums sagādā tehnika. Lietām nav vērtības pašām par sevi, tās tikai tik ilgi ir nosacīti vērtīgas, kamēr tās var kaut kur pieslēgt pie elektrības. Maize ir absolūta. Ogles ir absolūtas. Un zelts ir zelts, Romā vai peru, vai Breslavā. Turpretī radio, gāzes pavards, centrālapkure, elektriskā plītiņa, visas tās jauno laiku dižās veltes - bezjēdzīgs balasts, ja enerģijas centrāle atsakās darboties. Patlaban mēs esam atpakaļgājienā uz pagājušajiem gadsimtiem. Alu iemītnieki." /13.lpp./

Anonīmas sievietes, Berlīnes iedzīvotājas, dienasgrāmata par laika posmu no 1945. gada 20. aprīļa līdz 22. jūnijam "Sieviete Berlīnē" (Eine Frau in Berlin: Tagebuchaufzeichnungen vom 20. April bis 22. Juni 1945). Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1954. gadā angļu valodā, jo autore nemaz nav gribējusi, lai pie teksta tiek vācu valodā lasošie. Grāmata šokēja lasītājus, tika tulkota vairākās citās valodās un vācu valodā tomēr tika izdota 1959. gadā. Kas interesanti, Rietumvācijā grāmata tika aizliegta. 

Kaspars Aleksandrs Irbe "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata 1927-1949"

Jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata izlasīto plauktiņā savu atsauksmi gaida jau kādu brīdi. Daudz par to prātoju, domājot, ko teikt. Jo ilgāk prātoju, jo mazāk saprotu, ko gribu pateikt. Vīrietis dienasgrāmatu sāka rakstīt 1927. gadā, būdams 21 gadu vecs un savas domas pierakstīja līdz pat savai nāvei 90 gadu vecumā, 1996. gadā. Ar Valsts kultūrkapitāla fonda un sabiedrības finansiālu atbalstu šobrīd izdota pirmā dienasgrāmatu daļa par laika posmu no 1927. līdz 1949. gadam. Ar ko ievērojama Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmata? Ar ko tā atšķiras no citiem šī laika posma atmiņu pierakstiem? Tā ir homoseksuāla cilvēka dienasgrāmata, kas turēta un rakstīta slepenībā. Aiz rozā papīra apvāka slēpjas zaigojoši krāsu mainoši lillā un rozā auduma vāki, jo “Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmata” ir par dzīvi un kaisli, ko nedrīkst atklāt citiem. Grāmatu izdeva biedrība "Ascendum" kopā ar LGBT un viņu draugu apvienību "Mozaīka".

Zane Daudziņa "Dienasgrāmata"

Tik krāsu piesātinātu un košu vāku, kāds ir aktrises un runas pedagoģes Zanes Daudziņas darbam "Dienasgrāmata" nevar nepamanīt! Es šķiet paspēju sagaidīt trešo vai pat ceturto grāmatas piedruku līdz tiku pie sava eksemplāra pirkšanas. Kā nu ne? Pandēmijas laika pārdomas ir pārdodams temats, arī dienasgrāmatas, atmiņas Latvijas lasītājam, šķiet, patīk. Piemēram, es pandēmijas sākumā nespēju koncentrēties grāmatām vai pat žurnāliem un mana lasīšana aprobežojās ar Latviešu folkloras krātuves kolekciju "Pandēmijas dienasgrāmatas". Domāju, arī autores personība ir gana labs piesaistes faktors. Manu vēlmi lasīt papildināja arī tas, ka savos radio laikos pie Zanes Daudziņas apmeklēju dažas runas nodarbības un man bija izveidojies ļoti labs iespaids par viņu gan kā pedagogu, gan kā cilvēku.

Anne Franka "Sētas māja"

Ir kāda grāmata, ko varu nosaukt par vienu no manu literāro gaumi visvairāk ietekmējušo. Tā ir 1963. gadā Latvijas Valts izdevniecībā iznākusī Annas Frankas dienasgrāmata. Mazo melno grāmatiņu ar sarkanu aizlauztu rozi uz vāka pirmo reizi izlasīju pirms gadiem 20. Kopš tā brīža mani interesē vēsturiskā proza, atmiņu stāsti un jo īpaši - holokausta temats. Brīnumaini, kā viens mazs sējumiņš var atstāt milzīgu ietekmi uz visu turpmāko mūžu! 

Toreiz lasītā ir manas mammas grāmata, tāpēc vēlākos gados vienmēr esmu lūkojusi iegūt arī pati savu. Īsti līdz šim nav sanācis, tāpēc liels bija mans prieks redzēt, ka Annes Frankas dienasgrāmata vēstulēs no 1942. gada 12. jūnija līdz 1944. gada 1. augustam jeb "Sētas māja" jaunākajā redakcijā šoruden tiek izdota apgādā "Zvaigzne ABC". Anne Franka bija ebrejiete un tas bija spriedums viņas dzīvei un nāvei.

“Vizmas Belševicas arhīva burtnīcas. Nr. 3"

"Droši vien, lai rakstītu, jābūt vai nu ļoti laimīgam, vai ļoti nelaimīgam. Sirdij jāplūst pāri - vienalga, vai tur plūst pāri laime vai asaras. Bet tukša tā nedrīkst būt. Un kur lai atrod šo laimi vai nelaimi? Laime nenāk, un uz nelaimīgu mīlestību es ar savu vēja kazas raksturu neesmu spējīga." /87. lpp. 1951. gada 14. aprīlis/

Rakstniece Vizma Belševica (1931 - 2005) man vismīļākā tieši ar "Billes" triloģiju. Ar lielu interesi lasīju arī divas grāmatas, kas izdotas, gaidot nu jau aizsaulē esošās rakstnieces 90. jubileju - arhīva burtnīcas. Nesen iznākusi trešā arhīva burtnīca, ko nekavējos pasūtīt un arī lasīt. Pirmajās divās burtnīcās bija iepriekš rakstnieces dzīves laikā nepublicēti stāsti, savukārt trešā ir "Dienasgrāmata 1947 - 1960". Dienasgrāmatu Vizma Belševica rakstīja no 1947. gada maija līdz 2005. gada jūlijam. Tikko klajā nākušajā izdevumā iekļauts periods līdz 1960. gada rudenim. Tātad tās bijušas aptuveni mana vecuma sievietes piezīmes pavisam atšķirīgā laikā.

Kas interesanti, priekšvārdā pirmajā burtnīcā Vizmas Belševicas literārā mantojuma sastādītājs, dēls Jānis Elsbergs, rakstīja, ka materiāla pietiktu vismaz četrām, piecām šādām burtnīcām. Otrajā burtnīcā Elsbergs rakstīja, ka viss, vairāk nebūs. Taču pagāja pāris gadi un klāt ir arī trešā, ļoti privāta burtnīca, turklāt tiek solīta arī ceturtā burtnīca ar iepriekš nepublicētu dzeju. Savukārt par dienasgrāmatas ierakstiem pēc 1960. gada vēl ļoti jāapdomājot un jāizvērtē vajadzība, jo daudzi no aprakstītajiem vēl esot dzīvi.

Gundega Repše "Skiču burtnīca. Simts"

"Kad pēdējo reizi kāds dzirdējis sarunu par ideāliem? Apkaunojošs senilisms! Vērtības - tās gan! Tās tiek ņurkātas pa sasvīdušām cīņas dūrītēm līdz nodilumam (jo īpaši mūsu valsts jubilejai veltītajos tekstuļos), un ir grūti nepamanīt, ka ideālu aizstāšanai ar vērtībām pievienojas aklinošais naudas aromāts. Mākslas darba, grāmatas kvalitāte, lingvistiskās, stilistiskās vai simboliskās vērtības reālpolitiski tiek reducētas uz biznesa panākumiem (lai cik niecīgs tas Latvijā iespējams). Brīdī, kad rakstītāji to verdziski atzīs par pasaules kārtību, literatūrai vairs nebūs jēgas. Esamības apjēgums un ideālu radīšana (vai vismaz pārformulēšana), kas rāmi un mierīgi atdevusi pozīcijas popkultūras "vērtībām", liecina ne tikai par degradāciju, bet arī to, cik rakstnieki un tos apkalpojošā mašinērija (izdevēji, menedžeri, redaktori, tautās palaidēji - reklāmisti) kļuvuši nozīmes un jēgas ziņā bezprincipiāli un saturiski vāji." /9.maijs, 106.lpp.)

Pabeigusi lasīt Gundegas Repšes jaunāko grāmatu "Skiču burtnīca. Simts" esmu ievilkusi sevi vēl dziļāk "gribu izlasīt" purvā. Grāmatas, kuru izlasīšanu tuvākajā nākotnē izjūtu kā absolūtu vajadzību kraujas aizvien lielākā kaudzē un spiež aizvien smagāk uz manu miesu un garu. Lai vai kā tur būtu ar tiem spiedieniem, par Gundegas Repšes dokumentālās esejistikas žanrā tapušo grāmatu es vēlo pastāstīt arī savā blogā. Šo darbu veido rakstnieces dienasgrāmatas ieraksti, kas tapuši Latvijas valsts simtgades gadā no 2017. līdz 2018. gada 18. novembrim. Šajos ierakstos Gundega Repše fiksējusi savas pārdomas, novērojumus, izjūtas, risinājusi sarunas pati ar sevi. Latvijas simtgadi autore vēlējusies apskatīt caur viena cilvēka - savu - pieredzi. Nezinu, cik tur daudz no simtgades apskatīšanas sanācis, bet zinu gan, ka tā noteikti ir daudzu dziļāku un ilgu laiku prātu plosošu domu krātuve.

Linda Mūrniece "Gandrīz dienasgrāmata"

Lasītājam logs uz Lindas Mūrnieces pārdomām tiek pavērts 2012.gada 1.janvārī un šis logs aizveras 2017.gada 13.februārī. Vispirms šai grāmatai manu uzmanību piesaistīja vāka noformējums, tam izmantots mākslinieces Ilzes Bindemanes darbs "Domas iziet vējā". Vai nav feina saskaņa grāmatu ilustrējošā materiāla nosaukumā un pašā grāmatas saturā? Nudien bijusī politiķe, tagad viesnīcas vadītāja Linda Mūrniece ar šo darbu palaiž vējā vai vienkārši gaisā savas domas un piedzīvoto.