Dagmāra Kopštāla “Dienasgrāmata 1917–1923”

Par Mīlgrāvī dzīvojušās baltvācietes Dagmāras Kopštālas (1904-1978) atmiņām darbā “Dienasgrāmata 1917–1923” pirmoreiz dzirdēju jau pirms vairākiem gadiem, klausoties radio raidījumu “Mazā lasītava”. Toreiz biju ļoti iedvesmojusies no dzirdētā, nopirku grāmatu, taču tā palika stāvam plauktā. Nesen grāmatu klubā lasījām darbus par tematu "dienasgrāmata" un atkal atcerējos par šo izdevumu, uzmeklēju savā mājas bibliotēkā un beidzot ķēros pie lasīšanas.

Dagmāras Kopštālas dienasgrāmata aptver laiku no 1917. gada marta līdz 1923. gada martam, skatītu ar jaunas baltvācu meitenes acīm. Vidēju turīgā ģimenē dzimusi meitene, dzīvo Mīlgrāvī, mācās vācu ģimnāzijā pilsētas centrā, un viņas ierakstos caurvijas Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības tapšana. Grāmatā parādās baltvāciešu sabiedrības ierastās pulcēšanās vietas, svarīgie kultūras elementi, bet īpaši spilgti izceļas gaidas – gan prieks par vācu armijas ienākšanu Rīgā, gan apjukums un klusums brīdī, kad tiek proklamēta Latvijas Republika.

Džons Ērvings "Sidra nama likumi"

"Būt noderīgam [..] tikai tam jau cilvēks vispār piedzimst."

Cīnoties ar miegu, ko regulāri piesauca cita grāmata, nolēmu, ka laiks "atšķaidīt" lasāmo materiālu un paņēmu plauktā Džona Ērvinga "Sidra nama likumi". Plauktā grāmata bija pavadījusi nepieklājīgi ilgu laiku, jo ir palienēta grāmatu klubā. Kauns bija papildu dzinulis beidzot saņemties arī šai biezajai grāmatai. Neko īsti nebiju gaidījusi no grāmatas, vien atcerējos, ka tajā bija kaut kas par bāreņu namu un tā ikdienu. Tāpēc varēju ļauties virzienam, kurā grāmata nesa, bez jebkādiem gaidu radītiem šķēršļiem. Grāmata ir ļoti lēna un pirmās ap 150 lappuses es vispār mēģināju saprast, vai tik gauss ritums man šobrīd ir pa prātam. Kad biju saradusi ar to lēnumu, pacietīgi virzījos tekstā tālāk lapu pa lapai. Proti, šajā grāmatā nebija straujas "kalnā lejā" attīstības un lasītājam jāpiemīt zināmai pacietībai vai rāmumam. Ja tas šobrīd nav lasītāja garam atbilstoši, tad "Sidra nama likumi" šķitīs viens kaitinošs gabals. Taču visādi citādi man šķita ļoti atbilstoša grāmata rudenim, kad ik dienu redzi, kā vakaros tumsa pienāk arvien ātrāk.

Ēriks Hānbergs "Tirgus stāsti"

Rīgas Centrāltirgus mūsdienās ir ne tikai iepirkšanās un dažādu neredzētu lietu atklāsmes vieta, bet arī tūristu apskates objekts. Vien tēlnieka Zaļkalna cūkas monumenta tur vēl trūkst. Salīdzinoši nesen tirgus autoostas pusē ir ieguvis modernu un acij tīkamu skatu ar greznām laternām un puķu podiem, bet Ērika Hānberga grāmatā "Tirgus stāsti" varēsiet ieraudzīt tirgus veidošanos no tā pirmsākumiem. Mūsdienu Centrāltirgus savu vietu atrada 1922.gadā, kad lēma par tā izveidi un 8 gadus vēlāk tas tika atvērts tirgotājiem. Iepriekšējais pilsētas tirgus bijis izvietots turpat netālu – Daugavas krastmalā, bet tas bija kļuvis par šauru un arī ar sanitāro normu ievērošanu tur bija švaki.

Grāmatas trīs slāņos savijas "Rīgas Centrāltirgus" toreizējās valdes priekšsēdētājas Nanas Cibuļskas atmiņas monologā, Ērika Hānberga proza un Misiņa bibliotēkā atrastie ieskati hronikās. Grāmata spēj ievest ne tikai pirkšanas un pārdošanas vēsturē, bet arī dzīves stāstos. Un stāsti jau ir ne tikai par Rīgas centrālo tirgu.

 

Džoanna Ketrīna Roulinga "Nejaušā vakance"

Acīmredzot, Džoanna Ketrīna Roulinga nevēlējās palikt zināma vien kā Harija Potera radītāja. Viņa turpmākos darbus rakstījusi gan ar pseidonīmu, gan ar savu vārdu un manās rokās nonāca viņas pirmais veikums pieaugušajiem "Nejaušā vakance".

Maza Anglijas pilsētiņa Pegforda, tās pārvalde, viena vīrieša - domnieka - nāve un viss no uzskaitītā izrietošais. Stāsts nav diez ko sarežģīts, bet visus pieminētos cieši savijošs, noteikti. Nekā ārkārtīgi jauna grāmatā nav, tie visi ir mūžvecie konflikti - naudīgie pret nabagajiem, slimie pret veselajiem, bērni pret vecākiem un sievas pret vīriem, paaudžu, dzimumu un sabiedrības slāņu konflikti. Katram pieminētajam cilvēkam gan ir kāds noslēpums un viena lielā intriga, kas man personīgi šķita mazsvarīga,bet lika kustēties gandrīz visai pilsētiņai, proti, kurš gan uzvarēs vēlēšanās.

Imants Liepiņš "UKRAINA. Dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija"

Kulšanās un malšanās Ukrainas politikā nerimst un nestāsies, šķiet, vēl ilgi. Valstī norisinās cīņa par došanos pretim rietumiem un rietumnieciskai domāšanai. Daži situāciju zināmā mērā salīdzina arī ar Latviju. Kad Krievija agresiju Krimā tikai uzsāka, izskanēja bažas, ka līdzīgs scenārijs sagaida arī Baltijas valstis, tostarp Latviju. Atšķirība esot vien tajā,ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, bet Ukraina vēl tikai tēmē uz starptautiskām aliansēm. BBC izveidoja daudz kritizētu un apspriestu filmu par to "kā būtu, ja būtu", ja krievi iebruktu Latvijā.

Vērojot mediju vidi, šķiet, ka viens no nedaudzajiem žurnālistiem Ukrainas jautājumu ekspertiem ir Imants Liepiņš. Viņš šajā valstī uz dienvidaustrumiem no Latvijas atrodas bieži, gana bieži, lai zinātu un redzētu. Imants pieredzēja arī lielo Eiromaidanu jeb Pašcieņas revolūciju. Materiāla par Ukrainu Imantam ir daudz vairāk, nekā viņš var nopublicēt avīzē vai izstāstīt TV un radio, tāpēc ir arī grāmata.